Šovasar oficiāli kļuvu par motociklistu
Ja seko tekstiem un attēliem, ko šovasar publicēju savos sociālo tīklu kontos, tad redzēsi, ka tie vairāk vai mazāk ir saistīti ar motobraukšanas tēmu. Tam ir pagalam vienkāršs izskaidrojums — šovasar es ieguvu motociklu vadīšanas tiesības un nopirku savu pirmo motociklu.
Šī aptuveni divus mēnešus ilgā epopeja sākās pavisam nejauši, kad maija beigās nopirku ķiveri. Toreiz vēl vispār nedomāju par motocikliem un ķiveri pirku, lai nebūtu atkal jāmeklē rokā sveša ķivere ieplānotajam NIU NQi GTs Pro elektriskā motorollera testam. Un vispār, katram normālam čalim mājās ir jābūt vismaz vienai ķiverei!
Iepriekšējas motobraukšanas pieredzes man nebija
Ar nožēlu jāatzīst, ka manos 34 gados ar motorizētajiem divriteņu transportlīdzekļiem man praktiski nav bijusi pieredze. Bērnībā laukos es biju pāris reizes pamēģinājis izbraukt ar kaimiņu puiku Voshod vai IŽ motocikliem, bet tas arī viss. Man nekad nav piederējis ne motorolleris, ne motocikls. Vecāki bija gudrāki un tā vietā nopirka manu pirmo datoru un tas lielā mērā noteica manas tālāk sekojošās dzīves izvēles, kuru rezultātā es varēju beidzot tikt arī pie sava motocikla. Paldies vecākiem par to! :)
Nepārprotiet, visa veida motorizēta tehnika man patīk teju visu mūžu. Praktiski katru dienu braucu un testēju dažnedažādus auto, dažas reizes esmu braucis pat trasē un jau sen gribēju arī iemācīties braukt ar motocikliem.
Tomēr tam vajag naudu un laiku. Studiju gados bija laiks, bet nebija naudas, bet kad sāka parādīties nauda, vairs nebija laika. Tagad daudzi jautājumi dzīvē ir sakārtoti, bērni ir paaugušies un var realizēt arī šo sapni.
Ķeramies pie A kategorijas iegūšanas
Lai varētu tikt pie A kategorijas eksāmenu kārtošanas, vajag iziet teorijas un praktiskās apmācības kādā no gana daudzajām motoskolām. Mana kolēģe A kategorijas tiesības ieguva jau pērn un regulāri mudināja mani un citus kolēģus sekot viņas piemēram. Viņa ieteica aprunāties ar Rustamu Ismailovu no VIPMOTO. Viņa bija mācījusies tieši pie šī instruktora un rekomendēja arī citiem. Vienīgais moto instruktors par kuru iepriekš biju dzirdējis atsauksmes, bija Goblins (Ģirts Vilnis), tomēr nolēmu aizbraukt apskatīties Rustama laukumu un aprunāties ar viņu. Šajā brīdī es vēl nebiju 100% drošs, ka uzsākšu A kategorijas ieguves procesu.
Konkrētais treniņu laukums atrodas Krasta ielā blakus Salu tiltam. Tas ir svaigi asfaltēts un vismaz šovasar nebija pārlieku pārbāzts ar braukt gribētājiem. Rustamu noķēru, kad viņš plānoja doties pilsētā aiz pāris saviem apmācāmajiem. Tāpēc izbraucu ar viņu kopā maršrutu un uzzināju visu par apmācību procesu, nepieciešamo ekipējumu un pavēroju kā viņš rācijā komunicē ar saviem audzēkņiem. Nekliedz, nelamājas un visam pieiet loģiski un nosvērti izskaidro visas pielaistās kļūdas. Tas manās acīs bija liels pluss, jo es netaisos maksāt naudu instruktoram, kas uz mani bezjēgā brēc.
Trīs teorijas nodarbības
Tā kā man jau ir B kategorijas tiesības, tad A kategorijas iegūšanai motoskolā ir jānomācās 15 stundas un pandēmijas dēļ man vēl bija iespēja to darīt attālināti. Tagad atkal ir jādodas uz motoskolas telpām un jāmācās klātienē un es domāju, ka iespēja teoriju nokārtot attālināti mani pagrūda ķerties pie darba šovasar.
Trīs vakarus es Zoom tiešraidē klausījos pasniedzēju (Sergejs Korņijenko) un veicu pierakstus. Nekāda sačkošana nebija plānā un pasniedzējs ik pēc laiciņa pārbaudīja vai esam pieslēgušies. Lielākā daļa apskatīto jautājumu attiecās uz ceļu satiksmes jautājumiem, kas man bija skaidri jau no ikdienas braukšanas ar auto un tikai pēdējā nodarbībā pasniedzējs vairāk pieskārās dažādiem praktiskiem ar motocikla vadīšanu saistītiem jautājumiem. No lekcijām atceros, ka ļoti, ļoti jāuzmanās no smagajiem auto un uzmanīgi jāvēro apkārt notiekošais — briesmas uzglūn no visām pusēm un uz motocikla mēs esam no tām slikti pasargāti.
Noklausījos teoriju, pasniedzējs veica attiecīgo atzīmi CSDD pusē un caur e-CSDD platformu pieteicos teorijas eksāmenam, kas bija jākārto klātienē CSDD Rīgas ofisā. Laicīgi nopirku uzdevumu grāmatu, tomēr visu laiku nevarēju rast laiku tai pievērsties. Reāli tikai dienu pirms eksāmena to paņemu rokās un pa nakti izgāju cauri visiem tiem simtiem uzdevumu. Katrai kļūdai centos saprast iemeslu un teorijas eksāmena dienā bija sajūta, ka es noteikti esmu redzējis visus jautājumus (bildītes), taču vairs neatceros, kas ir kas. Sāciet mācīties laicīgi un principā pietiek ar CSDD eksāmena testu.
Pats eksāmens CSDD bija diezgan stresains, jo negribējās to izgāzt. 30 jautājumi un maksimāli pieļaujamas 3 kļūdas. Kad biju ticis līdz kādai pusei, sapratu, ka galvā tiešām ir putra un atlikušos 15 jautājumus saklikšķināju ar sajūtu, ka nebūs. Bet rezultāts bija pozitīvs, biju kļūdījies tikai vienā jautājumā, kuru iepriekš nebiju redzējis ne grāmatā, ne testa CSDD eksāmenā. Forši, teorija nokārtota un var nopietni ķerties pie praktiskajām nodarbībām.
Ekipējuma jautājums
Lai varētu piedalīties praktiskajās nodarbībās, ir vajadzīgs vismaz kaut kāds ekipējums. Principā pietiktu ar ķiveri un cimdiem, jo elkoņu, ceļu un muguras aizsargus var dabūt pie instruktora. Tomēr es izvēlējos jau laicīgi sapirkt ekipējumu, jo izmantotu gan apmācībās, gan CSDD vadīšanas eksāmenā (tur tas ir obligāts), gan pēc tam arī ikdienā.
Atgādināšu, ka man iepriekš pieredzes ar motocikliem nebija nekādas un tāpēc man nebija nekādas izpratnes arī par nepieciešamo ekipējumu. Pie tam, cik cilvēku, tik viedokļu par to, kāds ekipējums (vai motocikls) ir labs un kāds slikts. Es apmeklēju vairākus Rīgas motoveikalus (4Speed, Honda, Kawasaki, Motofavorīts un Motosports), tomēr ne vienmēr pārdevēji gribēja iedziļināties un atbildēt uz maniem iesācēja jautājumiem. Es nevaru dot nekādas rekomendācijas par ekipējuma iegādi, jo man vēl ir pārāk maz pieredzes šajā jautājumā, tomēr vismaz pagaidām es joprojām turpinu izmantot startā sapirkto ekipējumu un klāt esmu piepircis dažas papildus lietas — balaklavu, termoveļu, garos cimdus, lietus kārtu un mugursomu.
Zemāk dažos attēlos parādīšu ekipējumu, kuru izmantoju un kas man pagaidām der.
Ķiveri pirku pirms izlēmu iegūt A kategoriju, bet man prieks, ka pietika prāta izvēlēties full-face tipa ķiveri. Nolan N87, skaitās normāla vidējās klases ķivere, maksā ap 200 eiro, pirku louis.eu.
Tekstila ekipējums skaitas modernāks, bet es gribēju ādas jaku. Tas ir arī vairāk gaumes jautājums. Maksā nepilnus 400 eiro.
Lēti (ap 30 eiro) cimdi, ko nopirku BikerToyz veikalā. Apmācībām labāk noder plānāki un mīkstāki cimdi. Lietoju arī tagad, esmu ienēsājis un vairs nav tik neērti kā sākumā.
Kad praksē sapratu, ka vēsākā laikā vējš pūš piedurknē, nopirku šādus garos cimdus. Tagad nesalst rokas vēlos vakaros/agros rītos braucot. Maksā nepilnus 100 eiro.
Es gribēju tieši ielas tipa moto apavus ar kuriem nav grūti pastaigāt. Šie ir ērti, ļauj labi sajust pārnesumu pārslēgšanas sviru un pagaidām neplānoju mainīt. Maksā ap 160 eiro.
Bikses man ir moto džinsas. Pa gabalu izskatās pēc parastām džinsu biksēm, bet ceļos ir sargi un vēl papildus ar kevlaru spēcināts sietiņš, lai kritiena gadījumā neizberžu dibenā caurumu. Maksāja mazliet virs 100 eiro.
18 praktiskās nodarbības
Oficiāli praktiskajās nodarbībās ir jāpavada vismaz 10 stundas un instruktors ir tas, kas izlemj vai laist apmācāmo uz eksāmenu. Tā kā man iepriekš ar motocikliem pieredzes nav bijis, pareizi paredzēju, ka šis nebūs vienkāršs process. Kopā man bija 18 praktiskās motobraukšanas nodarbības, katra 1.5h gara. Tas arī neskaitot paša motocikla (un ekipējum) iegādi, bija visdārgākā šī stāsta daļa, jo katra šāda nodarbība maksā 45 eiro.
Attēlā augstāk vari redzēt motobraukšanas laukumu uz kura ir salikti konusi un sazīmētas figūras. Lai veiksmīgi nokārtotu CSDD vadīšanas eksāmenu, ir jāspēj korekti izbraukt šīs figūras un tikai tad notiek braukšana pilsētā. Ļoti daudzi izkrīt tieši figūrās un nemaz netiek līdz braukšanai pilsētā. Figūras tikai uz papīra liekas vienkāršas un esmu diezgan drošs, ka liels vairums motobraucēju ar stāžu tās diez vai tagad izbrauktu visas ar pirmo reizi. Motocikls kustībā pats ir diezgan stabils, taču lēnos manevros vajag prast ar to tikt galā.
“iestumšana gabarītvārtos” — saglabājot līdzsvaru, no apzīmēta sākumstāvokļa atpakaļgaitā iestumt motociklu gabarītvārtos, kur uzlikt motociklu uz stāvbalsta, kā arī izstumt motociklu no gabarītvārtiem līdz apzīmētajam sākumstāvoklim;
“astotnieks” — saglabājot līdzsvaru un vienmērīgu braukšanas ātrumu, izbraukt figūru. Iebraucot figūrā un izbraucot no tās ar roku jārāda pagrieziena signāls;
“laipa” — saglabājot līdzsvaru un kontrolējot motociklu, ar vienmērīgu ātrumu pārbraukt pāri laipu aizvietojošam elementam;
“čūska” — saglabājot līdzsvaru un kontrolējot motociklu, vispirms secīgi gar labo un gar kreiso pusi apbraukt šos figūras elementus;
“izvairīšanās no šķēršļa nebremzējot” — braucot bez bremzēšanas ar ātrumu vismaz 50 km/h (II vai III pārnesumā), saglabājot līdzsvaru un kontrolējot motociklu, pie pirmā figūras elementa sagāzt motociklu pa kreisi, apbraukt figūras otro elementu un atgriezties iepriekšējā braukšanas virzienā, neizbraucot no figūrai noteiktām robežām;
“izvairīšanās no šķēršļa bremzējot”– braucot ar ātrumu vismaz 50 km/h, ne ātrāk kā 7 m pirms pirmā figūras elementa sākt bremzēšanu, pie pirmā figūras elementa sagāzt motociklu pa kreisi, apbraukt figūras otro elementu un atgriezties iepriekšējā braukšanas virzienā, neizbraucot no figūrai noteiktām robežām;
“stoplīnija” — braucot ar ātrumu vismaz 50 km/h, noteiktā vietā sākt bremzēšanu un pilnīgi apturēt motociklu pirms stoplīniju aizvietojošā elementa apstāšanās zonas robežās;
“slaloms” — braucot ar ātrumu vismaz 30 km/h (II vai III pārnesumā), saglabājot līdzsvaru un kontrolējot motociklu, ar vienmērīgu ātrumu secīgi gar labo un gar kreiso pusi apbraukt pārējos figūras elementus.
Braukšanas nodarbībās instruktors pastāsta un arī parāda kā ir jāizbrauc katru figūru. Dažkārt iedod kaut kādus praktiskus padomus kā to darīt labāk un pakomentē, ja kaut kas nesanāk. Un tad apmācāmais dricelē apli pēc apļa tās figūras līdz sanāk. Pašā sākumā motobraukšana ir tik sveša, ka ir grūti instruktoram uzdot pareizos jautājumus par (pret)stūrēšanu, bet ar laiku jau rodas kaut kāda pieredze un tad sanāk runāt jau līdzīgākā valodā. Plus, laukumā parasti ir arī citi apmācāmie un visai ātri ir jāiemācās vienmēr skatīties apkārt, ievērot konkrētas trajektorijas, lai nesaskrietos.
Konkrēti man visgrūtāk gāja tikai ar trīs figūrām. No sākumā es nekādīgi nevarēju saprast kā pareizi ir jāsagāž motocikls izbraucot “izvairīšanās no šķēršļa” figūras, bet vienā brīdī kopā ar instruktoru beidzot saredzēju kas ir jādara ar stūri un tālāk spēju to darīt arī nepieciešamajā ātrumā. Otra visgrūtākā figūra (ar ko cīnās daudzi) bija stoplīnija. Tur gluži vienkārši ļoti īsā laika posmā ir korekti jāpaveic daudz darbību. Godīgi sakot, vēl pēdējā nodarbībā dienu pirms CSDD eksāmena es nebiju 100% drošs, ka neizkritīšu tieši šajā figūrā. Trešā grūtākā figūra man bija lēnā čūska, taču to es iemācījos praktizējoties neskaitāmas reizes atgriežoties no stoplīnijas figūras. Te galvenais āķis ir ļoooooooooooti uzmanīgi strādāt ar stūri un sajūgu. Vispār arī pēc tam ikdienas motobraukšanā ir svarīgi ļoti uzmanīgi strādāt ar akseleratora, sajūga un bremžu elementiem. Motocikls nepiedod straujas un pārlieku spēcīgas kustības un es uzskatu, ka to uzmanīgo braukšanu vislabāk iedod mīcīšanās lēnajās figūrās motoskolu laukumos. Tur ar ātrumu neko neizdarīsi. Starp citu, ātrumu instruktori un arī eksaminators pārbauda ar radaru, tāpēc tev reāli būs jāspēj ieskrieties līdz nepieciešamajam ātrumam un neies krastā atrunas, kas spidometrā taču bija piecdesmit. Te nav nekādas iespējas nožuļīties vai apiet sistēmu. Tu vai nu vari, vai nevari izbraukt figūru.
CSDD eksāmenus A kategorijai pieņem ar Yamaha MT-07 vai Kawasaki Z650, kas ir normāli, pilnvērtīgi ielas motocikli un arī motoskolās treniņiem ir pieejami tieši šādi motocikli. Pirmajā nodarbībā gan instruktors mani uzsēdināja uz 125cc KTM motocikla, lai vispār apgūtu pamatiemaņas. Tas motocikls man nepatika, jo apvienojumā ar strauju akseleratora roktura grozīšanu (jo toreiz es citādāk nemācēju) bija baigā šūpošanās uz priekšu un atpakaļ. Pēc tam jau vienlīdz bieži braucu gan ar Yamaha, gan Kawasaki.
Pēc kādām 5–6 nodarbībām laukumā instruktors pateica, ka būs jābrauc arī pilsētā. Šo brīdi biju gaidījis ar bažām, jo nemaz tik braši uz motocikla vēl nejutos.
Praksē tas notiek tā, ka uzģērbj šādas vestes un līdzi iedod rāciju (austiņu iebāz ausī zem ķiveres) pa kuru instruktors dod komandas no mašīnas ar kuru brauc pēc apmācāmajiem. Parasti braucām divi apmācāmie un pa priekšu brauc tas, kam tuvāk eksāmens un vairāk pieredzes. Otrs cenšas turēties līdzi un korekti izbraukt visus krustojumus. Te arī bilde no pirmās braukšanas reizes un mana pirmā reize uz Kawasaki motocikla. Ne es biju atcerējies spoguļus pieregulēt, ne laukumā tālāk ticis par kādu otro pārnesumu. Tas viss bija jāmācās pilsētā. Bet es izdzīvoju un palika tikai besis par krustojumiem un tramvaja sliedēm :) Bija dažas braukšanas reizes, kad rācija gļukoja un nebija labi sadzirdams, ko instruktors saka. Tas braukšanu padara diezgan stresainu.
Nezinu kā ir citos gados, bet šovasar Rīgā uz CSDD vadīšanas eksāmenu ir aptuveni mēnesi garas rindas. Tu e-CSDD piesakies un mēnesi gaidi savu rindu. Vai arī mēģini apiet sistēmu visu laiku atjauninot grafiku un piesakoties uz tuvāku datumu, ja kāds atsakās (šādi pāris nedēļu laikā eksāmenu nokārtot dabūja mans kolēģis). Otrs variants ir pieteikties kārtot eksāmenu kādā citā pilsētā, bet tad var būt čakars ar izmantojamo motociklu un arī sveša pilsēta būtu jāpārzina (kāds cits mans paziņa šādi izkrita tieši pilsētas braukšanas daļā).
Kad tuvojās mans nospraustais eksāmena datums, meteo.lv skatījos, ka tieši eksāmena laikā sola lietu. Mani bažīgu darīja fakts, ka gandrīz visās 18 praktiskajās nodarbībās biju izvairījies no slapjiem apstākļiem. Pavisam noteikti negribēju pirmo reizi slapju asfaltu piedzīvot maucot cauri figūras eksāmenā. Bet par laimi pāris dienas pirms eksāmena man sanāca pabraukt arī pa slapju laukumu un aptuveni sapratu, ka motocikls tiešām ir grūtāk apturams uz slapja asfalta.
Daudzi man prasa vai izdevās treniņos apgāzt motociklu. Nē, ne reizi pilnībā neapgāzos. Bija pāris brīži, kad laukumā gandrīz avarēju, bet pirmais kritiens man vēl priekšā. Citi apmācāmie gan regulāri tos motociklus gāza visos iespējamos un neiespējamos veidos. Tāpēc mani neizbrīnīja tas, ka instruktori nesteidzas palīgā katrā šādā gadījumā un ļauj audzēkņiem pašiem pamēģināt to motociklu piecelt.
Braukšanas eksāmens
Vēl pirms CSDD vadīšanas eksāmena kārtošanas es biju aizbraucis uz Biķernieku trasi paskatīties tur šogad iebūvēto eksāmenu laukumu (iepriekš tas bija pie Bauskas ielas biroja). Liels, plašs un ar raupjāku asfaltu salīdzinot ar to, kas ir mācību laukumā. Braukšana pilsētā šobrīd notiek Mežciema/Purvciema/Teikas apvidū, kas man ir ļoti pazīstams, jo es pats te dzīvoju. Plus, instruktors pāris reizes izveda pa ieliņām, kas varētu būt iekļautas eksāmenā un uzskatāmi parādīja, kurā vietā eksaminators var pārbaudīt kādu tieši elementu. Un šiem braucieniem bija liela nozīme, jo eksāmenā es varēju smīnēt ūsās, jo šos ceļus jau zināju.
Ja runājam par pašu eksāmena norisi, tad tā bija ļoti, ļoti stresaina. Manuprāt, manu abu bērnu dzimšanas brīžos man nebija tāds satraukums, kā šajā eksāmenā. Noteiktajā laikā laukumā ierados es un kāds cits eksaminējamais un viņš pie braukšanas tika pirmais. Tikmēr mans eksaminators iedalīja motociklu (Yamahu) un aizsūtīja uz laukuma tālāko galu iesildīties figūrām. Eksāmenā figūras tiek ieskaitītas, ja tās tiek veiksmīgi izbrauktas ar ne vairāk kā ar 2 mēģinājumiem katra. Plus, sākumā iedod vienu izmēģinājuma braucienu kādai figūrai. Ja tā sanāk, tad to ieskaita. Es šo iespēju izvēlējos iztērēt uz stoplīniju (par kuru bija vislielākās šaubas) un veiksmīgi izbraucu ar pirmo reizi. Un tad sākās pigori figūrās par kurām man šķietami nebija problēmu. Gandrīz nobraucu no laipas un gandrīz izgāzos šķēršļa apbraukšanas figūrā. To es nebiju gaidījis un te atziņa viena — laukumā jātrenējas, jātrenējas, jātrenējas, lai tās elles figūras var izbraukt ar pirmo reizi un katru reizi 5, 10 vai 100 reizes pēc kārtas. Eksāmens nav vieta eksperimentiem!
Kad figūras bija ieskaitītas, iekšēji gavilēju kaut vēl priekšā bija otra pasākuma daļa — brauciens pilsētā. Eksaminators brauc aizmugurē mašīnā un es rādu, kā protu braukt. Arī Rustams nebija diezko runīgs mūsu mācību braucienos, bet eksaminators bija vēl klusāks un tas radīja vēl lielāku stresu, jo no viņa nebija absolūti nekādas indikācijas par to vai visu daru pareizi. Un es labi atcerējos instruktora mācīto, ka, ja eksaminators nesaka kur braukt nākamajā krustojumā, jābrauc uz priekšu vadoties pēc zīmēm. Kopā brauciens man ilga kādas 20–30 minūtes un braucu pa ielām, kas man jau bija zināmas. Vienā vietā paspēju noslāpt, bet par laimi biju kustībā un uzspēju iestartēties vēlreiz un turpināt braucienu nevienam nepatraucējot. Atgriežoties Biķernieku trases teritorijā eksaminators atgādināja, ka eksāmens beigsies tikai tad, kad motocikls būs nolikts vietā, kur to sākotnēji paņēmu un aicināja nenogāzties pirms paša finiša :) Es to arī veiksmīgi paveicu un A kategorija iegūta ar pirmo reizi. Aleluja!
Pašās beigās vēl bija teorijas jautājums par to vai eksāmena motociklam ir ABS. Uz to atbildēt bija vienkārši, jo laukumā biju izpētījis šo motociklu un eksāmena kārtošanas brīdī man jau pašam piederēja tieši tāda pati Yamaha.
Atdodot vesti un rāciju, uzprasīju eksaminatoram atsauksmes par manu sniegumu un viņš norādīja, ka laukumā mana izpildīšanās darīja bažas, bet pilsētā atkal viss bija ļoti labi. Brīžiem varēju braukt ātrāk, bet visu pārējo paveicu lieliski. Starp citu, tagad eksāmenā vērtē nevis pēc kaut kādiem punktiem, bet pēc kompetencēm dažādos līmeņos.
labi — kompetences līmenis atbilst nepieciešamajam, pretendents stabili iekļaujas ceļu satiksmē, nerada draudus sev vai citiem satiksmes dalībniekiem, zina un prot izmantot galvenās normatīvo aktu prasības, ievēro ceļu satiksmē vispārpieņemtās normas, izprot satiksmes situāciju un pieņem atbilstošus lēmumus;
pietiekami — kompetences līmenis atbilst minimāli nepieciešamajam, pretendents kopumā iekļaujas ceļu satiksmē, nerada draudus sev vai citiem satiksmes dalībniekiem, zina un prot izmantot galvenās normatīvo aktu prasības, ievēro ceļu satiksmē vispārpieņemtās normas, izprot satiksmes situāciju un pieņem atbilstošus lēmumus, bet nepieciešami uzlabojumi un tālāka patstāvīga attīstība;
nepietiekami — kompetences līmenis neatbilst minimāli nepieciešamajam, pretendents nespēj iekļauties ceļu satiksmē, rada vai var radīt draudus sev vai citiem satiksmes dalībniekiem, nepārzina vai neprot izmantot galvenās normatīvo aktu prasības, neizprot satiksmes situāciju un neprot pieņemt atbilstošus lēmumus, līdz ar to tiek vai var tikt radītas satiksmei bīstamas un traucējošas situācijas.
Un šādi izskatās mans braukšanas eksāmena protokols. Kā redzam, uzdevumu ir padaudz un ar visiem man izdevās tikt galā “Labi”.
Pirms es uzsāku A kategorijas iegūšanas procesu, man bija sajūta, ka tas būs ātrs un nesāpīgs process. Tomēr realitāte ir tāda, ka cilvēkam, kas iepriekš nekad nav braucis ar motociklu, tas var izvērsties par divu vai vairāk mēnešu darbu. Man katru nedēļu bija vairākas nodarbības un savā ekipējumā paspēju izsvīst spaiņiem sviedru un ķiverē izkliegt visu savu lamuvārdu repertuāru par kārtējo izgāzto stoplīnijas figūru. Bildē pa kreisi var redzēt, kā izskatās pabeigta praktiskā nodarbība. Slapja piere, izspūruši mati un besis, ka šāda vai tāda figūra joprojām nesanāk.
Šis tiešām bija laikietilpīgs darbs un liels paldies manam instruktoram Rustamam, kas sagatavoja mani ne tikai veiksmīgai eksāmenu nokārtošanai ar pirmo reizi, bet arī deva noderīgus padomus braukšanai reālos apstākļos. Tagad ar A kategoriju kabatā es ne tikai esmu legāls braucējs, bet arī jūtos pilntiesīgs uz ceļa sveicināt citus braucējus. Šī sveicināšanās kultūra ir viens no pārsteigumiem, ko atklāju tikai tad, kad sāku braukt ar motociklu. Tā ir tik forša kopības sajūta!
Ja tev nav pat B kategorijas un vēlies sākt ar A kategoriju, tad tas ir iespējams, bet rēķinies, ka process būs vēl ilgāks un pat smagāks. Tev būs no nulles jāapgūst ceļu satiksmes noteikumi, jāsaprot tos un tad vēl pa virsu nāks paša motocikla vadīšanas iemaņu apguve. Man ir patiess prieks, ka man jau kādus 15 gadus ir B kategorija, jo par braukšanu pilsētā principā vispār neiespringu. Un arī ar to visu man bija nepieciešams daudz darba, lai apgūtu paša motocikla vadīšanas pamatiemaņas.
Mans pirmais motocikls — Yamaha MT-07
Aptuveni pusmēnesi pirms CSDD braukšanas eksāmena es sāku meklēt savu pirmo motociklu. Ar tehniskāka kaimiņa palīdzību apskatījām vairākus street/naked tipa eksemplārus cenu kategorijā līdz 3000 eiro, bet nekas sakarīgs neatradās. Tad pamanīju, ka paziņa nopircis sev jaunu braucamo un pārdošanā izlicis savu Yamaha MT-07. Tās pašas dienas vakarā motocikls jau bija manā īpašumā. Svaigāks, modernāks un reizē arī krietni dārgāks.
Gluži tāpat kā ar ekipējuma iegādi, iesācējam nav skaidrs arī absolūti nekas par pašiem motocikliem. Tie visi nav vienādi un braukšanas pieredze būtiski atšķiras ja tu brauc ar šādu street/naked tipa motociklu vai kādu čoperi vai enduro/piedzīvojumu tipa braucamrīku.
Es skaidri zināju, ka esmu par vecu un tizlu, lai mocītos ar neērtiem un nesavaldāmiem sportbaikiem un sākotnēji gribēju kādu kruīzeri/čoperi. Tomēr pabraucot mācību laukumā ar street motocikliem, nonācu pie atziņas, ka pirmais motocikls var būt arī šāds, lai pilnvērtīgāk apgūtu braukšanu. Plus, konkrētais motocikls ir arī pietiekami viegls, lai būtu vienkārši vadāms pilsētā un ļoti saprātīgs jaudas ziņā (ap 75 Zs no nepilniem 700cc), lai jaunizceptais motociklists savā pirmajā braucienā ar to neaptītos ap koku.
Esmu ar šo motociklu nobraucis jau mazliet virs 2000km un secinu, ka vismaz pirmajai sezonai esmu izvēlējies pareizo motociklu. Man no šī braucamā nav bailes un es sāku apgūt reālai braukšanai nepieciešamās iemaņas. Jā, uz tā divatā braukt principā nav iespējams un arī tālākos ceļos diez vai dosimies, jo neapkrausim ar kravas kastēm. Bet pagaidām esmu ar to ne tikai izšvīkājis pilsētu, bet arī teju vienā rāvienā nobraucis 600km. Jo man vēl ir tā fāze, kad gribas braukt, braukt un tad vēl braukt.
Tagad atliek tikai braukt un gūt jaunu pieredzi
Pat kad tev ir motocikls un ekipējums, vēl ir tik daudz jauna, ko apgūt, kad reāli sāc braukt. Braucot ar auto tu nespēj iedomāties, cik savādāks smeķis ir braukšanai ar motociklu. Man pirmajos izbraucienos ārpus pilsētas bija šoks par to, cik ļoti jūtams ir vējš. Es biju pārsteigts par to, cik ķiverē labi jūt apkārtējās pasaules smaržas un skaņas. Braucot ar motociklu ir jāpievērš lielāka vērība apkārt notiekošajam un jāspēj paredzēt, ko var darīt pārējie satiksmes dalībnieki. Ar motociklu tu vari ļoti veiksmīgi paātrināties, bet bremzēšana var būt ļoti riskanta, īpaši avārijas situācijās. Motocikls nepatērē nemaz tik maz degvielas un vismaz mana motocikla gadījumā jāuzpildās ik pēc 200km. Eļļu jāmaina gluži kā sporta auto, ik pēc 5000km un arī ķēdes apkope ik pēc kādiem 500km ir norma. Ekipējums maksā dārgi un tu laika gaitā apaudz ar visādiem moto loriņiem.
Un šīs ir tikai dažas nianses ar kurām esmu saskāries šajās dažās nedēļās kopš reāli braucu ar motociklu. Man vēl tik daudz, ko apgūt. Katrā ziņā tas ir tā vērts un es aicinu arī tevi pievienoties šim stāstam! :)