Ar motociklu uz Rumāniju
Šī gada motosezona tuvojas savam loģiskajam noslēgumam un vismaz pats sev to vēlos pabeigt pastāstot jums par manu šīs vasaras lielo motoceļojumu uz Rumāniju. Pagājušajā vasarā es piedzīvoju manu pirmo lielo motoceļojumu pa Eiropu un sapratu, ka tas ir tas, ko vēlos atkārtot.
Ja pagājušajā gadā es sabijos no Rumānijā solītā karstuma un Budapeštā izlēmu doties Horvātijas virzienā, tad šoreiz izlēmu tomēr izbaudīt Rumāniju pēc pilnas programmas. Pamatā mani interesēja slavenie Transalpina un Transfăgărășan kalnu ceļi un gluži tāpat kā pirms gada, visus citus apskates objektus es biju plānojis spontāni uz vietas. Tātad, plānošanas man nebija nekādas un no rīta parasti izdomāju, kādā virzienā došos un dienas noslēgumā pieņēmumu lēmumu par nakšņošanas vietu un veidu. Braucu ar telti, lai man ir plašāka brīvība naktsmāju jautājumā un dažas naktis pavadīju kempingos.
Desmit dienās es vienatnē izbraucu cauri 5 dažādām valstīm (Lietuva, Polija, Slovākija, Ungārija un Rumānija) un kopā mēroju 5292km.
Brauciena mērķis nav mainījies — es braucu braukt
Gluži tāpat kā pirms gada, mans motoceļojumu mērķis ir braukt. Ja pa ceļam ir kaut kas interesants, tad var piestāt apskatīties, bet principā es šajos ceļojumos dodos, lai brauktu. Dienu no dienas un no rīta līdz vakaram. Vidēji dienā nobraucu ap 500km, bet brauciena sākumā un beigās bija arī ap 900km nobraukumi.
Arī šoreiz braucu viens pats, jo vismaz reizi gadā es vēlos atpūsties no cilvēkiem un pabūt pats ar sevi. Plus, braukšana grupās manā skatījumā ir pārlieku sarežģīta padarīšana un man nav tādu draugu ar kuriem mums sakristu domas par to, kad/kā braukt un kad nebraukt.
Motocikls gan ir mainījies
Mans pirmais motocikls bija Yamaha MT-07, kas ir klasisks ielas motocikls. Joprojām uzskatu, ka tā bija pareizā izvēle, jo tikai reāli braucot es sapratu, kāda veida braukšana man patīk un kāda tipa motociklu es pirkšu nākamo. Lai arī MT-07 nav pats piemērotākais motocikls tāliem ceļojumiem, tomēr nevaru teikt, ka man kaut kā pārlieku slikti gāja pagājušajā tālajā ceļojumā. Taču tā kā gribēju pamēģināt pabraukt Trans Euro Trail maršrutus, bija jāmeklē adventure tipa motocikls.
Motocikla meklēšana pati par sevi ir atsevišķa raksta vērta tēma, bet īsumā pateikšu vien to, ka es biju izlēmis pirkt jaunu vai mazlietotu vidējās kubatūras adventure tipa motociklu. Izmēģināju pāris BMW un Triumph motociklus, bet beigās tomēr izlēmu par labu Yamaha Tenere 700, jo man jau bija pieredze ar Yamaha motociklu, kā arī patika MT-07 dzinējs, kas tiek izmantots Tenerē. Plus, Tenere 700 ir tehniski ļoti vienkāršs motocikls ar ļoti plašu aksesuāru klāstu. Tas ir svarīgi, jo man bija diezgan konkrētas vēlmes, kā šo motociklu padarīt piemērotu tieši man.
Tā kā motociklu nopirku sezonas pašā noslēgumā, man bija visa ziema, lai sapirktos visus nepieciešamos aksesuārus un sagatavotu motociklu nākamajai sezonai tieši tādu, kādu man to vajag. Iziesim cauri svarīgākajiem aksesuāriem un manām atziņām par to vai pirkums bija nepieciešams.
Viss sākas ar drošību. Viena no pirmajām lietām, ko jaunajam motociklam uzstādīju, bija Barkbusters VPS roku sargi. Krietni pamatīgāki par standarta aizsargiem un jau vairākas reizes pirkums sevi atpelnīja kritienos. Es nevaru teikt, ka tās plastmasas uzlikas baigi palīdz pret vēju vai lietu, taču pamatīgās alumīnija stīpas ir tik biezas, ka hēbeļi paliks dzīvi pat iespaidīgos kritienos.
Ja ar motociklu ir plānots nobraukt nost no asfaltēta ceļa, tad neiztiksim bez pamatīgas aizsargpannas. Tenerei ir ļoti daudz variantu, bet kaut kā beigās paliku pie Outback Motortek produktiem, jo viņi piedāvā plašu dzelžu klāstu. Vienā pasūtījumā no viņiem sapirku gan pannu, gan dugas, gan bagāžas rāmi. Pasūtījums atbrauca saplēstā kastē un kaut kādi elementi bija pa ceļam pazuduši, bet kaut kādi bija apskrāpēti. Sazinājos ar uzņēmumu un viņi bez liekām runām uzreiz izsūtīja trūkstošās detaļas un piedāvāja risinājumu sabojāto salabošanai. Ne tikai labi produkti, bet arī lielisks klientu atbalsts liek man rekomendēt šo uzņēmumu un tā produktus arī citiem cilvēkiem. Mīnuss — tie ir smagi un pamatīgi dzelži, kas jau tā smago Teneri padara vēl neērtāk izmantojamu bezceļos.
Tā kā motociklu gatavoju braukšanai dažādos apstākļos, tad jau laicīgi uzstādīju arī oriģinālo Yamahas metālisko radiatora aizsargu. Pietiek ar vienu asāku akmeni vai zaru, lai radiators būtu caurs un brauciens beigtos bez iespējas lauka apstākļos salabot šādu bojājumu.
Aizsardzība nepieciešama arī lukturim, kas Teneres gadījumā ir padārgs bloks. Uz šī lampas aizsarga gan ir atzīme, ka to nevar izmantot uz koplietošanas ceļiem, tāpēc uzmanīgāk būtu jābrauc uz tik puritāniskām valstīm kā Austrija vai Vācija. Cik labi, ka neplānoju tur braukt ar motociklu.
Jau dažos pirmajos izbraucienos ar šo motociklu sapratu, ka būs problēmas ar vēju. Standarta vējstikls pie mana ap 186cm auguma vēja plūsmu dzen tieši ķiverē un rada briesmīgu troksni un vibrācijas (buffeting). Nopirku krietni augstāku vējstiklu, kas situāciju uzlaboja, bet tomēr ne līdz galam. Tad piepirku deflektoru, kas paceltā stāvoklī ļauj komfortabli braukt pa šoseju arī tālus gabalus. Bezceļos gan deflektoru jālaiž zemē, lai redzētu to bedri vai sakni uz kuras nogāzīsies. Šobrīd laikam es pirktu mehānismu, kas ļauj standarta vējstiklu pacelt augstāk vai zemāk. Bez deflektora gan laikam tik gariem cilvēkiem neiztikt. Plus, es vēl piepirku lielākus sānu stiklus, kas vēju forši met virs pleciem un principā ar šādi aprīkotu motociklu vējš (un arī lietus) vispār vairs nav problēma.
Tenerei ir samērā foršs borta kompis un šķērsstienis tā augšpusē, kur ērti novietot, piemēram, navigācijas ierīci. Tomēr visa konstrukcija ir ļoti nestabila un pa grantenēm braucot kratās tik ļoti, ka nav iespējams nolasīt ne navigācijas ekrānā notiekošo, ne kustības ātrumu. Par laimi Camel ADV ir radījis Tenere Anti-Bobble-Head produktu, kas šo problēmu risina. Tie ir divi metāla stieņi, kas visu motocikla priekšpusi padara krietni stabilāku. Efekts tiešām ir jūtams un beidzot varam normāli karināt priekšā dažādus gadžetus.
Vēl no Camel ADV nopirku arī šādus kāju atbalstus. Tie ir krietni lielāki nekā standarta atbalsti un dzelkšņi neļaus no tiem noslīdēt zābakiem. Uz šādiem kāpšļiem ir krietni vieglāk stāvēt, taču tā kā tiem nav gumiju ar plānākiem apaviem ļoti jūt vibrācijas un garākos gabalos tas ir nogurdinoši.
Tenerei ir ļoti maza un adventure zābakos nesataustāma bremžu svira. Bet šo jautājumu var risināt pieskrūvējot šādu aksesuāru. Es pats pirku kvalitatīvu produktu no SW-Motech, bet skatos, ka šādi aksesuāri pa dešuku nopērkami arī Aliexpress. Manā kritienā uz asfalta tas gan noplīsa nost.
Tā kā es nesveru 75kg, visai ātri motociklam uz cietākām nomainīju atsperes aizmugurē un priekšā. Nevaru teikt, ka jūtu baigo atšķirību, taču tagad vismaz tās ir atbilstošas manam svaram.
Tagad parunāsim par bagāžas risinājumiem. Man ļoti patīk bākas somas, jo tās ļauj sev maksimāli tuvu turēt visādus svarīgus sīkumus. Tenerei ir nejēdzīgs uz augšu ļoti izvirzīts bākas vāciņš, kas liedz izmantot bākai tieši pieguļošas somas, kā arī nederēs magnētiskie stiprinājumi. Lai neskrāpētu motocikla plastmasas detaļas, negribēju arī ar siksnām stiprināmu somu. Tāpēc izvēlējos SW-Motech Tank bag EVO somu, ko stiprinās pie SW-Motech PRO Tank ring pamatnes. Soma ir kvalitatīva, bet kopumā šis risinājums nebūs labākais, ja plāno ar motociklu braukt bezceļos. Ja motociklu bieži metīsi zemē un stūri grozīsi līdz atdurei, tad tas visu laiku locīs stiprinājumu un tas ilgi nekalpos. Tāpat soma var traucēt, kad braucam stāvot kājās.
Aizmugurē es izvēlējos uzstādīt bagāžas rāmi (rack) no Outback Motortek, kur pirku arī aizsargpannu un priekšējos aizsargus (dugas). Šoreiz ar apdomu pirku simetrisko variantu, lai varu kreisajā pusē rāmja iekšpusē pieskrūvēt arī rezerves degvielas kannu. Pieksrūvēju arī augšējo bagāžas plauktu, jo telti vadāju 50 litru somā (drybag) un pie šādas metāla pamatnes to varu droši piestiprināt nedomājot par to, ka saskrāpēšu plastmasas. Kopumā šie dzelži ir ļoti kvalitatīvi un precīzi uzbūvēti, taču reizē arī smagi. Īpaši to jūt, kad nācās motociklu pacilāt bezceļos. Tur šādi aprīkota Tenere būs ne tas labākais motocikls ar ko braukt.
Aizmugurē es izvēlējos Enduristan MONSOON 3 bagāžas somas. Tās ir mīksto somu sistēma, kur katrā var ievietot 30l mantu. Ļoti vienkāršas, ļoti izturīgas somas. Biju paspējis ar tām izpeldēties dubļos un pabraukties spēcīgā lietū — slapjums iekšā netiek. Cietās kastes noteikti būtu ērtākas, taču nederēs bezceļos — pārāk liela traumu iespējamība. Kopumā esmu ļoti apmierināts ar šo bagāžas risinājumu, kad ēdamais, instrumenti, drēbes ir sānu somās, bet nakšņošanas mantas somā šķērsām virs sānu somām.
Tenerei nav pārlieku liela bāka un ar vienu uzpildi var nobraukt vidēji 300–350km. Tāpēc drošībai piepirku arī Rotopax degvielas tvertni. Vājprātīgi dārgs produkts, ko pamatīgi sadārdzina arī sūtīšana no ASV. Ar tagadējo pieredzi es joprojām vestu līdzi rezerves degvielu, taču izmantotu mazu aptuveni viena litra pudeli, ko piestiprinātu kaut kur citur uz moča un attiecīgi diez vai pirktu simetrisko bagāžas rāmi, kas motociklu padara būtiski platāku aizmugurē.
Ja uz MT-07 stūres man nebija vietas Quad Lock telefona turētājam un izmantoju minimālistisko Beeline navigatoru, tad uz Teneres beidzot varēju navigācijai izmantot telefonu. Šeit es varu ērti savu iPhone novietot virs borta datora un tādējādi navigācijas norādes ir saskatāmas nenoliecot uz leju visu galvu. Jāatrod tikai pareizais slīpums, lai displejā pārlieku nespīd Saule un jāsapērk daži papildus aksesuāri. Uz šo braucienu es nopirku telefonam arī priekšējo lietus vāciņu un arī bezvadu uzlādes “galvu”. Tagad telefons man ir pasargāts no lietus un spēj uzlādēties. Uzlādes jaudas pietiek, lai varētu braukt arī spilgtos Saules staros (kad telefons maksimāli gaišu tur displeju un attiecīgi visstraujāk izlādējas). Vienīgi tādos apstākļos telefons arī jūtami uzkarst un viskarstākajā brauciena posmā tas man radīja problēmas — telefons palika pavisam tumšs (acīmredzot, šādi tas cīnījās pret potenciālu pārkašanu) un vairs nespēju normāli nolasīt navigācijas norādījumus. Navigācijai es izmantoju Google Maps (pamatā braucieniem lielajos attālumos) un Guru Maps, kad vajadzēja precīzāk nokļūt noteiktos iepriekš atzīmētos punktos. Vispār Guru Maps es varu ieteikt, jo tā man lieti noderēja Trans Euro Trail maršrutus, jo spēj precīzi un ērti attēlot GPX maršrutus. Abu lietotņu kombinācija mani pavadīs arī turpmākajos braucienos. Noderīga ir arī telefona funkcija, kas automātiski nosaka kustību un izslēdz laukā paziņojumus un padara mani nesazvanāmu. Tādējādi brauciena laikā man uz ekrāna nerādās traucējoši paziņojumi un neienāk zvani.
Vēl viena noderīga lieta, ko uzstādīju pirms brauciena — Oxford apsildāmie rokturi. Nav jābrauc ziemā, lai no šī aksesuāra būtu jēga. Pietiek ar vienkārši drēgnu un lietainu dienu, lai silti rokturi būtiski ietekmētu braukšanas sajūtas uz labo pusi. Katra eiro centa vērts pirkums!
Tenere ir ļoti augsts motocikls un ar standarta krēslu es uz līdzenas virsmas nevaru nostāties uz abām pilnām pēdām. Cerībā samazināt motocikla augstumu, es nopirku oriģinālo Yamahas zemo sēdekli. Mazliet labāk palika, bet tāpat visādos bezceļos šis mocis ļoti viegli gāžas, jo ir ar izteikti augstu smaguma centru (bāka vienkārši augstu novietota). Pats sēdeklis ir ciets un šaurs. Jau otrajā vai trešajā brauciena dienā tas radīja problēmas — burtiski sāpēja pakaļa. Tā noteikti ir lieta, kas ir jārisina, ja ar Teneri plāno doties ļoti tālos braucienos. Atgriežoties no šī ceļojuma, uzreiz par milzu naudu no Touratech pasūtīju ērtāku sēdekli. Tagad jātestē vai no tā būs jēga. Ja tas mocis nebūtu tik augsts, varētu uzstādīt biezāku (augstāku) sēdekli un tas noteikti uzlabotu pēcpuses labbūtību.
Parunāsim par riepām. No rūpnīcas Tenere nāk ar 80/20 tipa Pirelli Scorpion Rally STR riepām, kas ļoti labi der braukšanai pa asfaltu (tādas riepas biju pērn uzlicis arī uz MT-07 un izbraucis Eiropu), taču galīgi neder bezceļos. Tā kā sezonas sākumā es dzīvojos pa mežiem, uzliku lietotas Goldentyre GT823KH pumpenes. Bezceļos riepas foršas, taču uz asfalta trokšņainas un ļoti vibrē pie lielākiem ātrumiem. Kādā no braucieniem riepu sabojāju un nācās meklēt jaunas riepas. Nopirku Motoz TRACTIONATOR ADVENTURE riepu komplektu, kam būtu jāder gan bezceļos, gan ilgi jākalpo uz asfaltētiem ceļiem, jo Motoz riepas tieši ir slavenas ar savu ilgmūžību. Amizantā kārtā tā arī neesmu ar šīm riepām nobraucis nost no ceļa, taču pa asfaltu tās nobrauca 5000km un nodilums ir minimāls. Tās tiešām ir ļooooooooti ilgmūžīgas riepas. Gaudo pie ātruma 100–120km/h, taču vismaz nevibrē. Tiesa, iespējams, šīs riepas bija pie vainas kritienam, ko piedzīvoju Polijā. Ar pumpenēm vienmēr jābūt uzmanīgam slapjos apstākļos. Nākamās es laikam pirkšu vai nu Motoz TRACTIONATOR GPS, vai Mitas E07. Proti, ilgmūžīgas vairāk asfaltam piemērotas adventure riepas.
Ar riepām vispār šajā sezonā man bija padaudz problēmu — saplēsu Goldentyre aizmugurējo riepu un drīz pēc nomaiņas uz Motoz riepām, aizmugurē dabūju “mīksto” nekvalitatīvas kameras dēļ. Uz Rumāniju devos ar lielām bažām par riepām, jo sapratu, cik grūti būs man vienam atrisināt tukšas riepas probēmu. Man līdzi somā bija riepu maiņas komplekts, abas rezerves kameras un mazs Xiaomi Portable Air Compressor kompresors. Ar to es katru dienu pirms braukšanas pārbaudīju riepu spiedienu un biju drošs, ka problēmu gadījumā man vismaz būs iespēja uzpumpēties. Ierīci var uzlādēt ar USB kabeli no tā paša motocikla vai power bankas, tāpēc uzskatu šo par foršu pirkumu, ko izmantošu arī turpmāk.
Ekipējuma ziņā man salīdzinot ar pagājušo gadu nekas daudz nemainījās un būtiskā izmaiņa bija tikai ķivere. Pa ziemu biju nopircis LS2 Explorer ķiveri un pēc dažiem braucieniem sapratu, ka tā ir mēsls. Ķivere svīst ciet pat ar pinlock, ātrumā tai kaut kādas detaļas baigi rezonē (trokšņo) un pēc piecām lietošanas reizēm salūza iebūvētās saulesbrilles mehānisms. Nevaru ieteikt nevienam, kas meklē kvalitatīvu ķiveri tāliem braucieniem. Tad Yamaha veikalā man iedeva uz testu pabraukt ar Arai Tour-X4 un jau pēc pirmās uzvilkšanas reizes es sapratu, ka šo vājprātīgi dārgo ķiveri es gribēšu nopirkt. Tā perfekti sēž man uz galvas, tā nesvīst, labi ventilējas un to nekrata vējš. Ne velti šo ķiveri izvēlas daudzi pasaules apceļotāji.
Labi, bet tagad varbūt beidzot parunāsim par Rumāniju?
Ak, jā, es atkal aizrunājos par tehniskajiem ceļojuma aspektiem. Tagad labprāt pastāstīšu par galvenajām brauciena atziņām.
Katra šāda brauciena sākums ir diezgan vienmuļš un pat garlaicīgs, jo ir jāvelta pilna diena, lai tiktu cauri Lietuvai un lielākajai daļai Polijas. Šovasar es izlēmu braukt no Varšavas pa austrumu pusi (Ļubļina, Žešuva) un nonācu uz pavisam svaiga ātrgaitas šosejas posma, kur poļi vēl nav paspējuši iekārtot atpūtas zonas un uz pašas šosejas gandrīz nekur nemanīju arī degvielas uzpildes stacijas. Man pāris reizes nācās braukt nost no šosejas uz tuvējām pilsētām meklēt degvielu. Bet visādi citādi šādi ceļi ir ātrākais veids kā pēc iespējas īsākā laika posmā mērot lielākus attālumus. Secināju arī, ka Teneres normālais kruīzēšanas ātrums ir ap 130km/h, jo pēc tam apgriezini ir tik augsti, ka braukšana kļūst nogurdinošāka. Noteikti situāciju var uzlabot nomainot zobratus, taču no otras puses var arī atzīt, ka Tenere 700 nav nekādas lielceļu kruīzeris. Tur noteikti ērtāk būtu ar lielākiem, smagākiem un jaudīgākiem motocikliem. Te ir vērts arī piezīmēt, ka ar Teneri tehniski var braukt divatā (ar sievu izbraucām Sāremā īsi pirms Rumānijas brauciena), taču ilgos un tālos ceļos divatā es ar Teneri nebrauktu.
Pirmā nakts tika pārlaista kempingā “Green Valley” netālu no Ļubļinas. Kad nakšņoju kempingā, tad ēdu gatavo tūrisma ēdienu, ko vajag tikai apliet ar karstu ūdeni. Iepriekšējā gadā biju sapircies visādu ražotāju tūrisma ēdienu un vairumā gadījumu tas garšoja briesmīgi. Tagad ziemā notestēju REAL Turmat zīmola ēdienu un secināju, ka tas garšo ļoti labi. Pirku lynxgear.lv interneta veikalā, kur var atrast arī citus tūrismam/ceļošanai noderīgus produktus un mantas. Armijnieku MRE ēdiens man joprojām garšo vairāk, taču no tūrisma ēdieniem, ko esmu testējis, REAL ir pašā augšgalā un dažas pakas paņemšu līdzi arī savos nākamajos tālajos ceļojumos.
Visādi citādi motoceļojumu diēta izskatās aptuveni šādi — benzīntanku maizes. Tas ir ātrākais veids kā uzņemt ēdienu, lai atkal varētu doties ceļā!
Nekur nav pazudusi mana atkarība no labas kafijas. Pagājušajā ceļojumā līdzi ņēmu mazu mokas kanniņu, kas aizņēma diezgan daudz vietas un bija smaga. Pa ziemu tiku pie AeroPress Go, kas būtiski uzlabo šo aspektu. Ar šo ierīci es varu pagatavot garšīgu kafiju un saliktā stāvoklī tā aizņem krūzes (tumšā daļa bildē) tilpumu.
Kad brauciena otrās dienas vēlā pēcpusdienā iebraucu Ungārijā, sapratu, ka tālāk ies smagi. Laukā bija 34–36 grādi un uz motocikla situācija nebija diez ko labāka. Garajos adventure zābakos kājas vārās, melnā motojaka ļoti labi pievelk Sauli un augstā vējstikla aizvējā viss ir slikti. Tiesa, nekas labāks nepaliek, kad nolaiž deflektoru, jo tad ir sajūta, ka kāds ar fēnu pūš karstu vēju sejā. Visgrūtāk gan gāja pilsētās sastrēgumos, kur tādā svelmē vārgāki cilvēki noteikti dabūtu ģībienu. Karstums noteikti ir kaut kas, ko būtu nopietnāk jārisina, ja vasaras vidū plānoju doties uz šādiem reģioniem. Būs pa ziemu jāpapēta kaut kādas gaišas vairāku slāņu jakas, kuras var padarīt pavisam plānas un ventilējamas.
Ja pavasarī Latvijā varam redzēt nebeidzamus dzeltenus rapšu laukus, tad Ungārijā un Rumānijā ir nebeidzami saulespuķu lauki. Skats ļoti iespaidīgs un šajā bildē esmu pavisam netālu no Rumānijas robežas.
Lai arī Rumānija ir Eiropas savienībā, tomēr uz robežas ir pārbaudes līdzīgi kā tas bija uz Horvātijas robežas. Tad nu pamatīgi saguris pēc divu garu dienu brauciena vēl kādu pusstundu pacepos vakara saulē pirms tiku iekšā Rumānijā.
Rumānijā iebraucu ceļojuma otrās dienas vakarā ap septiņiem. Tuvējā stāvlaukumā piestāju un sāku meklēt naktsmājas blakus esošajā pilsētā ar nosaukumu Oradea. Atkal izlēmu par labu kempingam, jo bildēs redzēju baseinu. Un baseins bija kaut kas, kas man lieti noderētu pēc divu dienu non stop motociklēšanas.
Vēl kempingi man patīk ar to, ka tajos parasti atrodas dažādi interesanti cilvēki. Piemēram, šoreiz ļoti interesants izrādījās pats kempinga saimnieks (ar kuru vakara gaitā arī sadzērām), gan citi viesi. Es trāpījos dienā, kad kempingā nakšņoja GUMBALKAN 2022 braucēji. Tas ir tāds parodijbrauciens, kad cilvēki ar lētām mašīnām mēģina aizvadīt tālus ceļojumus. Ar dažiem braucējiem pie baseina vēl dziļi naktī dzērām aliņus un runājām par viņu ceļojumiem ar mašīnām un motocikliem. Šādiem stāstiem nav cenas!
Pienāca rīts un brokastojot sāku domāt par to, kur tad īsti braukt. Paskatījos kartē, ka netālu no Oradea pilsētas sākas pirmie kalni un pietuvinot kartē tuvāk, pamanīju arī serpentīnus. Okei, braucam tad uz pilsētu Stei un tad griežamies pa kreisi kalnos! Aptuveni tā es arī turpmākajās brauciena dienās plānoju savus maršrutus. Ja kaut kas kartē izskatās interesanti, tad es arī devos uz turieni. Un pārsvarā piedzīvotais man nelika vilties, jo kalni vispār nevar likt vilties.
Braukšanai kalnos (pat zemos) viens no plusiem ir tāds, ka augšā ir vēsi. Ja visu dienu priecīgs serpentinēju kādos aptuveni 26 grādos, tad nobraucot atpakaļ lejā, mani sagaidīja +35 grādu svelme. Pēcpusdienā iebraucu Cluj-Napoca pilsētā, kas, kā noskaidroju, skaitās izteikta studentu pilsēta.
Pēc divām dienām teltī, viesnīca bija patīkams atelpas brīdis, kad varēju normāli nomazgāties pats un izmazgāt arī savas drēbes. Lai arī šogad es līdzi ņēmu krietni mazāk drēbes, tagad secinu, ka nākamajos braucienos var vēl vairāk samazināt šo bagāžas pozīciju. Ja ceļojumos neplānoju apmeklēt operu, tad pilnībā pietiek ar diviem sintētiskajiem t-kreklu un apakšveļas komplektiem. Tie ātri izventilējas no sviedriem, ilgi nekļūst smirdīgi un spēj izkalst pa nakti. Paliec viesnīcā pa nakti un tev atkal ir svaigas drēbes pāris dienu braucienam.
Kad es paziņām teicu, ka dodos uz Rumāniju, daudzi teica, ka tur taču ļoti nedroša satiksme un daudz nelaimes gadījumu uz ceļiem. Pirmajā dienā es sapratu, ka Rumānijā visi brauc ļoti ātri un pārliecināti. Ja tev liekas, ka kāds tevi varētu apdzīt, tad tas kāds arī to izdarīs. Ātruma ierobežojumi tur ir tādi informatīvi, bet tos gandrīz neviens neievēro. Ar motociklu nav grūti braukt Rumānijā, ja nesēņo. Rēķinies gan, ka šur un tur vietējie ļaudis vēl pārvietojas ar zirgu pajūgiem. Tas gan nav izplatīts visā Rumānijā, bet drīzāk noteiktos reģionos. Līdzīgi kā dažos apgabalos apkārt klīst govis, bet citos — suņi. Bet tas īsti netraucē, jo pavisam riteņos tur neviens nemetas. Vienīgais, ko tā arī nesapratu, kāpēc no aizmugures cilvēki pīpina, ja atslodzes nolūkos pilsētās/ciematos pabraucu stāvot kājās. Pašā Rumānijā nemaz tik daudz vietējos motociklistus nemanīju un varbūt tāpēc vietējie iedzīvotāji nav pieraduši, ka braukt ar moci stāvot kājās ir okei.
Nākamā diena man bija paredzēta Transalpina iekarošanai, kas ir viens no augstākajiem ceļiem Karpatu kalnos. Ar tām kalnu pārejām ir tā, ka jāsaprot kurās pilsētās/ciematos tās sākas/beidzas un kāds ir ceļa numurs. Tad braucam uz kādu no šīm pilsētām un tālāk sekojam ceļa numura norādēm. Nav tā, ka šādi ceļi kaut kā tiek baigi afišēti, jo ikdienā tie ir parasti ceļi pa kuriem cilvēki pārvietojas savās ikdienas gaitās. Protams, ar to atšķirību, ka vairāk redzēsi citus motociklistus vai tūristus. Starp citu, citus latviešus es šajā braucienā neredzēju gandrīz vispār, bet lietuvieši gan tika manīti uz ceļa. Dažkārt pat paspēju noķert uz īsu sarunu par viņi piedzīvoto un plānu. Piemēram, šis pārītis arī plānoja izbraukt tos pašus kalnu ceļus, ko es un pēc tam vairs plānu nebija.
Transalpina ceļā devos no ziemeļiem un tur ilgus kilometrus braucu pa tīri normāliem kalnu ceļiem. Un tikai pašās posma beigās ceļa apstākļi būtiski mainījās — ceļš kļuva ļoti stāvs un līkumi ļoti asi. Ja ceļa segums bija perfekts un nebija jāuztraucas par to, tad galvā bija vieta bažām par to, lai tajā stāvumā nenogāztos. Jo uz tik slīpa ceļa pacelt tik apkrautu moci man vienam nebūtu nekādu iespēju. Augšā kļuva vēsi un uzlija lietus, kas neļāva tālu redzēt kalnu virsotnes. Bet nu jebkurā gadījumā skats iespaidīgs un ceļš ļoti viegli būs izbraucams arī ar auto. Ja godīgi runājam, tad nekādu dižo WOW sajūtu Transalpina gan man neradīja.
Twitterī man daudzi aizrādīja, ka es māžojos ar tūristu ēdienu un svešās zemēs ir jācenšas ēst vietējo ēdienu. Tāpēc Rumānijā es centos sekot šim piemēram. Rumāņi ēd gaļu. Daudz gaļu. Gaļu ar gaļu. Tāpēc man tur tīri labi patika. Es Latvijā tādos kvantumos nemaz vairs neēdu gaļu, kā to darīju Rumānijā. Cenas arī normālas pat tūristu vietās, jo varēju iekļauties padsmit eiro cenā par pamatīgām pusdienām vai vakariņām. Interesanti, ka salāti viņiem ir vienkārši sagriezti dārzeņi atsevišķā šķīvī. Citādi viņi neprot.
Patestēju arī vietējo desertu — Papanași. Tā ir laikam eļļā cepta maize ar skābo krējumu un ievārījumu. Forši, bet nu visu to saldumu apēst nevarēju.
Kad nobraucu lejā no kalniem, atkal nonācu pekles karstumā un navigācija šoreiz mani izveda pa kaut kādiem pavisam maziem ciematiņiem, kur ēkas apbūvētas principā vienā vai maksimums divās rindās gar ceļu. Zirgu pajūgi šajā posmā ir redzami regulāri, cilvēki dzīvo nepabeigtās būvēs un te noķēru tādu foršu lauku sajūtu. Kad vairs nevarēju izturēt karstumu, meklēju ēnu un atpūtos. Bieži vien šādās vietās ēnu meklēja arī rumāņi, taču pat ja savā valodā apsprieda mani, paši nesāka runāties ar mani. Vispār man radās sajūta, ka Rumānijā tie cilvēki, kas saprot angliski, spēj šajā valodā sazināties ļoti labi, tomēr ir ļoti daudz cilvēku, kam angļu valoda ir sveša. Arī ar krievu valodu tur baigi tālu netiksi. Dažas ikdienā bieži izmantojamas frāzes brauciena gaitā iemācījos izrunāt rumāņu valodā.
Tuvojoties vakaram, sāku Booking lietotnē meklēt naktsmājas. Tuvākā lielā pilsēta bija Krajova un atradu tur kaut kādu super lētu viesnīcu par 25 vai 30 eiro. No ārpuses viesnīca izskatījās pieņemami un pievēru acis arī uz to, ka mocis būs jāatstāj pa nakti principā uz ielas. Krietni vairāk vīlies biju par to, ka cenā nav iekļautas brokastis un pats numuriņš briesmīgi smirdēja. Bet biju tik ļoti saguris, ka fiksi nomazgājos un devos gulēt. No rīta ar pirmajiem gaiļiem gan uzreiz devos prom no šī ūķa un brokastoju tuvākajā benzīntankā, ko atradu.
Šīs dienas plāns bija samērā netālu esošais Transfăgărășan kalnu ceļš, ko daudzi uzskata par pasaulē skaistāko ceļa posmu. Šajā ceļa posmā iebraucu no dienvidiem un jau uzreiz bija skaidrs, ka garlaicīgi nebūs. Šajā kalnu pārejas pusē ceļa stāvoklis ne vienmēr ir ideāls un serpentīnos uz ceļa mēdz būt dubļi, ūdens vai no kalniem nokrituši akmeņi. No apakšas redzi ļoti šaubīga paskata kalnos iebūvētus tuneļus un viaduktus, un jau pēc brīža tu brauc cauri tiem. Tomēr visvairāk mani pārsteidza lāči. Iebraucot šajā ceļa posmā, redzēju lielu zīmi, lai uzmanos no lāčiem. Pie sevis pasmīnēju, taču izbraucot no viena ceļu līkuma redzēju, ka apstājušies bariņš motociklistu. Nodomāju, ka kāds nogāzies, taču, nē, visi motocikli stāv uz riteņiem. Un tad es paskatījos uz otru ceļa pusi — tur ceļa malā sēdēja lācene ar pāris maziem lācēniem. Jāsaka, ka skats ir iespaidīgs, kad dažu metru attālumā no tevis ir dzīvi brūni lāči. Turpmākos kilometros ceļa malās redzēju vēl kādus piecus vai sešus lāčus — viņi tur nebaidās no tūristiem un jūtas ļoti droši. Tuvāk kalnu pārejai, uz ceļa mēdza parādīties arī ēzeļi. Man nav nekādu probēmu ar ēzeļiem, ja tie stāv uz pārredzamiem ceļa posmiem, taču nav nekas patīkams tādu lopu satikt uzreiz aiz strauja un nepārredzama līkuma vai tuneļa tumsā. Pats Transfăgărășan augšējais posms ir IESPAIDĪGS un ziemeļu daļā pavisam svaigi asfaltēts. Par nožēlu man tā kalnu puse bija tīta ļoti biezā miglā un es neredzēju neko tālāk par kādiem dažiem desmitiem metru.Bet saliekot šo visu kopā, gribu teikt, ka Transfăgărășan ir skaistākais ceļa posms pa ko esmu braucis!
Pēc mana iepriekšējās nakts feila ar lēto viesnīcu, izvēlējos doties uz Brašovu un nakšņot labā četrzvaigžņu viesnīcā. Tur viss bija labi — nekas nesmirdēja, izgulējos kā zīdainis un brokastīs pieēdos no visas sirds. Pēc brokastīm man sākās lielas pārdomas par to, ko darīt tālāk, jo es biju izpildījus manus abus vienīgos Rumānijas ceļojuma mērķus. Padomāju un izdomāju, ka jābrauc uz Melnās jūras pusi parādīt fakuci krievu karakuģim.
Jāsaka, ka apvidus ap Brašovu ir ļoti skaists. Zaļi kalnu pauguri un mazajos ciematos noķēru tādu pašu sajūtu, kā pirms gada Austrijas Alpos. Tālāk jau nokļuvu uz ātrgaitas šosejas, lai tos dažus simtus kilometru uzspētu nobraukt līdz tekošās dienas vakaram. Rumānija ir liela valsts un tur nemaz tik viegli nav tikt no viena gala līdz otram. Bet vakara pusē cauri svaigi nolijuša lietus peļķēm, kas vietām sniedzās līdz riteņa rumbai, iebraucu Konstantas piepilsētā. Tur burtiski pļavas vidū pāris gadu laikā bija strauji saceltas līdzīga paskata viesnīcas ēkas. Starp tām notiek aktīva būvniecība citām tādām pašām ēkām un fonā trokšņo aktīva osta. Bet to visu var pieciest, jo piecu minūšu gājiena attālumā ir pavisam normāla pludmale. Ja man patiktu ūdens, ietu peldēties. Bet tā ka man nepatīk ūdens, iekāpu jūrā tikai, lai parādītu vidējo pirkstu krievu karakuģim.
Viss, šajā brīdī man bija skaidrs, ka Rumānijā esmu izdarījis visu, ko te gribēju izdarīt un varu doties mājās. Navigācijā iestatīju ceļu uz mājām un vienkārši braucu. Mēģināju būt gudrāks par navigāciju apbraucot Bukaresti un tas rezultējās ar to, ka sevi iedzinu pilsētā dienas karstuma pīķī pamatīgā sastrēgumā uz kādu pusotru stundu. Tas bija briesmīgi un nākamreiz lielās pilsētas apbraukšu ar lielu līkumu! Toties pašā vakarā liktenis nolēma mani atalgot ar fantastiski skaistu ceļa posmu starp Râmnicu Vâlcea un Sibiu pilsētām. Tas ir ļoti skaists zemo kalnu ceļš ielejā ar upi vienā pusē. Tā nu ar aiz laimes slapjām acīm nonācu Sibiu un sapratu, ka šodien braukt pietiek.
Jau braucot otrā virzienā es pamanīju, ka netālu no Cluj-Napoca atrodas Turdas sāls raktuves, kas šobrīd ir pārvērstas par tūrisma objektu. Lai arī man nepatīk nepieskatītu atstāt motociklu un mantas, tomēr nolēmu apskatīties šo objektu, jo cerēju pazemē mazliet atvilkt elpu no svelmes un nopirkt bērniem suvenīrus. Jāsaka, ka par redzēto biju diezgan vīlies. Jā tās ir bijušās sāls raktuves, jā skats ir interesants, bet kāpēc, kāpēc, kāpēc pazemē jāiebāž panorāmas rats? Un kāpēc tur nevar tirgot tematiski interesantus suvenīrus? Ja esi bijis līdzīga tipa apskates objektā Polijā (Veļičkā), tad šeit noķersi lielu vilšanās sajūtu.
Starp citu, šoreiz ceļojumā biju paņēmis līdzi arī šādu vienkāršu slēdzeni. Es saprotu, ka tā nepasargās no nopietniem burlakiem, bet šo slēdzeni izmantoju, lai jaku/ķiveri un bākas somu pie motocikla piesietu tajos īsajos brīžos, kad benzīntankā apmeklēju labierīcības vai vienkārši ieeju samaksāt par degvielu. Proti, tas manā ieskatā ir normāls veids kā pasargāties pret huligāniem, kas varētu paķert mantas un aizskriet prom.
Dusmīgs kāpu uz motocikla un turpināju ceļu, lai jau vakarā būtu Slovākijā, kur netālu no Košices atrastu jauku kempingu. Laukā bija jauks vasaras vakars un izlēmu to pavadīt teltī, lai jau īsi pēc sešiem nākamajā rītā celtos vārīt manu brokastu putru. Tālāk jau prātoju, cik tālu sanāks šajā dienā tikt. Līdz mājām tos ~1100km uz motocikla laikam nekādīgi nesanāks tikt. Bet es biju gatavs mēģināt!
Polijā iebraucu vieglā lietū un turpmākajos kilometros tas tikai sāka pieņemties spēkā. Pa ceļam pasmīnēju par dažiem citiem motociklistiem, kas bija piestājuši autobusu pieturās pārlaist lielo gāzienu. Braucu tālāk līdz vienā brīdī veicot nogriešanās manevru, motociklam izslīdēja priekša un nogāzos. Par laimi ātrums nebija liels un tiku cauri tikai ar mazliet apskrāpētiem dzelžiem un saplēstām drēbēm. Tas arī oficiāli bija mans pirmais kaut cik nopietnais kritiens no motocikla. Es pirms tam teorētiskā līmenī zināju, ka pa slapju asfaltu ar pumpenēm braukt ir bīstami un saslīdēt ir viegli. Tagad es to zinu arī praktiski. Nākamie kilometri bija bailīgi, tomēr tā kā nebija kur likties un uz mājām tāpat bija jāturpina ceļš, ar laiku atkal iebraucos savā ierastajā tempā. Un tā nu es braucu visu atlikušo dienu.
Jau pilnīgā tumsā iebraucu Lietuvā un dabūju paskatīties iespaidīgo skatu, kā simtiem smago auto sagaidījušas pirmdienas iestāšanos nebeidzamā straumē dodas Polijas virzienā. Bija jāmeklē naktsmājas, jo viens no maniem izteiktajiem principiem ir ar nebraukt ar motociklu tumsā. Tuvākā viesnīca, ko atradu, bija Marijampolē. Kārtējais 25 eiro brīnums bez brokastīm. Šoreiz arī bez smirdoņas. Bet pēc nobrauktiem aptuveni 900km mani standarti bija pietiekami zemi un varētu gulēt kaut zem klajas debess ietinies guļammaisā.
Agri no rīta atkal biju uz motocikla un nu jau mierīgi apcerīgā noskaņojumā virzījos uz māju pusi. Pēdējie simti kilometru braucās mokoši ilgi, jo ceļš ir garlaicīgs un iepriekš neskaitāmas reizes braukts. Pēcpusdienā sveiks un vesels ieripoju mājās un šī gada tālais brauciens bija noslēgts. Tas pavisam noteikti bija tā vērts!
Brauciena gaitā es uzpildījos 18 reizes un par 184.77 litriem benzīna samaksāju 320 eiro. Motocikla vidējais patēriņš šajā braucienā bija 4.18 l/100km. Pārējās izmaksas bija nakšņošana — sākot no kādiem padsmit eiro par kempingu un 25 eiro par viesnīcu. Plus, ēšana. Precīzi rēķinājis neesmu, bet man kaut kā liekas, ka kopējās šī brauciena izmaksas tā norises laikā bija ne vairāk kā aptuveni 700–800 eiro.
Secinājumi — galvenais ir braukt!
Šis brauciens sanāca tieši tik brīvs un foršs, kā biju ieplānojis. Kur braukt nākamgad? To es vēl neesmu izlēmis. Es noteikti gribu izbraukt Balkānu valstis. Tāpat gribu aizbraukt arī Norvēģiju paskatīties. Varbūt pa ziemu vēl kaut ko citu izdomāšu. Skaidrs ir viens — es gribu saglabāt tādu pašu nepiespiestu brauciena formātu, kad ir kaut kādi aptuveni pieturas punkti un visa plānošana notiek ēdot brokastu putru. Galvenais ir braukt un baudīt mirkli!