KRISTAPS.LV

Tieši pirms gada mani atlaida no darba, kuram biju veltījis septiņus savas dzīves gadus. Kādā vietējā kapitāla finansētā starptautiski strādājošā IT uzņēmumā manā pārziņā bija sabiedrisko attiecību joma, un praksē tas nozīmēja aktivitātes, kas popularizē uzņēmumu dažādām mērķauditorijām – medijiem, potenciālajiem darbiniekiem un klientiem. Uzskatu, ka šo gadu gaitā, kopā ar kolēģiem, savulaik gandrīz nevienam nepazīstamo mazo organizāciju padarījām par vienu no Latvijas atpazīstamākajiem IT uzņēmumiem.

Atlaišanu no darba es piedzīvoju pirmo reizi mūžā, un tā bija visnotaļ interesanta pieredze. Vispār neesmu radis lēkāt starp darbiem, kā tāds sienāzītis, un savā mūžā visās dažās darba vietās esmu strādājis ilgus gadus. Tomēr šoreiz piedzīvoju profesionālo izdegšanu, un rezultātā bijušajā darba vietā vairs nebiju vajadzīgs.

Nu jau ir gads riņķī, kopš manas pēdējās darba dienas algota speciālista lomā, un šajā bloga ierakstā vēlos padalīties ar atziņām, kuras esmu pa šo laiku guvis.

Ceļš uz profesionālo izdegšanu ir pašam nemanāms

Algotu darbu es sāku strādāt jau vasarā uzreiz pēc pirmā augstskolas kursa pabeigšanas pirms aptuveni 20 gadiem un patiesībā tik ļoti aizrāvos ar strādāšanu, ka konkrēto skolu tā arī nekad nepabeidzu. Augstāko izglītību pēc tam ieguvu divās izglītības iestādēs neklātienes formā žonglējot ar darba, blogu un ģimenes pienākumu izpildi. Mans ieteikums – pabeidziet vismaz bakalauru, kamēr vēl dzīve ir salīdzinoši mierīga un nenoslogota. Ja es redzu jēgu darbam, tad varu strādāt teju 24/7 režīmā un ilgus gadus pats aktīvi sludināju šādu hustle pieeju. Es svēti uzskatīju, ka tikai pilnībā nododoties kaut kādai lietai, tu vari sasniegt ievērojamus panākumus. Fundamentāli par šo savas domas neesmu mainījis arī tagad, taču ir nianses.

Pirms vairāk nekā 15 gadiem es aizsāku veidot arī savus tehnoloģiju blogus, kas laika gaitā kondensējās Kursors.lv – Latvijas lasītākajā tehnoloģiju blogā. Šim projektam pēdējos gados ir sava autoru komanda, taču tāpat ikdienā man tas ir jāpieskata un jārūpējas, lai blogs darbojas tehniski un neapstājas testējamo produktu vai naudas trūkuma dēļ. Te arī piezīmēšu, ka 2023. gads Kursoram bija finansiāli ļoti grūts un tas bloga pastāvēšanas vēsturē bija pirmais gads ar mīnusa zīmi. Es ilgus gadus to jokojoties saucu par manu “nakts darbu”.

Trešā nozīmīgā lieta, ko biju paspējis paveikt pēdējo desmit gadu laikā – izveidoju ģimeni un uzsāku audzināt divus bērnus. Domāju, ka citi mazu bērnu vecāki labi zina, cik daudz enerģijas jaunie cilvēki var prasīt savas dzīves pirmajos gados.

Tādējādi slāni pa slānim es biju sev uz pleciem uzkrāvis gana daudz nopietnus pienākumus un kaut kādā brīdī tā visa kļuva par daudz. Nepalīdzēja arī Krievijas aizsāktais karš Ukrainā, jo tas radīja papildus stresu par to, kā labāk pašam rīkoties. Biju piedalījies vairākos Tviterkonvoja braucienos un citos veidos atbalstījis ukraiņus, bet šķita, ka ar to nepietiek.

Profesionālās izdegšanas definīcijas norāda, ka tas ir stāvoklis, ko pavada pastāvīgs fizisks vai emocionāls nogurums, nevēlēšanās uzņemties jaunus pienākumus un izteikts cinisms pret apkārt notiekošo. Un man bija tas viss. Tā kā šādas pārmaiņas notiek lēnām, tad pats to nepamani un neuzskati par problēmu, bet kaut kādā brīdī, ap gadu miju, man par depresīvo noskaņojumu sāka aizrādīt sieva un beigās pēc manas ciniskās uzvedības sapulcēs, arī priekšnieks. Man bija beigusies pacietība tolerēt, manuprāt, bezjēdzīgu uzdevumu izpildi. Savukārt, priekšniecībai (un gan jau arī kolēģiem) bija beigusies pacietība tolerēt šādu mani. Vēl es biju piefiksējis, ka ļoti bieži esmu ārkārtīgi uzvilktā noskaņojumā un nereti savu stresu un dusmas izlādēju uz mājiniekiem. Absolūti nepieņemami! Jo kas gan šajā dzīvē ir svarīgāk – darbs vai ģimene?

Labi atceros to sarunu ar uzņēmuma līdzīpašnieku, kurā viņš teica, ka šādi turpināties nevar un man derētu paņemt pauzi. Ar šo mēnesi ilgo pauzi aizsākās manas lielās pārmaiņas. Vienojāmies, ka noformēju slimības lapu uz mēnesi, tieku galā ar savām problēmām un pēc tam atgriežos ar svaigu skatījumu uz darbu un dzīvi. Atskatoties pagātnē, par šo varu teikt paldies.

Atgūšanās no izdegšanas nav ātra

Pirmo reizi sava apzinīgā mūža laikā biju nonācis situācijā, kad man vairs nebija jāiet uz darbu. Protams, nekur nebija pazuduši bērni, blogs un karš, taču vismaz viena lieta, kas pēdējā laikā ļoti nomāca manu prātu, bija uz brīdi iepauzēta.

Tā vietā, lai drūmi gulētu un neko nedarītu, es izlēmu šo situāciju risināt pēc būtības. Es labi apzinājos, ka neko nedarot lietas labā, nekādas izmaiņas uz labo pusi nepanākšu. Domāju, ka pavisam dziļā depresijā nebiju ieslīcis, jo tad fiziski pats saviem spēkiem nemaz nevarētu izkustēties no bedres dziļākās vietas.

Turpmāko pāris nedēļu laikā apmeklēju savu ģimenes ārsti ar kuru mēs kopā konstatējām, ka, jā, man ir profesionālā izdegšana. Vienojāmies, ka mēnesi atpūšos, sataisu pilno veselības pārbaudi ar visām iespējamajām analīzēm un tad skatīsimies vai pēc mēneša ir novērojamas kaut kādas (pozitīvas) izmaiņas.

Pat par spīti manai lielajai skepsei par psiholoģiju, pieteicos pie šāda speciālista un pāris mēnešus regulāri gāju izrunāt visu, kas pa šiem gadiem sakrājies. Par šo pieredzi varu pateikt, ka, domāju, katrs no mums būtu ieguvējs, ja pastrādātu ar sevi pieredzējuša psihologa vadībā. Terapijas sesijas man palīdzēja saprast, kas ir un kas nav svarīgs, kā arī sagatavoties lielajai sarunai ar priekšnieku.

Uzsāku apmeklēt sporta zāli, jo sapratu, ka ilgstošs stress un darbs pie datora ir radījis jūtamu iespaidu uz manu fizisko formu un attiecīgi arī pašsajūtu. Atskatoties uz šo laiku secinu, ka sportošana arī bija ļoti nozīmīga lieta, kas atstāja jūtamu iespaidu uz manu noskaņojumu un ne tik ļoti fizisko formu. Un kad prāts ir skaidrs un pozitīvi noskaņots, tad arī visas citas dzīves lietas vedas raitāk.

Iesniedzu nepieciešamos dokumentus, lai iestātos Zemessardzē, jo sapratu, ka tas ir mans pienākums pret sabiedrību. Pašiem jārūpējas par savu valsti un tās drošību.

Visādi citādi, mēnesis diezgan ātri paskrēja, jo ikdienā vadāju bērnus uz skolu un dārziņu, apmeklēju sportu un terapiju. Lai arī mēneša laikā biju gandrīz pilnībā iepauzējis manu komunikāciju ar kolēģiem un priekšniecību, laicīgi sāku gatavoties atgriešanās sarunai. Šo pauzes mēnesi noslēdzu ar krietni pozitīvāku skatījumu uz dzīvi, skaidrību par saviem individuālajiem un profesionālajiem mērķiem un neviltotu vēlmi atkal ķerties pie darba.

Lielā saruna

Dodoties manā pauzē, mums ar priekšnieku bija noruna, ka pēc šī mēneša es atgriežos un tad ar priekšnieku izrunājam visu, ko esmu pa šo laiku pārdomājis un pastāstu, kā plānoju rīkoties turpmāk.

Uzskatu, ka pa šo mēnesi biju paveicis ļoti daudz un katrā ziņā pats jutos krietni pozitīvāk un pārliecinātāks par to, ko es gribu un varu darīt.

Sarunas sākumā noliku uz galda sev priekšā vairākas ar piezīmēm aizrakstītas lapas un ķēros pie savas pozīcijas paušanas. Es tiešām biju daudz domājis par šo visu un man bija ļoti skaidrs, ko teikt par nepieciešamajām personīgajām un profesionālajām pārmaiņām, lai vairs pārskatāmā nākotnē nenāktos piedzīvot to pašu izdegšanas problēmu un līdzīgu sarunu.

• Ievadā sāku ar vienkāršo. Pastāstīju, ka esmu sācis sportot un plānoju to turpināt darīt. Iespējams, kādreiz kāds treniņš iekristu “darba laikā” un tad to laiku atstrādātu vēlāk. Citi kolēģi tā dara, tas nav nekas nepieredzēts. Veselā miesā vesels gars!
• Mēneša laikā un sarunās ar terapeiti biju sapratis, ka mani visu laiku “grauž” tas, ka no vienas puses, visu laiku ir jāvelta darbam, bet no otras – ir jāraujas prom no darba darīt bērnu lietas (savākt no skolas/dārziņa un pieskatīt, kad slimo). Laika gaitā stress no šādas raustīšanās tikai uzkrājās. Uzņēmumā administrācijas darbiniekiem (kāds biju arī es) bija pienākums strādāt no biroja un praksē tas nozīmēja, ka visu laiku bija besis, ka pirms “darba laika” beigām ir jāceļas un jābrauc bērns savākt no skolas vai dārziņa. Un, lai arī teorētiski neviens jau neliedz tev doties risināt privātas dabas jautājumus, tomēr īsti labā prakse tā uzņēmumā nebija un šķībi skatieni garantēti. Šajā sakarā biju izlēmis par to vairs nestresot un bērnu intereses likt augstāk – ja ir jābrauc un jāvāc bērns, tad ceļos un braucu. Darbus tāpat pēc tam izdarīšu un neuzskatu, ka IT jomas uzņēmumā visu laiku jābūt birojā. Tas pat daļā gadījumu ir mazāk produktīvi.
• Pateicu, ka stājos Zemessardzē un praksē tas nozīmē, ka kaut kādas dažas dienas gadā var nākties būt prom no darba, lai piedalītos apmācībās vai kaut kādu uzdevumu izpildē. Piezīmēšu, ka konkrētajā uzņēmumā pārāk daudz zemessargu nebija un ar šo jomu lielas pieredzes administrācijai nebija.
• Jau stājoties darbā šajā uzņēmumā, visiem bija skaidrs, ka man ir mani tehnoloģiju blogi un publiskās aktivitātes un es tās varu paturēt, jo tas viss palīdz labāk un efektīvāk darīt manu darbu. Tāpēc arī par šo punktu pateicu vien to, ka tas joprojām paliks mans “nakts darbs”, jo tas ir svarīgi, gan, lai nestu tautās uzņēmuma jaunumus, gan turētu mani sazobē ar IT industrijā notiekošo. 2024. gads blogam finansiāli bija iesācies labāk un tāpēc šajā ziņā lieki stresi nav gaidāmi un ikdienā varu pilnībā pievērsties pamatdarbam.

Mēnesi ilgajā pauzē es biju daudz domājis arī par tām lietām, kas man patīk un nepatīk manā ikdienas darbā uzņēmumā. Es biju secinājis, ka ir kaut kādi uzdevumi vai aspekti, kas tik ļoti demotivē, ka ir grūti ar smaidu un pārliecinātību sejā publiski savām mērķauditorijām stāstīt par to, cik lielisks ir uzņēmums un tā pārstāvētā IT joma. Izlikties un melot es neesmu radis, un neplānoju šo mainīt.

• Uzņēmumam kļūstot lielākam, arvien vairāk darbi tika automatizēti un komunikācija, kā arī mārketinga/pārdošanas aktivitātes bezpersoniskākas. Cik lieliski es varēju darīt “dzīvās” PR aktivitātes, tik ārkārtīgi mani besīja automatizācija un bullshit satura ģenerēšana tikai tāpēc, ka “vajag”. Izteicu savu vēlmi turpināt darīt tās lietas, kas man padodas labi un strādāt pie tā, lai šo aktivitāšu ir vairāk un tās ir ar lielāku ietekmi. Vairs negribēju darīt neko, kas ir saistīts ar profesionālo pārdošanu vai mārketingu. Tam, galu galā, uzņēmumā ir citi speciālisti.
• Pirms vairākiem gadiem uzņēmumā tika ieviesta mērķu un novērtēšanas sistēma, kas ļauj darbiniekiem attīstīties un arī palielināt savu atalgojumu. Lai arī kopumā uzņēmuma līmenī, uzskatu, ka šādai sistēmai ir vieta, tomēr manā ikdienā to sāku vērtēt vairāk kā demotivējošu aktivitāti. Nepārprotiet, man nav problēmu plānot savus darbus un atskaitīties par rezultātiem, tomēr es vairs negribēju tik daudz sava laika tērēt uz visām daudzajām regulārajām mērķu un atskaitīšanās sapulcēm. Mani arī nemotivēja šo mērķu izpildes gaitā iegūtais mazbūtiskais atalgojuma palielinājums. Palūdzu izstāties no šīs sistēmas, lai varu vienkārši darīt savu darbu un nekrāmēties ar, manuprāt, absolūti liekām darbībām.
• Izteicu vajadzību veltīt savu laiku, lai pilnveidotu savas PR jomas zināšanas gan tiekoties ar jomas pārstāvjiem, gan mācoties. Un nevis kaut kad pa naktīm vai brīvdienās, bet darba laikā.

Respektīvi, pa septiņiem gadiem es biju diezgan labi sapratis, kurus uzdevumus es varu darīt tā, kā neviens cits un kuru pienākumu izpilde man nepadodas un pat šķiet absolūti nevajadzīga un demotivējoša. Šajā sarunā visu to izskaidroju pie reizes paužot savu vēlmi turpināt darbu šajā uzņēmumā. Es biju atguvies un gatavs maukt tālāk!

Tā kā šī saruna bija nedēļas beigu daļā, ar priekšnieku vienojāmies, ka nākamajā pirmdienā vēlreiz parunāsim par konkrētiem tajā brīdī aktuālajiem uzdevumiem. Apmierināts ar šo sarunu devos mājās.

Atlaišana bija pārsteigums

Pirmdienā ierados darbā, īsumā pačaloju ar kolēģiem, kuriem arī bija interesanta mana daļēji negaidītā nozušana uz mēnesi. Vēru vaļā epasta kasti, sāku plānot steidzamāk darāmos darbus un saņēmu ziņu no priekšnieka, lai atnāku aprunāties.

Šī saruna nebija pārlieku gara. Priekšnieks pateica, ka brīvdienās bija apdomājies par visu, ko mēs iepriekšējā nedēļā izrunājām un izlēma, ka mūsu sadarbība vairs neturpināsies. Tagad tikai atlika vienoties par pēdējās darba dienas datumu (jo ātrāk, jo labāk) un organizēt darbu nodošanu kolēģiem. OK, kaut ko tādu es nebiju gaidījis šajā sarunā.

Kopumā gan uzņēmumā iekšējā kultūra ir tāda, ka atlaišanu var piedzīvot jebkurā brīdī un šī apziņa kaut kur fonā prātā man bija visus šos septiņus gadus, kurus tur strādāju. Zinu, ka ne es vienīgais tur biju ar šādu apziņu pakausī un uzskatu, ka šāda vide arī ietekmē darbinieku savstarpējās profesionālās un tīri cilvēcīgās attiecības.

Lai arī mana gatavība un interese turpināt strādāt šajā uzņēmumā nebija mazinājusies, tomēr es netaisos pazemoties neviena cilvēka priekšā un pat nemēģināju sarunāt iespēju paturēt darbu. Vienojāmies, ka tekošās nedēļas piektdienā būs mana pēdējā darba diena šajā uzņēmumā. Nu, ko, ēras beigas. Negaidītas beigas. Par šādu iznākumu bija šokā arī mana terapeite.

Es vienmēr cenšos ņemt vērā to, ko un kāpēc domā mans sarunu biedrs un es principā saprotu, ka savā iepriekšējās nedēļas diskusijā biju prasījis lietas, kas “maksā daudz”. Tāpēc tā tīri objektīvi es saprotu pamatojumu negribēšanai turpināt sadarbību ar mani. Bet objektīvajai pusei pretī vienmēri ir arī cilvēciskā puse un šajā ziņā tas, kā šī atlaišana notika, man joprojām nešķiet pieņemama.

Vilšanās

Jāsaka, ka šī pieredze manī izraisīja spēcīgu vilšanās sajūtu gan par konkrētiem cilvēkiem, gan algota darba darīšanu kā tādu. Pēc pēdējās darba dienas noslēgšanas, vakarā ar dažiem kolēģiem aizgājām uz krogu, bet arī šo pasākumu sabojāja priekšnieks ar savu ierašanos. Es saprotu, ka gribas vismaz publiski radīt sajūtu, ka viss ir forši (šo atlaišanu saukt par atlaišanu ir mana izvēle), taču vajadzētu tā kā saprast, ka cilvēki, kurus tu atlaid, var negribēt tevi redzēt. Un arī viņa ideja, ka kādreiz es varētu uzņēmumam atsevišķu projektu ietvaros palīdzēt ar kādu publisku aktivitāti, ir vairāk nekā ciniska. Liels bija mans pārsteigums un arī riebums, kad dažus mēnešus pēc atlaišanas man publikācijai Kursorā tika atsūtīta preses relīze par uzņēmuma aktualitātēm. Nopietni?

Atceries, es rakstīju par to toksisko darba vidi, kur darbinieki zina, ka katra diena var būt viņu pēdējā darba diena uzņēmumā. No vienas puses, tas kopā strādājošiem rada vēlmi aktīvi sadarboties un izbaudīt (jā, arī tusējot) katru brīdi, kamēr tie vēl ir kopā, bet no otras – līdzko viens vai otrs darbinieks “negaidīti” nozūd, tā pilnībā un uzreiz nozūd komunikācija ar šiem cilvēkiem. Tāda sajūta, ka darbinieki ir ātri nomaināmi priekšmeti. Es šo biju piefiksējis jau iepriekšējos gados un uzskatāmi redzēju arī pēdējā gada laikā. No visiem 500+ darbiniekiem ar kuriem bija tas gods sastrādāties, pēdējā gada laikā esmu komunicējis ar kādiem 3 un arī tie ir bijuši tehniskie nevis administrācijas darbinieki ar kuriem strādāts (un tusēts) plecu pie pleca visus šos gadus. Darbs nav ģimene.

Kad paliku bez darba, daudzi cilvēki man komentēja, ka es jau nu noteikti uzreiz atradīšu darbu. Mani vienmēr ir pārsteiguši šādi komentāri un es nesaprotu no kurienes tiem aug kājas. Realitāte ir tāda, ka šī gada laikā esmu saņēmis tieši vienu nopietnu darba piedāvājumu, taču tas nāca pavisam nesen, kad man tas vairs nebija aktuāli. Šobrīd es vairs pat iedomāties nevaru, ka man tagad būtu jāupurē mana brīvība, lai katru dienu no rīta līdz vakaram brauktu uz neērtu biroju kāda svešinieka interesēs darīt darbus, kam neredzu jēgu. Nē, paldies!

Vissvarīgākā atziņa par šo manas dzīves posmu laikam ir tāda, ka nevar neviena svešinieka rokās nodot varu pār savu dzīvi. Jo tas var novest pie sasistas siles un krietni ierobežotākas rīcības brīvības. Ko es ar to gribu pateikt? Esmu pateicīgs pats sev par to, ka visus šos gadus uzturēju Kursoru pat neskatoties uz to, ka tas prasīja ārkārtīgi daudz darba un pretī nenesa vērā ņemamu finansiālu ieguvumu. Tomēr tas ir vismaz kaut kas mans un es varu turpināt attīstīt šo projektu tālāk. Tas ir tas, ko es aktīvi darīju pagājušā gada rudenī un tam ir rezultāti – jauni apmeklējuma rekordi un arī tīri finansiāli projekts ir tik spēcīgā pozīcijā, kā nekad iepriekš tā 11 pastāvēšanas gados. Un tas ir tikai sākums!

Lai arī šobrīd es ar lielu skepsi uztveru vienkāršu algota darba darīšanu, jo tam pārsvarā nav nekādu citu ieguvumu, kā tikai atalgojums. Tomēr es zinu, ka eksistē organizācijas un pienākumi, kam ir lielāka jēga par vienkāršu naudas pelnīšanu un šobrīd pilnveidoju savas zināšanas, lai varētu dot savu ieguldījumu lielāka mērķa labā.

Jā, bet no kurienes nauda rēķinu apmaksai?

Skaidrs, ka mēs nedzīvojam nekādā pasaku valstībā un nekur nav zudusi vajadzība pēc naudas. Rēķini un kredīti taču paši no sevis neapmaksāsies.

Esmu bijis pietiekami prātīgs, lai pēdējo gadu laikā sāktu agresīvi veidot uzkrājumus. Ir bijuši mēneši, kad es pat vairāk nekā pusi ienākumu novirzīju uzkrājumu veidošanai. Lai arī es bez lielas vajadzības uzkrājumos pa šo gadu neiegrāb, tie deva kaut kādu miera sajūtu, ka vismaz kādu laiku ir nauda ikdienas rēķinu apmaksai. Tas arī rada lielāku rīcības brīvību, jo nav pa galvu un kaklu jāskrien meklēt nākamais darbs. Uzkrājumos es vasaras vidū ielīdu tikai vienu reizi un tikai tāpēc, lai ātrāk izmaksātu auto līzingu un tādējādi samazinātu manu ikmēneša maksājumu apmēru. Šobrīd esmu šo naudas daudzumu atlicis atpakaļ.

Pusi gada principā dzīvoju no kontā brīvi pieejamās naudas (pēdējā alga un atvaļinājuma naudas) un bezdarbnieka pabalsta. Šī ir otrā reize manā mūžā, kad izmantoju šo valsts pakalpojumu un secināju, ka valsts pusē pamatā rūpējas par to, lai bezdarnieks nežuļītos ar pabalsta saņemšanu nevis reāli palīdzētu tam atrast darbu. Vismaz vadošāku amatu cilvēkiem NVA neko reāli piedāvāt ne spēj, ne grib. Kā arī, jāņem vērā, ka iepriekšējā atalgojuma forma var būtiski ietekmēt pabalsta apmēru un kaut kādā brīdī bezdarbnieka statuss var radīt vairāk ierobežojumu nekā ieguvumu. Nesagaidot pēdējās pabalsta izmaksas, apturēju šo statusu un lēnā garā atsāku gūt ieņēmumus no pasākumu vadīšanas. Ikdienā nepieciešamos finanšu līdzekļus tagad spēj nodrošināt arī bloga darbība.

Rēķināju, ka šajā bez darba gadā mani ieņēmumi samazinājās uz pusi salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Cilvēks ir tāds radījums, kas spēj neadekvāti daudz naudas iztērēt uz visādām glupībām. Jo lielāka alga, jo lielāki tēriņi. Manā gadījumā es tieši sāku ķert kaifu no tā, cik maz naudas man ikdienā reāli vajag – apmaksāju rēķinus, piedalos pārtikas iegādē un iespēju robežās turpinu atlikt naudu uzkrājumos, lai mana rīcības brīvība nākotnē nesamazinātos.

Vēlreiz uzsveru – miera laikos jāmēģina kaut pa mazumiņam, bet atlikt naudu nebaltai dienai. Jo tā agrāk vai vēlāk pienāks un tad būsim priecīgi, ka būs līdzekļi dzīvošanai līdz nākamā darba atrašanai, ja būs tāda vajadzība.

Brīvība

Es kaut kā stereotipiski biju iedomājies, ka nu tik varēšu ilgi gulēt, lasīt grāmatas un spēlēt PlayStation. Tomēr ikdienā nekas no tā nav noticis. Es pa šo gadu tā īsti neesmu normāli izgulējies un ne reizi dienas laikā neesmu ticis pie spēlīšu spēlēšanas. OK, grāmatas gan es lasu vairāk. Es tāpat ceļos kopā ar citiem mājiniekiem un vedu viņus uz skolu. Ar mainīgu regularitāti turpinu apmeklēt sporta nodarbības. Pēc tam vedu bērnus uz mūzikas skolu vai treniņiem. Vakaros pilnveidoju savas tehniskās zināšanas. Pārējā dienas “brīvajā” laikā savu uzmanību veltu Kursora aktivitātēm.

Vislabāk šo pieredzi varu aprakstīt ar vārdu “brīvība”. Lai arī joprojām ir bērnu aktivitāšu diktēts dienas režīms, tomēr visā pārējā laikā es pats nosaku savu dienas plānu. Man vairs nav kaut kur jādodas tikai tāpēc, ka tā ir pieņemts darīt un es pats izlemju, kas man ir vai nav svarīgi. Jebkurā gadījumā dzīve tagad ir krietni, krietni mierīgāka un reizē varu izdarīt ļoti daudz lietas, kas man patiešām šķiet svarīgas. Es vairs netiekos ar cilvēkiem ar kuriem ir jāsatiekas, bet ik pa retam satieku tos cilvēkus, kas man ir svarīgi. Mums ir atvēlēts pārāk īss laiks šajā pasaulē, lai visu to veltītu bezjēdzīgām un gandarījumu neradošām lietām.

Un es uzskatu, ka šī brīvība ir nopelnīta ar daudzu gadu smagu darbu, kas beigās noveda arī līdz manai salūšanai. Tas nebija vajadzīgs, taču es uzskatu, ka man tas nāca par labu. Es domāju, ka es būtu krietni nelaimīgāks cilvēks, ja joprojām turētos iepriekšējā darba vietā un censtos sevi nocietināt par naudu darot lietas, kurām neredzu nekādu jēgu. Katra krīze, kas mūs nenogalina, ir iespēju laiks mainīties.

Jā, bet ko tālāk?

Šobrīd esmu mierā ar to, kur es esmu un ko es daru. Beidzot varu pilnvērtīgi pievērsties Kursoram un redzu, ka šī papildus enerģija nes augļus gan man, gan manai komandai. Līdzīgi kā mājās, arī manā uzņēmumā primāri es vēlos nodrošināt stabilitāti un paredzamību. Cik nu mūsdienu mainīgajā pasaulē tas ir iespējams. Esmu guvis mācību par to, kā nevajag veidot kultūru uzņēmumā un kā nevajag attiekties pret saviem darbiniekiem. Nauda, lai arī svarīga izdzīvošanai, ne tuvu nav galvenais šajā dzīvē un netaisos kāpt pāri principiem vai cilvēkiem, lai tikai nopelnītu vairāk. Tas gluži vienkārši nav tā vērts. Esmu lasījis, ka citi šo saprot tikai guļot uz savas nāves gultas. Man ir palaimējies to saprast agrāk, kad man vēl ir laiks kaut ko darīt lietas labā.

Ja runājam par darīšanu, tad ir jādara. Jāmācās, jāstrādā, jārunā ar cilvēkiem. Bet vēlams meklēt veidus, kā darīt tās lietas, kuras patīk un kurās esi labs. Šīs lietas arī labāk darīsies un beigās sniegs lielāku gandarījumu. Kad būsi apmierinājis savas personīgās un tuvāko cilvēku vajadzības, sāc domāt par sabiedrības vajadzībām. Vai nu tā ir godprātīga nodokļu nomaksa no savas uzņēmējdarbības, dalība kādās sabiedriskā labuma organizācijās, vai iesaiste valsts drošības nodrošināšanā. Galu galā, mūsu dzīvēs augstākais mērķis ir kalpot. Kalpot ģimenei un kalpot sabiedrības labā. Kad līdz šai apziņai nonāc, tad dzīvot kļūst krietni vieglāk, jo ir skaidrs mērķis un redzi tiešu jēgu savām darbībām. Tad arī nekādu stresu nerada tas vājprāts, kas šobrīd notiek pasaulē.

Saglabājam mierīgu prātu, pilveidojamies, rūpējamies par savu interešu ievērošanu un esam pateicīgi par katru dienu, ko esam aizvadījuši kopā ar saviem tuvajiem. Visam pārējam nav noteicošas nozīmes.

Svarīgi! Ja tomēr saproti, ka netiec galā ar situāciju, zvani uz bezmaksas vienoto krīžu tālruni: 116123. Tālrunis darbojas visu diennakti, atbalstu iespējams saņemt latviešu, angļu un krievu valodā. Zvanot uz šo numuru, ir iespējams ne vien saņemt tūlītēju emocionālu atbalstu, bet arī veikt pierakstu pie sertificēta psihologa.