Motoceļojums uz Balkāniem
Aiz loga atkal ir gada tumšais posms un tā kā šajā periodā man nav absolūti neviena aktīva hobija, daudz laika pavadu atmiņās par iepriekšējās vasaras izbraucieniem ar moci. Šī motosezona man lielās aizņemtības dēļ nesanāca tik gara kā pērn, taču sanāca ņemt dalību Latvijas Gada motocikla žūrijā un izbraukt ar veselu lērumu dažādu moču, kā arī realizēt daļēji spontānu motoceļojumu uz Balkāniem.
Daļēji spontāns šim ceļojumam bija galamērķis nevis ceļojums kā tāds. Pašam ceļojumam es jau ļoti laicīgi biju ieplānojis atvaļinājumu un noorganizējis bērnu palikšanu pie vecvecākiem. Bet gandrīz līdz pēdējam brīdim man nebija skaidrs, kas īsti būs galamērķis. Bija pārdomas starp Skandināviju un Balkāniem. Beigās tomēr kaut kā izlēmu, ka vajag trešo vasaru pēc kārtas doties uz dienvidiem... viskarstākajā vasaras mēnesī.
Vienpadsmit dienās es vienatnē izbraucu cauri 10 dažādām valstīm (Lietuva, Polija, Slovākija, Ungārija, Horvātija, Bosnija un Hercegovina, Melnkalne, Albānija, Ziemeļmaķedonija, Serbija) un kopā mēroju 5419km.
Es joprojām braucu braukt
Ja pagājušās vasaras Rumānijas braucienā man bija vismaz pāris ļoti konkrēti brauciena mērķi – Transalpina un Transfăgărășan kalnu ceļi, tad Balkānos man īsti nekādu galamērķu nebija gandrīz līdz pašai izbraukšanas dienai. Tikai vakarā pirms izbraukšanas paplosījos par Tripadvisor vietni un viņu kartē atliku kaut kādus populārus apskates objektus šajās valstīs. Man joprojām neinteresē precīzi izplānoti braucieni. Pieturas punktus apskatījos katra brauciena rītā brokastojot un tad arī spontāni izlēmu, ka šo dienu veltīšu šādam vai tādam mērķim. Nereti plāni mainījās braukšanas gaitā. Bet šī karte noderēja, lai man vienmēr pie rokas būtu dažādi apskates punktu varianti. Domāju, ka līdzīgi darīšu arī turpmākajos braucienos.
Motocikls ir tas pats Yamaha Tenere 700 ar kādu braucu pagājušajā gadā, jo tas ar dažādiem aksesuāriem ir pielāgots tieši manām vajadzībām un uzticami pilda savus pienākumus. Vienīgā būtiskā lieta, ko es biju nomainījis – sēdeklis. Un tā bija ļoti laba doma, jo beidzot vairs pēc ilgas braukšanas man nesāpēja pakaļa. Neko nebiju mainījis arī bagāžas risinājumā, taču tas man atspēlējās kalnu reģionos, kur mocis ir pārāk smags, lai komfortabli pievarētu stāvumus. Arvien vairāk domāju par to kā varētu samazināt līdzi ņemamo mantu daudzumu un svaru. Bet tas tad arī nozīmē bagāžas risinājuma maiņu. Nezinu, jāpadomā.
Viena lieta, ko šim braucienam nenomainīju, bet ko vajadzēja nomainīt – riepas. Jau Rumānijas braucienā slapjos apstākļos ar tām es Polijā piedzīvoju kritienu un tieši tas pats notika arī šoreiz. Atpakaļceļā uz mājām atkal bija pagalam pielijusi Polija un riepas uzvedās kritiski neuzticami. Jā, Motoz TRACTIONATOR ADVENTURE ir ļoti ilgmūžīgas un bezceļos labas riepas, tomēr absolūti nederīgas tādai pamatā asfalta ceļošanai kādu piekopju es. Ļoti skaļas un ļoti slidenas. Uzreiz pēc atgriešanās mājās, noņēmu tās riepas nost un atdāvināju prom. Uzliku atpakaļ standarta Pirelli Scorpion Rally STR un pavisam cita braukšana (pa asfaltu). Domāju, ka nobraukšu šīs riepas un tad likšu tikai kaut ko civilizētu un asfaltam vairāk piemērotu.
Starp citu, par to Rotopax degvielas tvertni. Kopš pagājušās vasaras kaut kas bija noticis ar gumijas blīvi (sakaltusi vai deformējusies) un kanniņa caur korķi laida cauri benzīnu. Nopirku Depo gumijas gabalu, izgriezu jaunu blīvi un palika labāk. Bet kopumā, lai arī šāda bāka iedod kaut kādu papildus uzticamības sajūtu, ka nepalikšu uz ceļa, tomēr reāli to ne reizi izmantot nav nācies un arvien vairāk sliecos domāt, ka tas bija lieks pirkums un varbūt nevajadzēja tās dēļ arī pirkt plato (simetrisko) bagāžas rāmi.
Tā kā pērn Rumānijā man nepatika cepties melnā un karstā motojakā, veicu mazas, bet būtiskas izmaiņas arī ekipējumā. Proti, savā garderobē ieviesu Acerbis X-Tour motojaku. Un tā bija ļoti pareiza rīcība, jo tas man ļāva izdzīvot tajos gandrīz +40 grādos. Jakai priekšā un aizmugurē ir lielas tīkliņa materiāla zonas un principā braucot tā labi laiž cauri gaisu. Protams, ja mocim priekšā nav pamatīgs vējstikls kā tas ir manā gadījumā. Mazliet mīnuss gan ir tāds, ka atpakaļceļā es šajā jakā nosalu pat savilcis visas apģērbu kārtas, kas man bija līdzi. Respektīvi, neeksistē tāda viena motojaka, kas vienlīdz labi darbojas aukstos un karstos apstākļos. Jāmācās variēt ar vairākām apģērba kārtām.
Šajā braucienā es principā iztiku tikai ar Google Maps navigāciju telefonā. Pa visiem lielajiem ceļiem Eiropā ar to nav absolūti nekādu problēmu, taču mazākas nozīmes ceļi gan mēdz radīt pārsteigumus. Pēc Google Maps skata nav iespējams pateikt, kādas kvalitātes ceļš mūs sagaida un pāris reizes sanāca braukt pa pavisam šauriem un/vai stāviem mazākas nozīmes ceļiem, jo Google, redz, uzskatīja, ka šādi būs ātrāk.
Tā kā šoreiz sanāca izbraukt ārpus Eiropas Savienības, tad izmantoju Airalo eSIM pakalpojumu, lai svešajās zemēs man būtu mobilo datu savienojums. Tā izrādījās laba doma un brauciena gaitā par aptuveni 10 eiro varēju bez problēmām izmantot datus navigācijai, epastiem un mazliet soc. tīkliem.
Ņem arī vērā, ka Balkānu apceļošanai vajag noformēt Zaļo karti (apdrošināšanu). Pirku pie savas brokeres un samaksāju 14 eiro par 2 nedēļu polisi. Tad vēl pie If uz mēnesi par kādiem 50 eiro nopirku KASKO motociklam un pats sev par nepilniem 20 eiro noformēju ceļojuma apdrošināšanu. Nevajag arī aizmirst, ka Ungārijā močiem vajag vinjetes. Šajā jautājumā esmu pieradis pārbaudīt Tolls.eu mājaslapu un vinjetes pēc iespējas pērku digitāli. Viss, formalitātes ir nokārtotas un var doties ceļā!
Ceļojuma uz Balkāniem piezīmes
Lai arī kā es katru reizi gribētu super agri un laicīgi startēt, man tas vēl nav izdevies. Latvijas-Lietuvas robežu sanāk šķērsot tikai ap desmitiem. Tā kā priekšā ir vairākas tranzīta valstis, tad pirmās dienas uzdevums ir tikt maksimāli tālu. Reālistiski gan zinu, ka pat visu dienu braucot netikšu galā ar Poliju. Pat ar saviem fantastiskajiem ātrgaitas ceļiem tā valsts ir milzonīga!
Laika apstākļi šoreiz lutina un tādos patīkamos +26 grādos ap pusdienu laiku jau esmu ticis garām Varšavai. Man nepatīk tādas lielas pilsētas šķērsot ne ar moci, ne auto. Tāpēc vienmēr atviegloti nopūšos, kad šis milzis ir man aiz muguras. Tad var arī piestāt atvilkt elpu kādā no daudzajām atpūtas vietām.
Ceļmalas benzīntanku ēdiens ir neatņemama manu braucienu sastāvdaļa un šoreiz kaut kā ļoti noveicās. Pēc garas dienas ceļā sanāca dabūt vakariņas, kas varbūt neizskatās neko diži, tomēr bija ļoti, ļoti garšīgas. Kopš brauciena ir pagājis jau pusgads, taču es joprojām labi atceros, cik priecīgs biju šajā brīdī. Brīvības garša!
Pēc vakariņām bija laiks sākt domāt par naktsmājām, jo man ir nerakstīts likums – ar moci nebraukt tumsā. Tā kā man šajos ceļojumos līdzi ir telts, tad naktsmāju ziņā esmu ļoti fleksibls. Nesmādēju ne kempingus, bet nav problēmu palikt nakšņot arī lētākās vai dārgākās viesnīcās. Pirmajā brauciena dienā ir daudz spēku, laukā ir silti un sausi, tāpēc izvēlējos nakšņot kempingā. Un tā nu sanāca, ka arī šoreiz nakšņoju tajā pašā Green Valley kempingā, kur jau sabiju pirms gada. Tas gluži vienkārši ir tādā saprātīgā vienas dienas brauciena attālumā. Šoreiz tikai telti uzcēlu pie cita krūma. Uh, kā man patīk nakšņot dabā. Un kā man patīk brokastot dabā!
Pēc ātrās kustības pa Poliju atduramies Slovākijā. Valsts nav pārlieku liela, taču te braukšana ir krietni lēnāka. Es jau vairākus gadus tur braucu un vēroju ceļmalās novietoto kara tehniku un beidzot izlēmu piestāt papētīt, kam tā par godu. Kā noskaidroju, šī tehnika atgādina par Otrā pasaules kara gaitā notikušo ievērojamo Duklas kauju starp PSRS un Vācijas karaspēku. Biežāk jāpiestāj šādās vēsturiskās vietās un jāizlasa, kas tur īsti ir noticis.
Ungārijā atkal tiku uz ātrgaitas šosejas un +35 grādu karstuma. Un tādā laikā braukt ir diezgan nogurdinoši. Vēlā pēcpusdienā sāku domāt par naktsmāju meklēšanu un tā kā negribēju braukt uz lielām pilsētām, lūkojos pēc kempingiem. Google Maps tādu man apkārt nebija nemaz tik daudz. Dabūju labi pabraukties pa pilnīgiem Ungārijas laukiem, lai noskaidrotu ka mans noskatītais kempings patiesībā ir kaut kāda zivju makšķerēšanas bāze un pie viņiem nemaz nakšņot ar telti nevar. Nu, neko, dodamies uz nākamo variantu. Te Google Maps gribēja kā labāk un izveda mani pa kaut kādiem pavisam maziem lauku un meža celiņiem. Smuki, protams.
Beigās kempingu tomēr atradu un tas bija tieši tas, kas man bija nepieciešams! Tur bija baseins, kurā pēc tālā ceļa nopelst un gandrīz neviena cita atpūtnieka. Blakus bija tikai kaut kāds vācu senioru pāris, kas nakts tumsiņā savā kemperī izdvesa kaut kādas dzīvnieciskas skaņas. Kas zin, varbūt mīla kemperī?
No rīta pamodos un pamanīju lietus mākoņus, kas tuvojas. To apstiprināja arī Ventusky mobilā lietotne, kuru pasāku izmantot šajā braucienā, lai saprastu, cik tālu ir nokrišņu zona. Bet ko tas dod, ja es tāpat lietus kārtu uzvelku par vēlu un ne visu. Proti, vajag pie pirmajām lietus lāsēm mudīgi stāties malā un vilkt gan lietus bikses, gan jaku. Bet ko daru es? Jau labi salijis piestāju malā un uzvelku tikai lietus jaku. Tad nu pēc brīža jāstājas malā nosalušam un ar slapjām apenēm.
Labā ziņa gan ir tāda, ka lietus zona drīz ir cauri un atgriežamies vasaras svelmē. Vienmēr prieks pa ceļam atrast tasīti labas kafijas. Var atvilkt elpu, padomāt par to, cik tomēr skaista dzīve, ka var šādi ceļot kur deguns rāda. Bet dodas ceļā, vēl kāda stundiņa un būšu sasniedzis Horvātiju. Tad tai jāizbrauc šķērsām cauri un jau šīs pašas dienas vakarā plānoju nonākt Bosnijā un Hercegovinā.
Kā jau paredzēju, tikšana līdz Balkāniem man aizņēma trīs pilnas braukšanas dienas (1912 km). Kaut kad pašā vakarā iebraucu Bosnijā un Hercegovinā, lai gandrīz uzreiz saņemtu tik glītu skatu. Šis konkrēti ir Srebrenik cietoksnis un turpmākajās dienās ik pa laikam redzēju līdzīgus cietokšņus. Lai piebrauktu pie šīs pils, mazliet sanāca pamaldīties pa maziem un stāviem celiņiem un guvu kārtējo apstiprinājumu tam, cik ļoti esam izlutināti dzīvot pavisam plakanā zemē. Gan šīs, gan arī visu pārējo robežu šķērsošana bija absolūti bez problēmām. Šur tur vajadzēja mazliet pagaidīt rindās, bet pēc tam fiksi parādi savus dokumentus un dodies tālāk. Vienīgi atpakaļceļā uz mājām Serbijas un Ungārijas robežpunktā robežsargs man palūdza atvērt moča somas. Bet tas arī bija vairāk ķeksīša pēc, jo neviens tur baigi pa manām mantām nerakājās.
Pēc divām naktīm teltī beidzot biju nopelnījis normālu viesnīcu, kur var ij pats nomazgāties, ij zeķes izmazgāt. Kā jau svešā vietā, man bija baža par to vai no atklātā un pārskatāmā stāvlaukuma pa nakti manu moci kāds nenozags. Viesnīcas recepcijā uzprasīju, kā te ar drošību un pēc darbinieces neizpratnē sarauktās sejas sapratu, ka Bosnijā un Hercegovinā nekad un neko nevienam nezog. Jāsaka, ka turpmākās pāris dienas šajā valstī izbaudīju – šajā valstī ir kaut kāds patīkams noskaņojums.
Nākamajā rītā brokastojot pētīju karti un secināju, ka salīdzinoši tuvu atrodas Srebrenica, kurā 1995. gada jūlijā dažu dienu laikā tika nogalināti vairāk nekā 8000 cilvēku un vēl 20 tūkstoši cilvēku tika padzīti no šī rajona. Es, protams, biju pa ausu galam iepriekš dzirdējis par Srebrenicas slaktiņu, taču neko vairāk par to nezināju. Ielas vienā pusē atrodas plašs memoriāls ar baltiem kapakmeņiem, bet otrpus ielai atrodas bijušā bateriju rūpnīca, kurā atradās ANO Aizsardzības spēki, kas tā arī neaizkavēja ģenerāļa Ratko Mladiņa vadīto Serbu Republikas armiju ieņemt pilsētu un uzsākt slaktiņu. ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans šo notikumu pēc tam nosauca par smagāko noziegumu Eiropā kopš Otrā pasaules kara beigām. Rekomendēju apmeklēt šo memoriālu, ja esi kaut kur tuvumā, jo tas uzskatāmi parāda, ka par savu drošību ir jārūpējas pašiem un nevar uzticēties kaut kādām starptautiskām organizācijām. Īpaši svarīgi ir šo saprast šobrīd notiekošā kara Ukrainā apstākļos.
Vēl viena nianse, kas jāņem vērā kalnainākos apvidos – ceļā paies ilgāks laiks. Nevajag brīnīties, ka it kā nieka 140km mērošanai būs nepieciešamas teju 3 stundas. Vairums vietējo arī samērā ievēro ātruma norādījumus, jo laikam saprot, ka avārijas situāciju radīšana viņus ātrāk galamērķī nenogādās. Bet tāpat ceļu malas ir nosētas ar piemiņas plāksnēm un atsevišķos gadījumos šie piemiņas objekti ir diezgan pamatīgi.
Pēc memoriāla apskates izlēmu doties galvaspilsētas Sarajevas virzienā, jo biju izpētījis, ka tur ir kaut kāda pamesta bobsleja un kamaniņu trase, kurā norisinājās 1984. gada ziemas olimpiskās spēles. Kad iebraucu pilsētā, sapratu, ka navigācija mani ved pa kaut kādiem šauriem un ļoti stāviem ceļiem kalnā augšpup. Vienā no līkumiem man kaut kas samisējās un turpat arī nogāzos. Pagāja kādas 20 minūtes, kamēr tajā slīpumā piecēlu moci un apgriezos braukšanai lejā no kalna. Nē, tāds reljefs nav man. Dusmīgi nospļāvos un devos prom no Sarajevas. Ja nonāc šajā pilsētā, uzmanīgi pavēro ēku sienas. Tās klāj ložu un artilērijas lādiņu caurumi, jo no 1992. līdz 1996. gadam Sarajeva tika aplenkta un pamatīgi apšaudīta. Šajā periodā tika nogalināti 13 952 cilvēki no kuriem 5434 bija civiliedzīvotāji. Trakas, trakas lietas ir notikušas šajā reģionā.
Izkārpījos laukā no Sarajevas un uzņēmu kursu uz Mostaru, kur biju ieplānojis uzmest aci slavenajam tiltam. Ceļš pārsvarā veda pa Neretvas upes ieleju un bija ātrs un skaists.
Pārlaidu nakti kaut kādā lētā ceļmalas viesnīcā Mostaras pievārtē un jau agri no paša rīta biju vecpilsētā, lai apskatītu slaveno Mostaras tiltu. Smuks jau tas tilts ir, taču kopumā tā vieta ir ārkārtīgi tūristīga. Tik dārgu un mazu kafiju sen nebiju dzēris un kad to malku melnā dzēriena biju izdzēris, pamanīju, ka piestāj pirmie tūristu autobusi. Tas nozīmē tikai vienu – jākāpj uz moča un jādodas tālāk. Kur? Labs jautājums. Bosnija un Hercegovina it kā atrodas blakus Adrijas jūrai, taču viņiem pašiem pieeja pie jūras ir tikai mazs Neum pilsētas platuma strēķītis. Visa pārējā krastmala pieder Horvātijai. Paskaties kartē, izskatās reāli savādi. Bet pludmales mani neinteresē, tāpēc devos tālāk uz Melnkalni.
Ceļš uz Melnkalni veda pa M6 šoseju caur Trebinje pilsētu. Ļoti skaists un ātri braucams ne pārāk dulls kalnu ceļš. Laiciņš laukā perfekts un atkal varēju noķert kaifu no motobraukšanas.
Melnkalnē iebraucu ap pusdienlaiku un pēc īsa atelpas brīža skatu laukumā virs Slansko ezera devos tālāk meklēt pusdienas. Visai ātri atradu kādu ceļmalas ēstuvi un tiku pie savas dienišķās gaļas porcijas. Nu, prot, viņi gatavot dažādus gardus gaļas ēdienus. Plus, nejauši atklāju kaut kādu super garšīgu ogu sulu, kādu Latvijā neesmu manījis.
Melnkalnē man nebija skaidrības, ko apskatīt. Uzmetu aci savai Tripadvisor kartei un secināju, ka kaut kur netālu no Nikšić pilsētas atrodas vecs, bet glīts cara tilts. Tā būvniecību 1894. gadā uzsauca Krievijas imperators Aleksandrs III. Tilts vairs pārlieku aktīvi netiek izmantots un atrodas pilsētas nomalē. Bet nu skats labs! Kamēr es atpūtināju kājas, netālu no manis apstājās kāds vietējo auto un no tā izkāpa trīs džeki ar aliņiem rokās. Ar kaut ko viņus ieinteresēju un šie pienāca klāt aprunāties. Šādi viņi izmanto savu pusdienu pauzi darbā. Sarunas beigās viņi uzprasīja, ko es domāju par karu Ukrainā un es viņiem tiešā tekstā arī pateicu, ko par to domāju. Tā nebija atbilde, ko viņi gribēja dzirdēt, jo tajā brīdī viss patīkamais noskaņojums viņiem pazuda un visi trīs devās prom pie sava auto. Šī vispār ir laba mācība nākotnei – svešās vietās nav jācenšas ne izteikt, ne pierādīt kaut kādi savi reliģiskie vai politiskie uzskati. Tu vietējos iedzīvotājus tāpat nepārliecināsi un tikai vari iekulties liekās problēmās. Tev arī nevajag piekrist visam, ko vietējie saka, bet paklusēt savā pusē jau būs daudz. Sapratu, ka fiksi jādodas tālāk. Bet kur?
Tagad, atskatoties pagātnē, mazliet nožēloju, ka “padevos” un tajā dienā vairs nebraucu uz pavisam netālu esošo Bobotov Kuk kalnu reģionu. Skatos bildēs, ka tur ir ļoti glīti. Tomēr manā braucienā tas nozīmētu griešanos atpakaļ un papildus dienu ceļā, jo līdz tumsai vairs neuzspētu nekur tikt. Kalnu vietā es izlēmu doties tālāk uz dienvidiem un nakšņot Melnkalnes galvaspilsētā Podgoricā. Ne pārāk liela un kopumā patīkama pilsēta, bet šur tur var redzēt kaut kādu absolūti nevajadzīgu nekārtību/atkritumus. Jāatvelk elpa, jo rīt jādodas tālāk uz Albāniju. Zini, kas vēl rīt notiek? Pareizi – klāt ir lielais karstums. Laika prognoze vēsta līdz pat +39 grādu svelmi. Mana vasaras motojaka, protams, ir forša, taču šādās temperatūrās ir smagi arī tajā.
Brauciena sestajā dienā es beidzot Sasniedzu Albāniju un uzreiz pēc robežas šķērsošanas Google Maps izlēma man sniegt īsu kursu Albānijas lauku reģionos un izveda pa kaut kādiem maziem ciemiem. Nē, nu skats, protams, interesants, paldies!
Iepazīstieties, tas ir motoceļotājs Gunters. Viņš brauc ar 20 gadus vecu moci un teicās, ka Albānijā pēdējo reizi bija pirms 30 gadiem un toreiz te viss bija krietni, krietni citādāk. Patīk man šādas fiksas ceļmalas sarunas, kas ļauj uz īsu brīdi ielūkoties pavisam svešu cilvēku dzīvēs un viņu piedzīvojumos. Arī viņš bija nolēmis apskatīt Ziemeļalbānijas Alpus.
Ja sanāk būt Albānijā ar moci vai auto, pavisam noteikti rekomendēju aizbraukt līdz Theth pilsētai. Ceļš ir lielisks un skati fantastiski. Tāpat arī karstā vasaras svelmē kalnos būs samērīgi silti.
Kad aizbraucu līdz Theth, sapratu, ka todien vairs negribu braukt lejā no kalniem un man netipiskā agrumā atradu jauku kempingu (Camping Freskia) un kaifoju par skatiem visu dienu. Vari skatīties visapkārt teltij, un redzēsi pasakaini skaistus kalnus. Laime pilnīga! Kempinga īpašnieki dzīvot turpat un paši arī gatavo ēdienu. Tas ir vienkāršs, bet ļoti garšīgs. Pie vakariņām vēl patērzēju ar citiem ceļotājiem par viņu pieredzēto un piedzīvoto.
Naktī kalnos paspēju pasalt, jo temperatūra nokritās zem +10 grādiem. Tas arī palīdzēja agrāk uzsākt dienu un ap astoņiem jau biju ceļā. Līdzko nobraucu lejā no kalniem, atgriezos svelmē. Jau ap pusdienlaiku laukā bija krietni virs +35 grādu temperatūra un Albānijas galvaspilsētā Tirānā iekļuvu pamatīgā sastrēgumā, kur ar tik plati apkrautu moci īsti nebija nekādu variantu. Vairs nekad nelīdīšu pilsētās! Šajā brīdī tik ļoti izbesījos par karstumu un izdegušās akmeņainās dabas skatiem Albānijā, ka pieņēmumu lēmumu doties tālāk uz Ziemeļmaķedoniju un principā uzsākt ceļu mājup. Ceļš bija ilgs un ārkārtīgi karsts. Vairākas reizes stājos malā dzert maksimāli daudz šķidruma. Ļoti saguris, bet reizē arī priecīgs vakarā iebraucu Ziemeļmaķedonijā.
Iepriekš no kolēģiem biju dzirdējis, ka Ziemeļmaķedonijas dienvidos ir ļoti skaists un kluss Ohridas ezers. Tieši tur arī devos uzreiz pēc robežas šķērsošanas. Gar pašu ezeru ir izvietoti desmitiem ja ne simtiem lielāku un mazāku kempingu un piestāju pirmajā, kas man šķita pieņemams. Fiksi uzbūvēju telti un devos vakariņās. Savās vēlmēs biju īss un lakonisks – dodiet, lūdzu, man pašu lielāko gaļas gabalu, kas jums ir, mazliet dārzeņus un vēsu vietējo alu. Laime pilnīga!
Albānijā sabiju tikai divas dienas un šī valsts mani paspēja nokausēt. Burtiski. Nebiju domājis, ka caur motobiksēm un motojaku ir iespējams apdegt.
Principā šajās vakariņās es pieņēmu lēmumu, ka Balkānu misija ir izpildīta un nu ir laiks taisnā ceļā atgriezties mājās. Skaidrs, ka par katru tikko izbraukto valsti es paspēju gūt tikai virspusēju un visnotaļ paviršu iespaidu, taču tā svelme jūlijā tur liedz izbaudīt ceļošanu ar moci un absolūti nemotivē meklēt un apceļot interesantas apskates vietas. Tas nu ir skaidrs!
Ceļš no Ohridas uz Skopji ir smuks un to es izbaudīju. Tomēr pašā Skopjē es izlēmu nebraukt, jo tur nesen biju viesojies darba sakarā un sastrēgušās pekles Tirānas pieredze man lika turpināt ceļu izvairoties no pilsētām. Visai ātri nonācu Serbijā un turpmākās divas dienas man bija iespēja saprast, cik milzīga ir šī valsts (no dienvidiem uz ziemeļiem). Nakti es pārlaidu viesnīcā Belgradā, bet principā šīs valsts šķērsošanai pa ātrgaitas šosejām man tāpat vajadzēja divas pilnas dienas. Karstums nereālākais!
Ungārijā kaut kur ap Budapeštu benzīntankā satiku kārtējos ceļotājus, kas no Čehijas bija devušies līdzīgā Balkānu ceļojumā, bet klāt vēl bija pieķēruši arī Grieķiju. Un kas par interesantu motocikla izvēli! Bet tā jau ir, nav tik svarīgi ar ko braukt. Svarīgi ir braukt!
Pagājušajā ceļojumā Rumānijā sasniedzu 10 tūkstošu kilometru nobraukumu manam mocim un tagad kaut kur Slovākijā pamanīju, ka esmu sasniedzis jau 20 tūkstošu atzīmi. Kā jau no Yamaha motocikla sagaidāms, tam nav bijusi absolūti neviena problēma un tas ir tieši tas, kas šādos tālos ceļojumos ir nepieciešams.
Zini, kas nav nepieciešams? Lietus! Un tas bija tas, kas mani mērcēja un saldēja divas dienas. Izbraucu cauri pamatīgi pielijušai Slovākijai un vājprātīgā lietusgāzē tiku arī Polijas dienvidos. Izmirku, izbesījos un atkal neveikli nogāzos. Kaut kā man totāli neiet ar Polijas ceļiem. Todien jau pamatīgā krēslas stundā pēdējiem spēkiem tiku līdz viesnīcai Varšavas nomalē. Pa šīm pēdējām divām lietainajām dienām biju pārsalis un pamatīgi apaukstējies. Naktī mocījos ar drudzi un brokastīs sazāļoju sevi, lai varētu turpināt ceļu. Kaut ko es sev biju salauzis, jo visu atlikušo vasaru nespēju līdz galam apārstēties un pat tagad, pusgadu vēlāk, jūtu, ka pilnībā perfektā stāvoklī vēl neesmu. Interesanti!
Pēc kārtējās garās dienas ceļā, 14. jūlija pievakarē beidzot atkūlos atpakaļ līdz Latvijai! Pat neskatoties uz dullo karstumu Albānijā un apaukstēšanos atpakaļceļā, man ļoti patika arī šis brauciens. Tomēr sapratu, ka varētu mazliet vairāk veltīt laiku potenciālo galamērķu izpētei PIRMS brauciena. Tad mazāk būs jādomā par to un varēs vairāk domāt par interesantāku ceļu izvēli, lai tiktu līdz šiem galamērķiem. Tāpat ir jāuzmanās no stāviem kalnu ceļiem, ko ir grūti pievarēt ar manām prasmēm un tik smagu moci. Varētu jau var, bet prieka tur maz.
Brauciena gaitā es uzpildījos 23 reizes un par 238.93 litriem benzīna samaksāju 365.69 eiro. Motocikla vidējais patēriņš šajā braucienā bija 4.35 l/100km. Pārējās izmaksas bija nakšņošana — sākot no kādiem mazpadsmit eiro par kempingu un viesnīcas maksāja sākot no kādiem 30-40 un līdz aptuveni 100 eiro par nakti. Plus, ēšana. Precīzi rēķinājis neesmu, bet man kaut kā liekas, ka arī šoreiz kopējās šī brauciena izmaksas tā norises laikā bija ne vairāk kā aptuveni 700–800 eiro.
Par Balkāniem ir dzirdēti padaudz stereotipi – tur nav droši, būs problēmas ar sakariem un maksāšanu utt. Es neko tādu nenovēroju. Kamēr pats speciāli nemeklē problēmas, tās pašas tevi arī nemeklēs. Izturies ar cieņu pret vietējiem iedzīvotājiem, viņu paražām un viss būs labi. Ar mobilajiem sakariem man nebija problēmu (Airalo varu ieteikt). Pārsvarā visur varēju samaksāt ar maksājumu karti, bet tur, kur nevarēju, noderēja eiro. Pilsētās angliski vairums saprot, bet lauku reģionos ne pārāk. Ēdiens vienkāršs, bet garšīgs. Lāčus nemanīju. Rekomendēju apmeklēt Balkānus un piemēram uz to pašu Bosniju un Hercegovinu es labprāt vēlreiz aizbrauktu jau ar ģimeni.
Kur braukt nākamsezon?
Nezinu. Patiešām nezinu. Man joprojām ir vēlme ar moci aizdoties uz Skandināviju (es laikam sliecos izbraukt Norvēģiju), bet man nepatīk un es neprotu lietot prāmjus. Plus, tie ir ierobežojošs faktors. Moča būtība ir tieši pilna brīvība braukt vai nebraukt. Vēl viens variants ir kārtējo reizi doties uz dienvidiem un normāli izbraukt Bulgāriju. Man ļoti patīk viss šis dienvidu valstu šarms un domāju, ka Bulgārija varētu nelikt vilties. Bet nezinu, vēl ir laiks apdomāties... un tad pēdējā mirklī atkal sapakoties un doties ceļā.