KRISTAPS.LV

Pagājušajā vasarā es piepildīju vienu no sava mūža lielajiem sapņiem — nokārtoju motocikla vadīšanas tiesības. Par savu apmācību un eksāmena pieredzi rakstīju arī šeit blogā. Lai arī tiesības ieguvu augustā, līdz sezonas beigām paspēju nobraukt aptuveni 5000km un nākamo motosezonu šogad sāku jau maija pašā sākumā. Man ļoti patīk braukt un tā kā visu garo ziemu biju YouTube skatījies motoceļojumu video, zināju, ka šovasar gribēšu izbraukt tālākā motoceļojumā ārpus Latvijas. Es to paveicu!

Septiņās dienās es viens pats izbraucu cauri 8 dažādām Eiropas valstīm (Lietuva, Polija, Slovākija, Ungārija, Horvātija, Slovēnija, Austrija, Čehija) un kopā mēroju 4637km. Šajā rakstā vēlos pastāstīt par atziņām, ko guvu gatavojoties un aizvadot šo braucienu.

Mērķis — braukt ar motociklu ārpus Latvijas

Mans mērķis bija braukt. Man patīk braukt. Šoreiz man nebija vēlmes katrā apciemotajā valstī stāties daudzās vietās un apskatīt baznīcas, muzejus, krogus utt.

Kāpēc vienatnē?

Kāpēc ne? Manuprāt, braukšana divatā vai lielākās grupās ir ļoti sarežģīta. Katram no mums ir cits braukšanas stils, dažādas ēšanas, pieturvietu, naktsmāju utt. vajadzības un tas var būtiski apgrūtināt ceļošanu un radīt nevajadzīgu spriedzi. Tāpēc es izvēlējos braukt vienatnē, lai varu pats izlemt, kad braukt un, kad piestāt. Pats izdomāt, kur un kā nakšņot. Vismaz Eiropā nav arī nekādu bažu par drošību, jo ja pats nemeklēsi problēmas, tās visdrīzāk pašas neatradīs arī tevi. Jādomā līdzi ar galvu, skaidru prātu jāskatās situācija apkārt un nav jādara cūcības svešās zemēs. Pavisam noteikti zinu, ka arī nākamajos motobraucienos braukšu viens pats.

Brauciena plānošana

Es pietiekami sen zināju, ka gribēšu doties šādā motobraucienā, tomēr līdz pat izbraukšanas dienai man nebija skaidrs precīzs maršruts. Vēl dažas dienas pirms izbraukšanas es svārstījos starp Eiropu un Skandināviju. Kad beigās tomēr izlēmu braukt pa Eiropu, pirmajā braukšanas dienā uzstādīju sev par mērķi tikt tālāk par Varšavu un tad atkarībā pēc situācijas meklēt naktsmājas. Šāda pieeja nemainījās arī visu braucienu — katras dienas galamērķi es izlēmu vai nu iepriekšējā vakarā, vai tekošās dienas brokastīs. Kāpēc Eiropa? Pirms daudziem gadiem biju ar auto apbraucis Tatrus un man ļoti patika. Labprāt gribēju vēlreiz apskatīties šos kalnus.

Krietni nopietnāk es piegāju tehnikas un ekipējuma plānošanai un to laicīgi gatavoju jau no šīs sezonas sākuma. Kopš ziemā atklāju Latvijas valsts mežu atpūtas vietu karti, sezonas sākumā biju aizbraucis pāris brīvdienu motoizbraucienos ar nakšņošanu teltī. Šādi eksperimentēju ar nakšņošanu, ēšanu un bagāžas risinājumiem motociklam. Kā varam redzēt attēlā zemāk, mīkstās somas uz street tipa motocikla nav labs risinājums. Vismaz šādā izpildījumā. Tāpēc lasi tālāk, ko es izmainīju bagāžas pieejā.

Bagāžas jautājums

Ja jau pieskāros bagāžas tēmai, tad iziesim cauri manai pieejai. Zemāk attēlā vari redzēt, kā izskatās mana līdzi ņemamā bagāža.

Bākas soma ir ļoti praktisks veids, kā sev tuvumā turēt pašas svarīgākās mantas — dokumentus, cimdus, brilles, elektroniku un lādētājus u.c. Šo bākas somu nopirku par kaut kādiem nepilniem 30 eiro un par to naudu tas, manuprāt, ir labs pirkums. Vienīgi nevar aizkraut pavisam pilnu, jo tad soma uzpūšas plata un rada problēmas manevrējot mazos ātrumos — neļauj pilnībā pagriezt stūri. Uz šosejas tā nav problēma.

Galvenā mantu daļa man bija izvietota motocikla aizmugurē. Brauciena laikā biju priecīgs, ka tomēr nopirku oriģinālās Yamaha sānu somas. Tās maksāja kaut kur pie 300 eiro, taču ir kvalitatīvi uzbūvētas, katrā ietilpst līdz 21 litram mantu un stingri turās pie motocikla (uzāķējas uz metāla stieņiem, kas pieskrūvēti pie motocikla). Ļoti stabila konstrukcija. Pašas somas var padarīt lielākas (bildē vari redzēt tās jau paplašinātā formā) un tajās ir maisi, kas mantas pasargā pret mitrumu. Vienā somā man bija viss ar ēšanu saistītais, bet otrā — drēbes.

Augšpusē piestiprināju Oxford Aqua T-50 Roll Bag, ko nopirku pa kaut kādiem ~80 eiro. Iepriekš biju nopircis šādu pašu 30 litru somu, taču uz šo braucienu piepirku lielāku 50 litru modeli, lai normāli var salikt visas mantas. Bet produkts labs, jo vienkāršs un izturīgs, kā arī viegli piesienams pie jebkāda motocikla. Pa virsu vēl piestiprināju kravas tīklu zem kura pabāzu ūdens pudeles. Tā kā aiz manis tām ir normāls aizvējš, tad nekas nenolidoja nost pat bāņu ātrumos nesoties. Plus, pret šo maisu var ērti atspiesties.

Nakšņot teltī vai viesnīcās?

Šis labs jautājums! Es biju paredzējis vismaz daļu nakšu pavadīt teltī, tapēc bija jāņem līdzi telts un citi nakšnošanas pričendāļi (paklājiņš, guļammaiss, spilvens). Tā kā man nav ultravieglas un mazas ceļošanas telts, ņēmu līdzi savu 3+ personu telti, kas pati par sevi sver ap 4kg un aizņem gana daudz vietas. Tādējādi būtiski pieaug arī līdzi vedamo mantu apjoms un svars.

Šajā braucienā teltī nakšņoju tikai 3 naktis un pārējās izvēlējos pavadīt viesnīcās. Man nav pretenziju nakšņot teltī, tomēr pēc garas dienas uz motocikla nav lielas vēlmes pavadīt to pusstundu līdz stundu, lai izpakotos un uzstādītu naktsmājas. Vēl mazāk vēlmes ir to pašu pretējā virzienā darīt no rīta. Īpaši, ja pa nakti ir lijis lietus un viss apkārt ir slapjš.

Galvenā atziņa te ir tāda, ka es labprāt nopirkšu maza izmēra un svara telti, ko vest līdzi kā rezerves variantu gadījumiem, kad sanāks aizķerties kaut kur nekurienes vidū. Bet visādi citādi praktiskāk ir nakšņot viesnīcās/hoteļos/moteļos/viesu namos. Kempinga vietas man maksāja 10–15 eiro un lētākās viesnīcas var maksāt jau no kādiem 30–40 eiro.

Labi, ka neņēmu nesen nopirkto hamoku, jo to šajā braucienā bez speciālas vietu piemeklēšanas man to vispār nebūtu kur izmantot. Gan šajā, gan iepriekšējos dažos izbraucienos secināju, ka Dekatlonā ir daudz sakarīgu produktu. Par labu pirkumu uzskatu šajā veikalā nopirkto piepūšamo matraci un guļammaisu.

Tūristu pārtika nebija pareizā izvēle

Tā kā es biju plānojis daļu nakšu aizvadīt teltī, tad attiecīgi biju arī paņēmis līdzi gāzes balonu ar degli, katliņu un kaudzi šādu sauso tūrisma ēdienu paku. Daļu pirku Jahipaun veikalā, vienu Decathlon un pārīti sūtīju no veikala Virsotne. Mans funktieris bija tāds, ka šāds ēdiens aizņem maz vietas (ir arī viegls) un vienkārši pagatavojams uzlejot karstu ūdeni. Bet…

Reāli praksē to ēdu tikai pāris vakarus un tad man apnika. Tas gluži vienkārši ir negaršīgi. Mēģināju vairākus veidus un nebija labi. Brokastīs turpināju ēst ar karstu ūdeni aplejamas putras, bet pa dienu vai nu neēdu neko, vai kādu sviestmaizi kārtējā degvielas uzpildes stacijā.

Vēl biju līdzi paņēmis sauju enerģijas batoniņu no kuriem pusi atvedu atpakaļ un dažas lazdu riekstu pakas, kuras svara mazināšanas nolūkos izmetu laukā Budapeštā. Nu, negribas ēst tādos braucienos.

Nākamreiz pavisam noteikti neņemšu līdzi gandrīz nekādu ēdienu, jo, ja nebrauc pavisam džungļos, tad ēdienu nopirkt ir vienkāršāk par vienkāršu un tas nemaksā dārgi, ja vien nebrauc dārgās valstīs. Ja nebrauc ar mērķi nakšņot teltī, tad es vairāk neņemtu līdzi arī gāzes balonu un degli. Varbūt vienīgi labas kafijas pagatavošanai, jo bez tās es neesmu es :)

Drēbes

Drēbju jautājumu es iedalīšu divās daļās. Viens ir moto ekipējums braukšanai un otrs ir drēbes laikam, kad esam nost no motocikla. Moto ekipējums ir tik specifisks, ka to nav ērti valkāt nost no moča.

Ekipējums

Joprojām braucu ar Nolan N87 ķiveri, ko nopirku pērn. Principā, tā ir diezgan vienkārša un skaļa ķivere, bet esmu pieradis un negribu mainīt uz kaut ko citu neesot drošs, ka būs labāk. Ļoti noder tas, ka ķiverē ir iebūvēta saulesbrille un nekad vairs nepirkšu ķiveri, kur nav šādas fīčas. Ventilācija varētu būt labāka, taču braucot bija OK pat 30+ grādos.

Sausā laikā joprojām braucu ar Shima Blaze īsajiem cimdiem, jo tādi vienkārši man ir pie rokas un karstā laikā ļoti labi ventilējas un ļauj brīvi kustēties. Aukstākam un slapjākam laikam man ir kaut kādi garāki Spidi cimdi. Nopirku jau pērn pa kādiem 100 eiro un kalpo normāli.

Šīs sezonas sākumā nopirku Alpinestars Andes V2 jaku un pagaidām esmu sapratis, ka tā ir ļoti forša, kad laukā vēss laiks — ļoti labi nelaiž cauri vēju un principā spēj pasargāt pret mazu lietus gāzienu. Manā braucienā puse ceļa bija 30+ grādu karstumā un katra apstāšanās bija lēna nāve. Šī jaka nav labākais variants karstu zemju apceļošanai vasarā, tur jāmeklē kaut kādi tīkliņa tipa varianti ar bruņām. Bet visādi citādi man šī jaka ļoti patīk un Latvijas apstākļos to izmantoju bieži.

Iepriekšējā sezonā kā pirmās moto bikses nopirku džinsas, tomēr ikdienā ar tām nav baigi ērti. Tāpēc ziemā nopirku Klim Switchback Cargo Pant bikses. Superīgs pirkums, ļoti patīk. Vienīgi sanāca pārāk garas, ja neesmu uzvilcis zābakus. Ventilācija ir sānos un principā pietiek. Rakstīts, ka aiztur arī lietu, bet lielā gāzienā būs slapjas.

Tāpat ziemā nopirku arī pirmos kaut cik sakarīgos moto zābakus — Berik All Terrain Adventure Waterproof Motorcycle Boots. Pamatīgi uzbūvēti, bet pietiekami ērti, lai varētu ar tiem arī mazliet pastaigāt apkārt. Ūdeni nelaiž cauri nevienā virzienā, tāpēc karstā laikā kājas ļoti svīdīs. Bet te man bija liels pārsteigums par to, cik foršas ir trekinga/moto zeķes, kas veidotas no vilnas. Visu dienu var būt slapjas un nākamajā rītā pat nesmird. Plus, neskatoties uz savu biezumu nav nepatīkamas arī ļoti karstos apstākļos. Turpmāk šajos zābakos braukšu tikai ar šāda veida zeķēm.

Vēl viens negaidīti patīkams pārsteigums bija sintētiskais apģērbs. Karstās dienās zem moto jakas vilku parastu sintētisku t-kreklu. Tas neuztur sevī sviedrus un nav jāsēž ar slapju muguru visu dienu. Plus, kādu dienu vai divas var braukt bez baigās smirdēšanas. Vēsākās dienās gan zem jakas vilku termokārtu ar garām rokām, tad bija optimāla braukšana. Šajā braucienā notestēju arī sintētiskā materiāla apakšveļu un tā darbojas tikpat labi kā sintētiskie t-krekli. Nākamreiz zināšu, ka var braukt ar šādām drēbēm.

Lietus kārta pavisam vienkārša. Lietus bikses un spilgti zaļa Hevik jaka. Lētas, prastas mantas, bet dara savu darbu labi.

Brīvā laika apģērbs

Te es biju drusku pāršāvis pār strīpu un paņēmis pārāk daudz drēbes. Reāli būtu pieticis ar tikai dažiem apģērba gabaliem.

Dekatlonā nopirku kaut kādas plānas un ļoti vieglas tūrisma garās bikses, kam var atāķēt staras un pārvērst tās par šortiem. Izmēra un svara dēļ labs variants, ko var ņemt līdzi arī nākamajos braucienos.

Kokvilnas zeķes, apakšveļa un t-krekls noderēja nost no moča. Tādās drēbes tomēr ērtāk arī gulēt. Vispār biju paņēmis par daudz zeķu un apakšbikšu, jo nezināju, ka sintētika un vilna strādās tik labi.

Brīvā laika apavu izvēle krita par labu krosenēm un tā nebija pārāk laba izvēle, jo mitrā laikā tās ātri kļuva slapjas un tad visu nākamo dienu hermētiski noslēgtajā somā marinējās. Vari iedomāties, ka dažu dienu laikā tās oda kā vidusskolēnu pilna klase. Nākamreiz jāņem vienkārši gumijas iešļūcenes un miers!

Vēsākam laikam vakaros noderēja Klim Inferno Jacket jaka, ko brauciena noslēdzošajā laikā vilku arī zem moto jakas. Ļoti labi aiztur vēju. Bet līdzīgi kā ar Klim biksēm, arī šeit nebiju trāpījis ar izmēru un nācās tepat uz vietas Rīgā pāršūt.

Tad vēl, protams, noderēja plāns sporta dvielis (pietiekami liels, lai var noslaucīties pēc dušas, bet plāns, lai sarullēts aizņem maz vietas) un tualetes piederumu somiņa. Labi, ka līdzi biju paņēmis nagu knaiblītes, jo pa nedēļu nagi spēj paaugties pietiekami gari, lai skarbos apstākļos sāktu plaisāt un tad radīt nepatīkamas situācijas, kad velkot ekipējumu tiek pamatīgi aizķerti un aizplēsti nagi. Fū!

Tehnika un tās sagatavošana

Jau pagājušajā vasarā kā pirmo motociklu sev nopirku aptuveni 2014. gada Yamaha MT-07. Tas ir vidējās kubatūras street klases motocikls un tā kā man pirkšanas brīdī nebija skaidrs, kāda veida motociklēšana man vislabāk ies pie sirds, izlēmu, ka street būs visoptimālākais variants ar kuru vispār iemācīties braukt. Tiktāl visu biju sapratis pareizi un man šis motocikls joprojām patīk — tas ir ļoti vienkāršs un saprotami uzvedas uz ceļa.

Es labi apzinos, ka Yamaha MT-07 nav piemērotākais motocikls tāliem ceļojumiem, tomēr cita motocikla man nav un braucu ar to, kas man ir pie rokas. Pēc nobrauktiem ~12000km ar šo motociklu, zinu, ka mani visvairāk interesē tāli braucieni pa ceļiem (asfalta un grants) un nākamais motocikls noteikti būs vairāk piemērots šādam braukšanas režīmam.

Kad vienā no Latvijas apceļošanas ceļojumiem nejauši iemaldījos uz grants ceļiem (kādu Latvijā ne mazums), izlēmu motociklu aprīkot ar riepām, kas ļauj krietni komfortablāk pārvietoties gan pa asfaltu, gan grantenēm. Redzēju, ka arī Latvijā cilvēki (čau, Sabīne) uz saviem MT-07 ir likuši Pirelli Scorpion Rally STR riepas un izlēmu darīt tāpat. Jā, dārgi (~300 eiro par komplektu ar nomaiņu), bet par labām riepām esmu gatavs maksāt daudz. Mežā un dubļos ar šo riepu darīt nav ko, bet pa grantenēm tagad var zvetēt aptuveni tāpat, kā uz asfalta ceļiem. Starpība pret ielas riepu ir ļoti jūtama. Savukārt, uz šosejas īsti trūkumus nejūtu — vibrācijas liekas nav parādījušās un tikai ap 80 km/h ir viegla gaudošanas skaņa, kas ar lielāku ātrumu pazūd vēja troksnī.

Jau pērn sapratu, ka MT-07 nav diez ko ērts sēdeklis. Tas ir šaurs un ciets. Ja vienu dienu var nobraukt kaut cik normāli, nākamajā pakaļa cietīs elles mokas. Man bija doma nopirkt pašas Yamaha veidoto komforta sēdekli, taču izrādījās, ka man ir vecs modelis un tiem vairs šo detaļu neražo un nebija laiks meklēt citu ražotāju sēdekļus. Tāpēc kā pus risinājumu izvēlējos SW-MOTECH TRAVELLER RIDER piepūšamo padupšnieku. Tas maksā ap 100 eiro (kas arī nav maz), taču ļāva man izturēt septiņu dienu braucienu, katru dienu nobraucot vidēji vismaz 500km. Es nevaru teikt, ka šāds risinājums pilnībā maina braukšanas pieredzi, bet noteikti ir labāk nekā bija pirms tam.

Street, kā jau nosaukums nosaka, ir ērts pilsētā, kur ātrumi ir mazi un noder laba manevrētspēja. Tomēr kopā ar street, vismaz Yamaha MT-07 gadījumā, nāk arī naked būtība, kas nozīmē to, ka uz šosejas esi pavisam kails un atvērts vējam un visa veida stihijām. Praksē tas nozīmē, ka vējš visu laiku purina un rada baisu troksni ķiverē. Vajag vējstiklu. Pavisam lielu stiklu uz šāda motocikla likt nav glīti, taču pavisam bez stikla es negribētu doties tik tālā ceļā. Jau pērn mēģināju nopirkt vienu stiklu, taču nošāvu greizi un nevarēju to normāli piestiprināt, jo uz MT-07 ir pārāk maz brīvas vietas stiprinājumiem. Šoreiz biju gudrāks un izvēlējos Puig New Generation Touring Windscreen (maksā ap 100 eiro), kas skrūvējas motocikla priekšā virs lampas.

Tagad no pieredzes varu teikt, ka pat no šāda maza stikla ir jēga. Ātrumos līdz kādiem 100 km/h tiešām var just to, ka vēja nav un arī braukšana ir klusa. Lielākos ātrumos, protams, efekts samazinās, taču vairs tik ļoti nepurina, kā tas bija bez šāda stikla. Šis, tāpat kā padupšnieks, noteikti bija noderīgs pirkums.

Vēl šosezon biju mocim pielicis klāt USB lādētāju, lai varu brauciena laikā uzlādēt telefonu vai ārējos akumulatorus. Šis konkrētais lādētājs maksāja ap 30 eiro un atsevišķi vēl biju sūtījis konektoru, lai varu pieslēgt to pie motocikla barošanas. Tādējādi šis lādētājs darbosies tikai tad, kad ir ieslēgta aizdedze un tādējādi samazināts risks, ka savas kļūdas dēļ izlādēju motocikla akumulatoru un palieku pusceļā. Atkārtošos, ka uz MT-07 stūres ir ļoti maz brīvas vietas šādiem pričendāļiem, tāpēc prieks, ka izdevās to ar savilcējiem stingri piestiprināt vējstikla iekšpusē. Brauciena gaitā gan izmantoju tikai kādas divas reizes, jo powerbankas un telefonu uzlādēju viesnīcās, kad tur nakšņoju. Tomēr uzskatu, ka šāds lādētājs ir ļoti svarīgs, ja vēlies būt neatkarīgs no ārējiem apstākļiem un braucot pats uzlādēt savus gadžetus.

Šosejas braukšana nav iedomājama bez ausu aizbāžņiem, tāpēc sezonas sākumā testa pēc biju nopircis Alpine MotoSafe Tour ausu aizbāžņus ar kuriem nomainīju parastos putu aizbāžņus. Maksā dārgi (ap 20 eiro), taču, manuprāt, darbojas ļoti labi — būtiski samazina vēja troksni, taču ļauj sadzirdēt citas skaņas apkārt. Ar putu aizbāžņiem es nekomfortabli jutos pilsētas satiksmē, taču ar šiem ir sajūta, ka sadzirdi vairāk. Šos noteikti pirkšu arī turpmāk.

Pirms paša brauciena nomainīju eļļu un izgāju tehnisko apskati. Līdzi man bija arī riepu remkomplekts, mazais Oxford Tool Kit Pro instrumentu komplekts, kā arī savilcēji un izolenta.

Ak, jā, kaut kur Austrijā man izbeidzās mazais ķēdes smēres baloniņš un tā kā līdz mājām vēl bija pie 1500km, nācās meklēt vietā. Ar kādu piekto mēģinājumu atradu šādu baloniņu degvielas uzpildes stacijā. Nākamreiz zināšu, ka vienkārši jāņem līdzi lielāks baloniņš. Vietu aizņem padaudz, bet vismaz nav smags.

Navigācija

Jau Latvijā mēdz noderēt navigācija, ja gribas kaut kur aizbraukt bez lielas maldīšanās. Tāpēc es uz sezonas sākumu nolēmu paeksperimentēt ar Beeline navigācijas ierīci. Šī mazā ripiņa maksā ap 160 eiro un sadarbojas kopā ar telefona aplikāciju. Aplikācijā ievadām galamērķi, tā izrēķina maršrutu (ko varam pielāgot) un tad Beeline mazajā displejā rādīs tikai pašu nepieciešamāko informāciju — braukšanas virzienu, attālumu līdz nākamajai maršruta maiņai un virzienu, kur būs jāpagriežas. Tā ir diezgan specifiska pieeja pie kuras ir jāpierod, taču tas ir izdarāms. Pozitīvais ir tas, ka ierīce prasa ļoti maz enerģijas un principā var braukt divas pilnas dienas no rīta līdz vakaram un ierīce vēl nebūs izlādējusies. Tā arī ir ūdensizturīga un spēj izgaismot displeju, ja jābrauc tumsā.

Es ar Beeline biju nobraucis pāris tūkstošus kilometru pa Latviju, tomēr 100% drošs par ierīces spējām nebiju, tāpēc pavasarī nopirku krietni pierastāko QuadLock telefona turētāju. Toreiz man vēl bija iPhone 8 Plus un patīkams bija mans pārsteigums, kad vecā aifona vāciņš derēja arī manam šobrīd lietotajam iPhone 11 Pro Max. Tāpēc turētāju piestiprināju uz stūres kā rezerves variantu. Tiesa, telefona navigāciju izmantoju tikai vienā mazā posmā, kad braucu iekšā Budapeštā. Šķita, ka ar Beeline minimālistisko pieeju varētu pietrūkt.

Kopumā secinu, ka ar Beeline var braukt arī tālākos ceļojumos. Manas bažas par sarežģītākiem ceļiem ar atzariem, kas paši atzarojas vairākos virzienos bija veltas un Beeline tiešām mācēja parādīt, ka vajag nobraukt no bāņa, tad kādu brīdi turēties joslā, kas ved blakus bānim un tikai pēc kāda gabaliņa griezties nost no ceļa. Pašam ir jāpieskata aplikācijas izplānotais maršruts un aplikācijā varam iebarot savus veidotos GPX failus.

Vienīgā problēma bija tāda, ka nenoskaidrotu iemeslu dēļ ierīce pārtrauca dot norādes kaut kur ap Varšavu. Tajā brīdī gan man telefons bija pieslēgts pie powerbankas un ielikts bākas somā. Iespējams, kaut kas tur saspaidījās vai aplikācija detektēja, ka nav kustības. Nezinu, neizdevās neko noskaidrot. Visu pārējo brauciena laiku telefons bija bikšu kabatā un Beeline vairs negļukoja.

Bet vispār ar to navigāciju ir tā. Ja tu svešā vietā izmanto kaut kāda veida navigāciju, tev tai ir jāuzticas pilnībā un agrāk vai vēlāk tā aizvedīs tur, kur gribi nonākt. Pat ja ceļa gaitā kaut kur novirzīsies, maršruts tiks pārrēķināts un nonāksi, kur vajag. Uz šosejām der zināt lielās pilsētas caur kurām jābrauc un tad būs vieglāk interpretēt navigācijas ierīces rādīto, jo būs skaidrs, ka vismaz virziens pareizais.

Braukšanas kultūra Eiropā

Visu braucienu es pa lielam turējos uz lielajiem ceļiem, lai ātrāk varētu pārvietoties starp visnotaļ attāliem punktiem. Tādējādi dienā vidēji varēju nobraukt virs 500km. Bija dienas, kad nobraucu arī visus 800km. Man ļoti patika ātrgaitas šosejas un bija liela škrobe atgriezties Latvijā, kur viss notiek krietni lēnāk un tādējādi nedrošāk. Pa mazākiem ceļiem sanāca pabraukt Polijā, Slovākijā, Horvātijā un Austrijā.

Pa lielam visur brauc normāli un paredzami. Polijā vienu reizi mani gandrīz notrieca, jo nokļūdījos un gandrīz sāku apdzīšanas manevru vēl pēdējo reizi neuzmetot aci spogulī. It kā biju sekojis tam, kas notiek aiz manis, bet kāds polis brauca tik ātri, ka nepamanīju. Būtu savu manevru sācis par sekundi agrāk, mans ceļojums visdrīzāk beigtos kaut kur Polijas pašos dienvidos.

Nepatīkami pārsteidza Austrija. Ceļi it kā sakarīgi, bāņi it kā ātri, bet austrieši vispār neņem vērā, ka citi cilvēki brauc joslā uz kuru tie taisās pārkārtoties. Ieslēdz pagrieziena rādītāju un vienkārši mauc virsū. Vienas dienas laikā mani šādi trīs reizes gandrīz nonesa. Cik sapratu, viņi laikam uzskata, ka pagrieziena rādītāja ieslēgšana automātiski nozīmē, ka viņš tagad veiks manevru un mērķa joslas braucējiem pašiem jāuzmanās.

Ar motociklu principā ir ļoti pateicīgi ceļot, jo sastrēgumus var ērti apbraukt izlienot starp auto. Principā visās valstīs nevienam pret to nebija lielu iebildumu un autovadītāji pastūmās malā, lai palaistu mani garām. Tas lieti noderēja uz Horvātijas robežām, kad Slovēnijas virzienā rinda bija vairākus kilometrus gara. Tāpat pašā Horvātijā iekļuvu daudzu kilometru (ja ne desmitu kilometru) garā sastrēgumā uz viņu bāņa. No sākuma līdu garām starp mašīnām, bet tad viens motorollerists uzpīpināja, lai braucu tak pa to labējo rezerves (???) joslu. Neesmu drošs, ka tas ir legāli, taču vismaz nebija jānīkst sastrēgumos tajos 30+ grādos.

COVID-19 ietekme?

Tā kā esmu vakcinējies, tad biju izdrukājis vakcinācijas sertifikātu papīra formātā. To paprasīja uzrādīt tikai uz Ungārijas-Horvātijas robežas. Pasi apskatījās arī uz Horvātijas-Slovēnijas robežas. Visur citur nevienu absolūti neinteresēja ne mani dokumenti, ne vakcinācijas papīri. Atgriežoties Latvijā, digitāli aizpildīju Covidpass.lv, bet arī to man neviens uz robežas neprasīja.

Principā visās valstīs telpās ir jāatrodas ar sejas aizsargmaskām, taču reāli praksē ne visās valstīs to pilnvērtīgi ievēro. Jo vairāk uz dienvidiem, jo maskas tiek izmantotas retāk.

Izmaksas

Ja mēs brauciena izmaksās nerēķinām motocikla, aprīkojuma un ekipējuma izmaksas, tad paša brauciena laikā dārgākās pozīcijas bija nakšņošana viesnīcās, degviela, ceļu maksa, kempingi un ēšana.

Kopumā brauciena laikā es veicu 21 uzpildi un tikai degvielā samaksāju aptuveni 230 eiro. Dārgākā degviela bija Austrijā (1.67 eiro litrā), bet lētākā — Čehijā (1.20 eiro litrā). Ar šo motociklu pilna bāka aizvedīs 200–250km attālumā. Tāpēc uzpildes bija bieži. Divas reizes izbraucu bāku sausu līdz rezervei un Polijā iekļuvu aptuveni 70km garā ceļa būvniecības posmā un principā kuru katru brīdi varēju palikt ceļa malā un jau galvā modelēju sarunas ar ceļu darbu veicējiem, lai dabūtu kādu litriņu benzīna. Par laimi ar pēdējām benzīna pilēm tiku līdz uzpildes stacijai.

Motociklam vinjeti no visām apceļotajām valstīm vajadzēja Ungārijā (var nopirkt digitāli, samaksāju ap 5 eiro), Slovēnijā (uzlīme, kas maksā 7.50 eiro) un Austrijā (uzlīme, kas maksā ap 5 eiro). Šajā sakarā noderīga bija tolls.eu tīmekļa vietne, kur šī informācija ir apkopota vienuviet.

Atsevišķi maksas ceļi man pagadījās Horvātijā, kur uzbraucot būdiņā paņem biļetīti un nobraucot nost veic samaksu. To var ērti izdarīt ar karti (vai telefonu). Rezultātā divu dienu laikā šajā valstī par ceļiem samaksāju pāris desmitus eiro.

Protams, vēl atsevišķi var nākties maksāt par īpašiem objektiem. Piemēram, izbraukšana caur 7km garo Karawanken tuneli, kas savieno Slovēniju un Austriju motociklam izmaksā 7.60 eiro. Braucieni pa Alpu pārejām var maksāt arī vairākus desmitus eiro. Piemēram, maksa par Grossglockner High Alpine Road izbraukšanu ir diezgan iespaidīgi 27.50 eiro. Tas gan ir katra eiro centa vērts ceļa posms!

Ja runājam par nakšņošanu, tad kempings man izmaksāja aptuveni 10–15 eiro par nakti un viesnīcas var atrast par dažiem desmitiem eiro vai simts un vēl vairāk eiro. Tas ir atkarīgs no katra paša vēlmēm.

Līdzīgi ir arī ar ēšanu. Var ēst bulkas no degvielas uzpildes stacijām un var meklēt normālas ēstuves pilsētās. Es ar ēšanu pa ceļam pārāk neaizrāvos.

Kopā brauciena gaitā uz visām šīm lietām es iztērēju 500–600 eiro. Ja nakšņotu tikai teltī un ēstu skumjo tūristu pārtiku, varētu ietaupīt pāris simtus eiro.

Paga, bet ko tad es vispār redzēju?

Kā jau raksta pašā sākumā minēju, es nebraucu skatīties nekādas baznīcas, muzejus vai krogus. Es braucu šajā ceļojumā braukt. Man patika visu dienu braukt un no motocikla skatīties uz pasauli apkārt. Polija radīja sajūtu, ka tur visi kaut ko būvē, ražo un audzē. Slovākija ļoti patika dabas ziņā. Tas pats ar Horvātiju — ļoti, ļoti skaista valsts, kur ir vērts atgriezties. Visvairāk nepatika Austrija. Jā, skaista daba, bet ļoti jūtams tas, ka viņi tur ir baigi pareizie un pat zanudas. Un tas nevienam nepatīk.

Slovākijā ļoti patika mazais ceļa gabaliņš no Hybe līdz aptuveni Podbrezova. Apkārt ļoti skaistie Tatri un baudāms ceļa posms.

Interesanti bija pavērot, cik dažāda ir Horvātija. No vienas puses, mēs varam redzēt pasakaini skaistu dabu ar zaļiem ne pārāk augstiem kalniem līdzīgi kā Slovākijā, bet no otras puses — rietumos mums ir karsta Adrijas jūras piekraste ar tūristu pūļiem. Biju uz īsu brīdi ieskrējis Pulā, lai saprastu, ka tas nav mans un pēc īsas pauzes parkā ar skaļi trokšņojošām cikādēm, uzreiz devos prom Slovēnijas virzienā.

Kad nonācu Austrijā, biju ieplānojis izbraukt pa kādu no slavenajiem Alpu ceļiem. Tā kā man iepriekš nebija nekādas pieredzes ar Austrijas (vai jebkuru citu lielu kalnu) ceļiem, tad sāku ar Villach Alpine Road, lai saprastu, kas tas vispār ir. Motocikliem maksa ir 12.50 eiro.

Kā nākamo apciemoju Grossglockner High Alpine Road (paldies, Reini, par ieteikumu!) un tas bija jau kas krietni iespaidīgāks. Tā ir augstākā kalnu pāreja Austrijā un ļauj uzbraukt vairāk nekā 2.5km augstumā.

Āķis lūpā!

Šī bija ļoti interesanta nedēļa, kad sanāca izbraukties no sirds un apskatīt svešas zemes tieši tā, kā es to gribēju. Man patika braukt vienatnē un absolūti spontāni izlemt brauciena virzienu, pieturas punktus un naktsmāju vietu un veidu. Skaidri zinu, ka arī nākamais šāds brauciens tiks aizvadīts līdzīgā veidā. Būtu gan labi nomainīties uz kādu adventure motociklu un krietni samazināt bagāžu, jo tagad saprotu, cik ļoti maz mantu patiesībā vajag šādam ceļojumam. Dodam ručkā! ;)