Kā es piedzīvoju savu trešo auto
Teikšu kā ir, man patīk auto! Man patīk braukt ar auto. Pie tam, braukšanas prieku spēju rast gan tādos bezgala nejēdzīgos auto kā Fiat 500, garlaicīgos kā Volkswagen Passat, neuzticamos kā Opel, praktiskos kā Subaru Outback, ātros kā Porsche un bezgala dārgos kā Rolls-Royce. Jā, tiem visiem ir daudz līdzību, bet katram ir arī savs smeķis, ko man patīk meklēt un uzķert. Braukšana man sagādā baudu un es labāk braucu ar auto nekā eju kājām, braucu ar velosipēdu vai sabiedrisko transportu. Jap, tas nav ne zaļi, ne praktiski vai ekonomiski pamatoti.
Rakstot blogus esmu sastrādājis sev iespēju regulāri izbraukties ar dažādiem interesantiem auto un tas man nodrošina tik nepieciešamo auto “devu”. Tas savā ziņā rada apstākļus, ka varu savus paša auto nemainīt kā zeķes, lai tikai saprastu kā brauc tāds vai šāds auto. Tāpēc man pašam ir piederējuši tikai divi auto, viens ir gandrīz piederējis un šonedēļ nopirku trešo. Ar kādiem auto tad esmu braucis ilgstoši?
Renault Megane II
Īsti vairs neatceros kurā gadā tieši, bet, šķiet, pirms aptuveni 10 vai mazliet vairāk gadiem es tiku pie sava pirmā auto. Tas bija otrās paaudzes Renault Megane, ko tautā mēdz saukt par “gludekli”.
Tajā laikā man no automašīnām bija maz sajēgas un visnotaļ ierobežota vecāku sarūpēta budžeta apstākļos ss.lv kaut kā nonācu līdz secinājumam, ka Megane būtu jēdzīgs pirkums. Jā, zinošāki cilvēki mani brīdināja, ka nevajag. Neklausīju un nopirku labi pabrauktu Megani ar benzīna motoru un mehānisko pārnesumkārbu. Bez kondicioniera.
Īsumā — mēsls ne auto. Visi, kas mani mēģināja atturēt no šī auto pirkuma bija visu pareizi pareģojuši. Auto tik tiešām pārsvarā bija gļukains. Regulāri mira nost indukcijas spoles, juka logu pacelšanas un tīrīšanas motori, gļukoja visa veida elektronika un vienreiz komandējumā uz Lietuvu paliku ceļa malā bez eļļas motorā. No tās reizes ar auto reāli baidījos izbraukt ārpus Rīgas.
Šis ir arī mans personīgais auto ar kuru bija sanācis paviesoties grāvī. Klajš pieredzes trūkums un svaigi nogreiderētā garā līkumā iebraucot pārāk lielā ātrumā auto sanesa un vairs nepratu to noturēt uz ceļa. Par laimi visi veseli un auto arī vismaz sākumā nebija lieli bojājumi. Pēc kāda laiciņa tikai motors nokrita no stiprinājumiem.
Taisnības labad gan jāsaka, ka tajos laikos, kad auto tehniski darbojās kā nākas, braukt ar to bija tīri patīkami. Pietiekami ērts, žiperīgs un saprotams auto. Bet tā neuzticamā puse lika meklēt aizvietotāju. Megane nodevu tālāk lietošanā tētim un visu laiku sevi šaustu par to, ka viņam ar to aparātu jāmokās.
Subaru Impreza WRX STI, kas tā arī nenotika
Mani vienmēr ir saistījušas Imprezas, konkrēti to jaudīgās versijas. Vēl braucot ar Renault, biju sadomājies, ka nākamais auto būs šāds sportiskāks STIenis. Protams, nopirkt nenojātu eksemplāru toreiz bija finansiāli attāls sapnis un atradu vienu Subaru spečuku ar ko vienojāmies, ka jams man uzbūvēs vienu feinu braucamo.
Šis sapnis, protams, tā arī nekad nematerializējās. Pazaudēju krietnu žūksni naudas, vēl vairāk nervu, bet pie auto tā arī netiku. Toties guvu mācību neuzticēties svešiem cilvēkiem. Pat, ja savā jomā skaitās baigie spečuki. Tas nemaina faktu, ka kā cilvēks tas var būt pilnīgs pakaļa.
Sapni par jestru Subaru neuzskatu par izsapņotu un pirms dažiem gadiem izbraucoties ar krietni jaunāku STIeni, sapratu, ka kādreiz uz kaut kādu laiku man šāds auto būs. Lai bērni paaugas un pietuvojas pusmūža krīze :)
Volvo S60
Kad mana pacietība ar Renault sāka iet uz galu, sapratu, ka pēc mēneša savā dzimšanas dienā pats sev varētu uzdāvināt kādu citu auto. Tā kā tajā laikā jau biju sācis testēt visādus glaunus auto, sapratu, ka komfortam man ir liela nozīme un sāku raudzīties pēc zolīdiem sedaniem. Tā, lai ir automāts, pietiekami jaudīgs dzinējs un “koža roža”. No sākuma lēti un glauni izskatījās Saabi, taču tā kā auto gribēju nopirkt mudīgi un tajā laikā tirdziņā nebija sakarīgu Saabu 9–5, sāku pētīt Volvo piedāvājumu.
Uzreiz pamanīju tādu, kas pilnīgi atbilst manām vēlmēm — jestrākais D5 dīzelis, automāts, koža roža un pelēkās interjera apdares detaļas. Apskatīju dabā, aizdzinu uz servisu uz pārbaudi un pēc dažām dienām man bija cits auto.
Starp citu, man tik ļoti patīk kā izveidots pirmās paaudzes Volvo S60 interjers, ka pat neskatījos uz paaudzi jaunākiem S60. Jā, tikai un vienīgi tāpēc, ka modernāki S60, manuprāt, izskatās briesmīgi.
Jāsaka, ka šis Volvo ir mans visu laiku labākais auto! Nočipots tas ir pietiekami jaudīgs, praktiski nelūzt, komfortabls arī garos un ļoti garos braucienos, zolīds un glīts kā no ārpuses, tā iekšā. Vienīgais būtiskais mīnuss — griežas kā trolejbuss. Nezinu nevienu citu auto, kam ir tik plašs apgrieziena rādiuss. Reāli besīgi parkojoties šaurās vietās. Bet visādi citādi prieks un laime!
Kādos četros gados nobraucu ar šo auto 86 tūkstošus kilometru un sapratu, ka ir laiks kaut kam citam. Neaprakstīšu kādus divus gadus ilgo regulāro čīkstēšanu par to, ka gribu citu auto, bet nevar izdomāt uz ko mainīties. Pateikšu tikai to, ka Volvo atdevu tirgotājam ar skumju sirdi. Fak, es reāli mīlēju to auto!
Mitsubishi Pajero
Otra S60 problēma ir tāda, ka tas ir auto, kas paredzēts pusotra cilvēka pārvadāšanai. Auto otrajā sēdekļu rindā ir tik maz vietas, ka tas neder kā ģimenes auto. Un bagāžnieks it kā ir plašs, bet tā atvere neļauj iekrāmēt auto kaut cik liela izmēra mantas. Tas faktiski bija galvenais iemesls kāpēc nākamo auto noteikti meklēju lielāku.
Un tagad interesantā daļa. Gluži tāpat kā savu Volvo nopirku spontāni, arī nākamo auto iegādājos līdzīgā manierē. Un tas ir neviens cits kā 2010. gada Mitsubishi Pajero. Jep, liels ķieģelis uz riteņiem.
Pirms gada es izbraucos ar aktuālo Pajero un man tas riktīgi iepatikās. Man patika tas, ka auto ir tik brutāli vienkāršs, pat prasts. Man patika, ka tas ir milzīgs un pietiekami ietilpīgs. Man patika, ka tas izskatās zolīds un ir spējīgs arī dubļu laukā un smilšu kalnā.
Kā lasīji iepriekš, man ir bijis mazs hečbeks un ne pārāk liels sedans un tagad sagribēju pastūrēt lielāku džipu. Un nevis kaut kādu glaunu parketnieku vai nespējīgu krosoveru, bet pamatīgu normālas pilnpiedziņas agregātu. Par Land Cruiser, kas būtu vēl labāka izvēle, maksāt tos >20 tūkstošus eiro šobrīd negribu, tāpēc Pajero šķita adekvāta izvēle. Atradu vienu saistošu eksemplāru, izbraucos, noskaidroju auto vēsturi, dažas dienas padomāju un izlēmu nopirkt. Nu jau esmu ar to nobraucis pirmos simts kilometrus.
Auto tiešām ir pilnīgs traktors. Augstā sēdpozīcija ir riktīgi forša no iekāpšanas un pārskatāmības viedokļa. Tagad jāaprod ar šo auto un jāsalabo visas tehniskās problēmas. Man patīk savus auto uzturēt lieliskā tehniskā kārtībā un steidzu labot visas nejēdzības, ko pamanu. Šonedēļ paspēju savest kārtībā kondicionieri un nomainīties uz vasaras riepām. Nākamnedēļ izveikšu pilno apkopi, iztīrīšu un sākšu labot visādus citus sīkumus. Ar nepacietību gaidīšu ziemu.
Dzīve ir pārāk īsa, lai brauktu ar auto, kas nepatīk
Es nesaprotu cilvēkus, kas pērk un brauc ar auto, kas ir garlaicīgi un tiem riebjas. Dažādās cenu kategorijās un klasēs var atrast visādus interesantus braucamos un pie tam katram no mums tas būs cits auto. Ir tikai jāatrod savs īstais.
Ja kādu auto sagribas tā, ka vairs skaidri nespēj domāt, sāc plānot kā pie tā tikt. Lasi, skaties Youtube apskatus, runā ar cilvēkiem un meklē rokā auto ar kuru tev būs prieks pārvietoties, ko būs prieks apkalpot un par kuru gribēsi runāt ar draugiem!
