KRISTAPS.LV

Kaut kā tā ir sanācis, ka šis blogs ir izvērties par tādu kā manu motoceļojumu atskaišu vācelīti. Visas tehnoloģiju domas es izstāstu Kursorā un šeit tad paliek ar tehnoloģijām tieši nesaistītās tēmas. Kā redzam, to man nav diez ko daudz.

Kā jau ik katru vasaru, kopš 2020. gadā nokārtoju motocikla vadīšanas tiesības, cenšos izbraukt kādā tālākā motoceļojumā. Šādi līdz šim esmu apceļojis teju visus Balkānus un jau šī gada pašā sākumā biju diezgan lielās pārdomās, kur tad īsti braukt šogad. Atklāti sakot, tādu īstu galamērķi es nebiju izdomājis līdz pat izbraukšanas dienai un tikai ceļā esot kaut kā organiski izlēmu, ka šis būs tas gads, kad beidzot apbraukšu apkārt Baltijas jūrai. Tā tīri teorētiski par šādu maršrutu biju iedomājies jau pasen, tomēr baigi nerāvos to realizēt, jo man šķita, ka pat vasarā Skandināvijā visu laiku līst lietus un ir auksti. Un tad kāpēc man bojāt jau tā neilgo mūsu puses motosezonu? :)

Šogad man ir cits motocikls

Es pagājušās motosezonas pašās beigās diezgan spontāni nopirku vēl vienu motociklu un ar savu izvēli pārsteidzu ne vienu vien cilvēku. Ja iepriekšējos gados es braucu ar Yamaha Tenere 700 piedzīvojumu tipa motociklu, tad šogad mans dzelzs sabiedrotais ir Royal Enfield Super Meteor 650 kruīzeris. Pavisam, pavisam cits žanrs, taču kaut kā sagribējās vienkāršu, analogu un vieglāk braucamu motociklu.

Nu jau es labi zinu, kādā režīmā es ceļoju ar motociklu, tāpēc šī konkrētā motocikla iegādi noteica tas, ka tas jau bija aprīkots gan ar lielāku touring tipa vējstiklu un ērtāku sēdekli. Tomēr starpsezonā vēl šādus tādus papildus aksesuārus uzliku, lai tas motocikls ir tieši tāds, kādu es to gribu. Katrā ziņā šim motociklam es veicu mazāk un lētākas modifikācijas nekā Tenerei.

Pavasarī sev atklāju jauku beļģu motolietu veikalu RAD un tur pasūtīju kaudzi ar visādiem labumiem.

Skaidrs, ka ceļojumos man vajag kaut kādu bagāžas risinājumu. No iepriekšējiem gadiem man joprojām darba kārtībā ir Oxford Aqua T-50 soma, ko varu stigri un vienkārši pieštropēt šķērsām sēdeklim principā uz dajebkāda motocikla. Tajā es parasti lieku telti, guļammaisu u.c. nakstmājām noderīgus niekus. Salīdzinoši lēta, praktiska un izturīga soma, labprāt to turpināšu izmantot arī nākotnē. Pa virsu tai vēl uzlieku kravas tīklu zem kura pabāžu ūdens pudeli, lai tā ir ātri pieejama braukšanas pauzēs.

Izskatīju vairākus sānu somu variantus, bet beigās izvēlējos GIVI Weightless (WL900B) somas kopā ar šī paša ražotāja Monokey rāmi. Iepriekš Teneri man bija mīkstās somas un tagad gribēju kaut ko mazliet stingrāku un vieglāk uzstādāmu, kā arī pie moča pieslēdzamu. Jāņem gan vērā, ka katrā somā varam ievietot vien 25 litrus mantu un tas nav pārlieku daudz. No otras puses, tas palīdz neņemt līdzi daudz liekas mantas. Kopumā esmu apmierināts ar šīm somām, jo tās tik tiešām ir ātri un viegli uzstādāmas, kā arī varu aizslēg gan pašas, gan pieslēgt pie moča. Kempingos tā arī turēju uz moča un nenesu iekšā teltī.

Esmu pieradis pie bākas somām un tāpēc arī šoreiz nopirku tādu visnotaļ vienkāršu 8 litru ietilpības GIVI Corium (CRM103) bākas somu. Šoreiz izlēmu pamēģināt magnētiski stiprināmu bākas somu, jo iepriekšējās bākas somas man bija stiprināmas vai nu ar siksnām, vai speciālu statīvu. Kopumā ļoti patīk – pietiekami ietilpīga, magnēti tur spēcīgi un somu viegli noņemt, kad pienācis laiks uzpildīties.

Ceļojumos nekur tālu neaizbrauksim bez elektrības un lielākai ērtībai to gribēju izvilkt uz stūres. Pavisam lēts un vienkāršs Oxford ražojuma lādētājs, kurā varu iespraust manus 12V lādētājus no iepriekšējiem ceļojumiem. Te viss vienkārši un darbojas – varēju uzlādēt gan telefonu, gan navigācijas ierīci.

Ja mēs runājam par navigāciju, tad te var būt dažādas pieejas. Eksistē tādi motoceļotāji, kas neizmanto nekādas navigācijas ierīces un brauc, kur deguns rāda. Tad ir tādi, kas pērk visādas dārgas un sarežģītas navigācijas ierīces. Savā pirmajā motoceļojumā es devos ar tādu diezgan specifisku Beeline Moto navigācijas ierīci un principā tā mani nepievīla. Pa šiem gadiem bija iznākusi jaunāka ierīces versija un to šīs motosezonas sākumā pamatīgāk notestēju un aprakstīju Kursorā. Principā biju paredzējis izmantot pavecu iPhone, ko biju pietaupījis tieši šādam mērķim, taču kādu mēnesi pirms izbraukšanas bērns sadauzīja savu telefonu un mans navigācijas telefons nonāca pie bērna. Principā izmantoju Beeline Moto II, jo nekas cits pie rokas nebija un naudu tērēt uz tādām lietām vairs negribēju. Un zini, nav ne vainas ar to Beeline – bez problēmām nobraucu šos mazliet virs 5000 km un labprāt izmantošu arī nākotnē. Gan maršrutus viegli plānot (no Beeline lietotnes), gan smuki piefiksējas nobrauktie gabali, gan baterija tur pilnu dienu pašai navigācijas ierīcei un nemaz tik ātri neizlādē arī telefonu.

Nu, un visbeidzot mūžīgais vēja aizsardzības jautājums. Ar to vienmēr viss ir sarežģīti. Vai nu vispār neizmantojam nekādu vējstiklu, bet vairāk nogurstam braucot, vai arī čakarējamies, kamēr piemeklējam tieši mūsu motociklam un augumam pareizo vēstiklu. Standarta touring stikls bija neslikts un ar klāt piepirkto deflektoru bija pat diezgan forši braukt, tomēr nenoturējos un pasūtīju vēl augstāku Isotta vējstiklu. Kad mainījos uz šo stiklu, sapratu, ka standarta vējstikls šim mocim ir ļoti pamatīgi piestiprināts, bet skrūves ir mīkstas. Savas līkrocības dēļ nācās izmest laukā oriģinālo stiklu, bet beigās Isotta stiklu uzstādīju un tas pats par sevi bija... gandrīz labs. Tikai uzliekot virsū deflektoru panācu pieņemamu vēja aizsardzību. Tenerei biju uzbūvējis labāku vēja aizsardzību.

Ak, jā. Gandrīz aizmirsu pateikt, ka motosezonas sākumā dūšīgāk patērējos un uzliku motociklam YSS aizmugurējos amortizatorus. Veicot pasūtījumu, man nebija ne mazākās nojausmas vai no šī pirkuma būs kaut kāda jēga, bet izbraucot mazu aplīti pēc to uzstādīšanas uzreiz bija skaidrs, ka šie amortizatori patiešām ir krietni labāki. Tu jūti, ka tie strādā, taču vairs ar muguru nesajūtu visas bedres un ceļa negludumus kā bija ar standarta amortizatoriem. Un konkrētajam mocim aizmugurējo amortizatoru maiņa ir vienkārša un ātra. Šis noteikti bija noderīgs pirkums!

Ja runājam par moci, tad vēl daži komentāri. Ja Tenerei es iztērēju kaudzi naudas un vairākus gadus, lai piemeklētu kaut cik komfortablu krēslu, tad Royal Enfield jau standartā touring krēsls ir pietiekami komfortabls, lai uz tā pavadītu garas dienas.

Tāpat man ļoti patika centrālā kāja, kāda man nebija Tenerei. Tā ļauj ērtāk apkopt ķēdi un stabilāk novietot motociklu kempingos.

Spoguļi gan man šim mocim nepatīk. Apaļi un mazi. Tā ir lieta uz ko es negribu ekonomēt, jo laba redzamība uz aizmuguri tiešā veidā nosaka tavu drošību. Būs jāpapēta kādi ir varianti platākiem spoguļiem un jānomaina.

Vispār šis ir ļoti vienkāršs mocis. Ja sanāks tikt sastrēgumos karstā laikā, kājas cepsies. Pārnesumkārba ir vienkārša – šad un tad ar pirmo reizi netrāpīju abos augšējos pārnesumos. Nevar atslābt, kreisās kājas kustībai jābūt izlēmīgai! Bet visādi citādi braucot ar šo motociklu man bija sajūta, ka tas ir nenobraucams un pukšķinās līdz jebkāda ceļojuma beigām. Tieši tas, ko es biju meklējis.

Ekipējuma izmaiņas

Dažādu žanru motocikliem parasti piemērots atšķirīgs ekipējums. Nu, vai arī katrs jauns motocikls tev ļauj sev nopamatot papildus ekipējuma iegādi. Vismaz es sevi tā mierinu, jo sezonas sākumā nopirku sev jaunas Revit Detroit 3 motodžinsas un Gianni Falco Aviator motozābakus. Es ilgi domāju, kādu motojaku piekomplektēt un beigās izlēmu tomēr par labu manai gaišajai Acerbis X-Tour vasaras jakai. Ceļojuma sākums bija traki karsts un priecājos, ka neesmu uzvilcis biezāku un mazāk ventilējamu jaku. Skandināvijā gan bija vēsi, tāpēc zem motojakas vilku vairākas citas drēbju kārtas. Kārtējo reizi pierādās tas, ka pareizā ir slāņu pieeja, kad vari brauciena gaitā variēt no plānākas uz biezāku apģērbu. Savukārt, ja es būtu paņēmis tumšu vai slikti ventilējamu motojaku, karstajās dienās mocītos.

Pirms brauciena man nebija skaidrs, cik ērti būs braukt ar motodžinsām un vai tajās nebūs pārāk karsti. Vispār nav ne vainas, pat karstākajās dienās bija ērta braukšana. Tāpat arī par zābakiem bija baža, ka būs karsti, taču arī šīs bažas bija veltīgas. Pat karstumā kājas jutās okei. Slapjumā gan agrāk vai vēlāk tie zābaki izmirka cauri. Plus, ar šādām biksēm un zābakiem varēju ērti staigāt arī braukšanas starplaikos. Praksē tas nozīmē, ka varēju ņem līdzi mazāk parastāš drēbes. Kopumā ar savu ekipējuma izvēli esmu apmierināts un zināšu, kā tas uzvedas, lai varu pareizi nokomplektēt to saviem nākotnes ceļojumiem.

Big Royal Bomzh Adventure

Šovasar es vairākas reizes biju ar auto devies Polijas virzienā un tur uz robežas atdūries pret pārbaudēm. Vienā no tām man paprasīja arī auto tehniskās pases oriģinālu. Tā kā liekus pigorus uz ceļa man nevajag, tad līdzi biju paņēmis gan dokumentu oriģinālus, gan vēl izdrukājis vairākus citus papīrus, kas apliecina manas tiesības izmantot šo motociklu un to, ka tas ir apdrošināts. Lieki teikt, ka uz robežas man lika braukt taisni un izlaist pārbaudi. Oh well, bet labāk, ka visi dokumenti ir kārtībā un pie rokas.

Vispār šo ceļojumu es uzsāku ar aptuveni 40 eiro atlikumu kontā un tāpēc to nosaucu par Big Royal Bomzh Adventure. Izbraucot man somā līdzi bija roltonu kaudze un somā telts, kuru biju gatavs izmantot. Kaut kur internetā biju padzirdējis par park4night lietotni un tā šoreiz man izrādījās ļoti noderīga. Tā ļauj ērti kartes skatā redzēt, kādi apkārt ir kempingi (u.c. objekti) un palasīt komentārus par tiem.

Es arī iepriekšējos ceļojumos biju iemanījis nonākt kempingos (meklēju tos Google Maps), bet park4night lietotne šo pacēla pavisam citā līmenī. Principā lielāko daļu no šī ceļojuma naktīm es pavadīju kaut kādos kempingos un secināju, ka tā ir baigā štelle arī ceļojot ar moci. Tas man izmaksāja 10-15 eiro par nakti un par šo naudu saņēmu relatīvi drošu vidi, normālu tualeti un virtuves zonu, kur varēju mierīgi pagatavot sev brokastu kafiju un putru. Absolūti katra eiro vērta pieredze. Kas interesanti, Zviedrijā daļa kempingu ir diezgan automatizēti vai arī darbinieki tur pazūd vēlā pēcpusdienā un tad nākas apmaksu veikt kādā no interneta platformām un e-pastā saņemt pieejas kodu dušām. Jā, es zinu, ka Zviedrijā un Somijā drīkst nodarboties ar wild camping, jebšu nakšņot dabā, taču tad zūd daļa ērtību un jākakā zem velēnas. Ja kempingi maksātu dārgāk, es vēl padomātu par to.

Tā kā pavisam bez “datora” es nevaru doties ceļā, tad katru reizi domāju, kā risināt šo jautājumu. Iepriekšējos gados biju nopircis pavecāku iPad mini planšetdatoru, kam klāt paķēru bezvadu tastatūru un peli. Baigā kaudze ar mantām un lietošanā nekas diži ērts tur nesanāk. Šogad man no Logitech bija atbraukusi Combo Touch for iPad Air aksesuārs un manā iecienītajā lombardā nopirku lietotu iPad Air. Kopumā sanāca tāds diezgan kompakts (bet pasmags) datoriņš ar pilnvērtīgu tastatūru un skāriepaliktni. Nav tik ērti kā strādāt ar pilnvērtīgu datoru, bet būtu mazāk žēl noslīcināt vai kā citādi iznīcināt. Domāju, ka ar šo komplektu došos arī citos ceļojumos.

Paga, bet kāpēc tāda maršruta izvēle?

Kā jau iepriekš minēju, man ne pārāk simpatizē lietus un aukstums. Bet man arī ne pārāk patīk ļoti karsti laikapstākļi. Jūnijā karstuma vilni piedzīvoju savā ģimenes ceļojumā uz Rumāniju un pirms došanās manā motoceļojumā Ventusky lietotnē pētīju, kas mani sagaida priekšā. Mjā, Čehijas pusē tika solīts krietni virs +30 grādu karstums. Ko, lai dara?

Vislabākajās #yolo tradīcijās es lēmuma pieņemšanu atliku uz pēdējo brīdi un vienkārši sāku braukt Polijas virzienā. Tāpat man vajadzēs pāris dienas, lai tiktu garām Polijai un tad kaut ko gan jau izdomās. Pēc pāris traki karstām dienām un naktīm Polijā kaut kā loģiski nonācu pie atziņas, ka man tāds karstums nav vajadzīgs un vienkārši pagriezos Dānijas virzienā.

Tā kā Vācija man ne īsti patīk, vienas dienas laikā izskrēju to cauri līdz Flensburgai pie pašas Dānijas robežas. Garlaicīgi bāņi, karstums un iespaidīgas benzīna cenas. Vispār uz visu šo braucienu degvielā es iztērēju ap 412 eiro un skatos, ka vidējais patēriņš šim mocim ir ap 4.60 litriem uz 100 km. Ar vienu bāku normāli varēju nobraukt līdz kādiem 250 kilometriem. Ja spiestu uz maksimumu, tad varbūt arī pat tuvāk visiem 300 km. Bet svešās zemēs neeksperimentējam. Vācijā pie bāņiem benzīns maksāja ap 2.30 eiro litrā, bet Zviedrijā kaut kādas smieklīgas cenas – ap 1.30 eiro litrā. Skandināvijā ļoti izplatīti benzīntanki bez operatoriem, kur ar karti jāmaksā pirms uzpildes. Vienā šādā tankā (Preem) man no kartes rezervēja žūksni naudas un neatgrieza vairākas dienas.

Vispār kopumā man šis brauciens izmaksāja kādus aptuveni 700-800 eiro. Dārgākā pozīcija bija degviela un tad sekoja tās dažas naktis viesnīcās. Ja būtu salis slapjā teltī arī Somijā, tad ietaupītu kādus pārsimts eiro. Pa ceļam ēdu savus roltonus un maķīti. Nevienā valstī nepagaršoju neko no lokālās virtuves. Tāds šoreiz bija plāns jau no sākta gala un pie tā pieturējos.

Pēc ceļojuma pirmajām karstajām dienām un naktīm Dānija uzreiz iecirta sejā pamatīgu pliķi. Gan jau okeāna tuvuma dēļ laika apstākļi tur bija briesmīgi. It kā pat temperatūra nebija pārlieku zema, taču vējš pamatīgi purināja pa ceļu un braukšanu padarīja ļoti vēsu. Plus, lietus ta bija, ta atkal nebija. Pirms ceļojuma es internetā biju redzējis iespaidīgos Storebæltsbroen un Øresund tiltus. Dabā tie izskatās pat vēl iespaidīgāki un ticu, ka vējainākos apstākļos brauciens pār tiem varētu būt visnotaļ interesants. Abi ir maksas tilti un kopā par abu šķērsošanu samaksāju ap 50 eiro. Nav baigi lēti. Bet vismaz saprotami viss, jo apmaksa notiek pēc tiltu šķērsošanas. Galvenais, brauc uz zili marķētajām joslām, kur var norēķināties ar maksājumu karti vai telefonu.

Tās pašas dienas laikā biju ticis cauri Dānijai un iebraucu Zviedrijā. Vispār no visām šajā braucienā izbrauktajām valstīm Zviedrija man patika visvairāk. Kaut kāda saprotama un lādzīga satiksme – katra ātruma zona zolīdi marķēta ar zīmēm un neviens tā pārlieku nekur neskrien. Vienkārši čunčini un pasaule ir skaista.

Zviedrija ir arī traki liela. Pat nobraucot dienā ap 500-600 kilometriem, tev vajadzēs kādas četras dienas, lai nobrauktu no valsts dienvidiem līdz ziemeļiem. Bet toties var vērot kā tuvāk ziemeļiem lēnām mainās daba – tā kļūst akmeņaināka un laika apstākļi vēsāki. Kempingā netālu no Umeå pat diezgan nosalu. Labi, ka biju paņēmis siltāko no saviem guļammaisiem. Bet tad pēc vēsās nakts ap sešiem rītā tu pamosties, izlien laukā no telts un aizstaigā līdz jūrai. Skaistums neaprakstāms!

Ceļojuma septītajā dienā biju sasniedzis pašu tālāko punktu ziemeļos un iebraucu Somijā, kur tālāk ceļš jau veda uz dienvidiem un mājām. Cik Zviedrija bija saulaina un skaista, Somija bija vēsa, slapja un depresīva. Kaut kā tas ceļš gar jūru šajā pusē ir pamests novārtā un ceļa malās daudz pamestu kafejnīcu un benzīntanku. Skats nav diez ko pozitīvs.

Plus, kaut kas pavisam nodilis ir manai Arai Tour-X 4 ķiverei. Vizieri starpsezonā pasūtīju jaunu un nomainīju, bet tas vairs normāli neveras pilnībā ciet un lietus laikā visai ātri ķivere kļūst necaurredzama. Ikdienā vispār siltā laikā braucu ar saulenēm un vienmēr atvērtu vizieri, taču lietus laikā tas īsti neiet krastā. Būs jāskatās vai var glābt situāciju, jo kopumā šī ir mana līdz šim ērtākā un foršākā ķivere. Dārga gan pēc vella.

Izbesījos un palielā attālumā no Helsinkiem nobukoju prāmi uz Tallinu. Man ļoti, ļoti nepatīk prāmji, tāpēc šajā ceļojumā šo atstāju uz pašām beigām. Konkrētajā maršrutā prāmju satiksme ir diezgan dzīvīga un pēc īsas diskusijas ar MI čatbotu, es nopirku biļeti uz Eckerö Line M/s Finbo Cargo kuģi. Tas no Vuosaari ostas Helsinkos izbrauc ap 13:00 dienā un īsi pirms 16:00 piestāj Muuga ostā netālu no Tallinas. Par sevi un motociklu samaksāju 30 eiro. Manuprāt, ļoti laba cena. Galvenais atbraukt uz pareizo ostu un būt gatavam ceļot ar kravas kuģi, kurā stabili 90% citu līdzbraucēju ir kravas auto un to vadītāji. Bet vispār ne vainas – par 16 eiro garšīgi un labi paēdu un Muuga osta ļauj ātrāk tikt uz ceļa mājup bez mīcīšanās pa Tallinu. Nākotnē labprāt vēl izmantošu šo maršrutu un kuģi.

Ostā viss ir vienkārši. Piebraucam pie būdiņas iečekoties un tur pateiks, kurā joslā jāgaida. Parasti motocikli stāv vienuviet. Pēc tam ostas darbinieki ļoti uzskatāmi parādīs, kur ir jābrauc tālāk un kurā brīdī un kā pareizi iebraukt kuģī. Pašā kuģī darbinieki norādīs, kur nolikt motociklu un palīdzēs arī to nostiprināt. Cik lasīju Tviterī, citos kuģos darbinieki paši veic motociklu nostiprināšanas darbus. Tas arī viss. Paņemam dārgākās mantas un kāpjam uz augšējo klāju pusdienot un atpūsties.

Tālāk jau ceļš no Tallinas līdz mājām iet pa iemītu taciņu un vakara pusē biju mājās. Nepilnā pusotrā nedēļā nobraucu aptuveni 5000 km un piepildīju senu sapni apbraukt apkārt Baltijas jūrai.

Jā, bet kāda jēga no šāda skrējiena?

Atkārtošos kā jau katru gadu, šajos motoceļojumos es braucu braukt. Kaut kādā otrajā vai trešajā ceļojuma dienā sasniedzu pavisam tukša prāta sajūtu, kad vairs nezinu, kura ir diena un smadzenes procesē tikai to, kas notiek apkārt. Vēju, Sauli, lietu un to kā lēnā garā mainās dabas skati man apkārt. Man nav īsti konkrēta plāna un apskates punktu uz kuriem jāpaspēj. Es vienkārši braucu un izbaudu šo būšanu ceļā. Pauzēs un kempingos labprāt aprunājos ar citiem līdzīgiem ceļotājiem, jo vienmēr interesanti paklausīties par viņu piedzīvojumiem un arī man pa šiem gadiem ir uzkrāta šāda tāda pieredze, kas var būt noderīga citiem. Lai arī šos svešiniekus es satieku uz burtiski minūtēm vai dažām stundām, atmiņas par viņiem man paliek gadiem ilgi.

Man ļoti patika motocikla sniegums. Tāds vienkāršs un godīgs braucamais bez nekādām ekstrām un pribambasiem. Vienkārši pukšķina mani uz priekšu bez liekiem jautājumiem. Zinu, ka ar šo motociklu bez bažām varēšu doties arī savos nākamajos motoceļojumos. Atliek vien izdomāt, kur braukt nākamgad.