Ar motociklu uz Bulgāriju
Kaut kas tajos Balkānos ir! Līdzko biju nokārtojis motocikla vadīšanas tiesības, 2021. gadā uzreiz devos savā pirmajā tālajā motoceļojumā uz dienvidiem. Izmetu tādu palielu ap 5000km loku līdz Horvātijai un tad atpakaļ uz mājām caur Austrijas kalniem. Ļoti patika! Tad nākamajā gadā es ar motociklu apceļoju Rumāniju. Vēl vairāk patika! Gadu vēlāk devos vēl iespaidīgākā ceļojumā ar mērķi tuvāk iepazīt Balkānus un aizbraucu līdz pat Albānijai. Varētu domāt, ka ar šiem braucieniem būšu atēdies Balkānus, bet, nē! Pagājušajā ziemā skatījos kartē un secināju, ka neesmu bijis Bulgārijā un īpaši manu uzmanību piesaistīja Buzludžas piemineklis. Skaidrs, tātad braucienam galamērķis ir atrasts un atlika vien sagaidīt jūliju, kad man fiziski ir iespēja izrauties no mājām šādā tālā ceļojumā.
Šoreiz desmit dienās es vienatnē izbraucu cauri 6 dažādām valstīm (Lietuva, Polija, Slovākija, Ungārija, Rumānija un Bulgārija) un kopā mēroju aptuveni 5330 km.
Nekas nav mainījies, joprojām braucu braukt
Aizvadītajā motosezonā, kas man bija ceturtā, ar moci sanāca nobraukt pavisam maz. Principā viss mans motosezonas nobraukums veidojās no šī viena tālā motoceļojuma. Lai arī gada sākumā paliku bez darba un varētu domāt, ka man pēkšņi uzradās daudz brīva laika motociklēšanai, bet praksē tā nebija. Ikdienā šoferēju bērnus pa dārziņu, skolu, pulciņiem un nometnēm. Tad vēl brīvdienās kaut kādi ģimeniski pasākumi un tā arī pagājušā vasara paskrēja. Nav forši, piekrītu. Būs jāmēģina vairāk izbraukties nākamsezon. Jo tas ir tik forši un vajadzīgi.
Ceļojumam šoreiz īpaši negatavojos
Ja pirms pagājušā ceļojuma uz Balkāniem es laicīgi Tripadvisor servisā sabakstīju interesantus potenciāli apskatāmus objektus, tad šoreiz tik daudz neispringu. Jā, man bija tas viens konkrētais galamērķis, bet tā kā man nebija konkrēta maršruta, kā līdz tam tikt, tad netērēju savu laiku plānojot apskates punktus, kuriem varu nebūt tuvumā. Izlēmu apskates punktus plānot brauciena laikā atkarībā no tā, kur es dotajā brīdī atrodos.
Tā kā man ikdienā ir jāpieskata Kursors.lv notiekošais, tad kaut kādu datortehniku līdzi bija jāpaņem. Vienu brīdi domāju ņemt līdzi manu portatīvo datoru un nečakarēties, bet tad aizdomājos, ka dators tomēr ir smags un būs liela škrobe, ja tas cietīs kādā avārijā vai tiks nozagts. Tāpēc izlēmu salasīt kopā datorveidīgu komplektu no veca iPad mini, tastatūras un peles. Rezultātā ieguvu mazliet par datoru vieglāku komplektu, kas lietošanas ērtības ziņā ir pa vidu starp telefonu un datoru. Nav baigi ideāls risinājums, bet izmantoju gandrīz katru dienu, lai apdarītu man svarīgas lietas.
Kas attiecas uz motociklu, tad tas jau trešo gadu ir nemainīgs – mans uzticamais Yamaha Tenere 700, kas šoreiz gan braucienu padarīja interesantāku ar kādu mazu tehnisku ķibeli (par to lasi tālāk). Pirms brauciena moci apkopu un būtiskākā izmaiņa bija tāda, ka šoreiz braucu ar šī motocikla stock riepām – Pirelli Scorpion Rally STR. Tā ir tāda praktiska izvēle tāliem asfalta ceļojumiem, jo iepriekšējos gados izmantotās Motoz riepas tomēr slapjā laikā bija pārāk slidenas un noveda pie kritieniem. Pirms gada biju uzlicis arī ērtāku sēdekli, kas tiešām uzlabo komfortu, taču ceļojuma pēdējās dienās nožēloju, ka nepaņēmu līdzi manu piepūšamo padupšnieku. Nākamreiz obligāti jāņem līdzi, jo tas neko nesver, daudz vietas neaizņem, bet var vēl vairāk uzlabot pakaļas labsajūtu. Tā kā arī šoreiz gribēju vismaz dažas naktis gulēt teltī, tad ņēmu līdzi pilno bagāžas komplektu ar Enduristan sānu somām un lielo drybag somu, kur salikt visas telts lietas. Beigās sanāk baisi apkrauts un smags mocis, bet vismaz var palikt nakšņot jebkur un jebkad.
Arī šoreiz biju līdzi paņēmis Rotopax degvielas tvertni, jo man tāda ir un arī bagāžas rāmis bija izvēlēts ar domu, ka to tur var ērti iestiprināt. Vispār rezerves degvielas jautājums nav nemaz tik vienkāršs pat, ja ceļo pa civilizēto pasaules daļu. Uz bāņiem degvielas uzpildes var nebūt pat daudzus desmitus kilometru un kavēt laiku meklējot benzīntankus apkārtējos ciematos var nebūt liela vēlme. Tāpēc kaut kādu nieku degvielas ir labi vest līdzi, bet laikam šis bija mans pēdējais ceļojums ar šo Rotopax kannu. Atpakaļceļā piestāju malā un testa nolūkos pamēģināju uzpildīties no tās un secināju, ka baigi neērti, jo jāparevidē bagāžas somas, lai tiktu noņemt nost to kannu un snīpis neļauj ērti uzpildīties. Tik vien kā aplējos no galvas līdz kājām ar benzīnu. Tfu!
Lai arī mans brauciena maršruts nekad nav iepriekš izplānots, navigācija tomēr ir nepieciešama, lai varu koncentrēties uz braukšanu nevis zīlēšanu, kur tieši jāgriežas. Tāpēc jau vairākus gadus esmu pieradis izmantot Google Maps navigāciju savā vecajā iPhone 11 telefonā, kas pie moča piestiprināts ar Quad Lock turētāju, kam ir piepirkta arī bezvadu uzlādes “galva”. Ieliekam telefonu un tas gan uzlādējas, gan rāda karti. Par datu savienojumu jau otro gadu man atbild Airalo eSIM pakalpojums. Kopumā šī navigācijas pieeja man kalpoja uzticami un neradīja nekādas problēmas. Domāju, ka arī nākamajos braucienos to izmantošu.
Motoceļojuma uz Bulgāriju piezīmes
Ceļojumu no Rīgas uzsāku sestdienā (29. jūnijā) ap 8:00 no rīta. Vispār tas ir labs laiks, kad doties ceļā, jo brīvdienās ir mazāka satiksme un pavisam noteikti nebrauc smagie auto. Attiecīgi, mums ir divas pilnas dienas, lai tiktu garām Lietuvai, Polijai un kādai nākamajai valstij atkarībā no brauciena virziena. Arī turpmāk plānošu savus braucienus tā, lai varu startēt sestdienas rītā.
Tā kā dažas nedēļas iepriekš es pa tiem pašiem ceļiem biju ar auto braucis uz Krakovu piedzīvot Tool koncertu, tad šoreiz brauciena sākums bija trakoti garlaicīgs. Toties sapratu, ka ideālā motociklēšanas temperatūra man ir +25 grādi. Dienas vidū veiksmīgi tiku garām Varšavai (joprojām nepatīk braukt cauri šai lielajai pilsētai) un piestiprināju pie paneļa manu pirms diviem gadiem Rumānijā nopirkto suņuku. Vismaz būs ar ko aprunāties turpmākajās brauciena dienās.
Jau pašā brauciena sākumā biju izlēmis, ka man ir apnicis Ržešovas ceļš un aiz Varšavas turpināšu braucienu Krakovas virzienā. Ja labi brauksies, varbūt nakti pārlaidīšu Krakovā. Tomēr vēlā pēcpusdienā sajutos pietiekami saguris un negribēju braukt līdz melnai tumsai un sāku meklēt kādu kempingu pirmajām naktsmājām. Tagad jau esmu gudrs un pirms braukšanas uz Google Maps atrasto kempingu uzzvanu un uzprasu vai viņi ir atvērti un cik maksā teltsvieta. Atradu Camping 140 kempingu un daudz nedomājot devos uz turieni.
Piebraucot pie kempinga vārtiem, iedomājos, ka kaut kur es šo skatu jau esmu redzējis. Un tad es sapratu, ka pavisam nejauši esmu nonācis tajā pašā kempingā, kurā nakšņoju manā pirmajā tālajā motoceļojumā. Tas ir jauks un labiekārtots kempings, blakus Krakovas šosejai un sasniedzams dienas brauciena attālumā no Rīgas. Tajā var ērti nakšņot gan ar telti, gan kemperi. Turpat ir dušas, tualetes un pat aliņu var nopirkt. Parasti pie vakariņām tieši vienu mazu aliņu izloku labākam miedziņam. Par savu telts vietu samaksāju 11.37 EUR. Šajā braucienā izlēmu paeksperimentēt ar visparastākajiem “roltoniem” un secināju, ka nav nekādas vainas un dažas dienas var pārtikt arī no tiem. Vismaz nebūs visu laiku jāpērk krietni dārgāka (bet arī kvalitatīvāka) tūristu pārtika (piemēram, Real Turmat).
Brauciena sākumā tiku lutināts ar lieliskiem laikapstākļiem – silti un bez nokrišņiem. Tāpēc labi izgulējos un jau ap kādiem sešiem rītā biju augšā. Duša, brokastis, telts novākšana un pirms astoņiem jau biju gatavs doties ceļā.
Lai arī navigācija rādīja, ka visātrāk uz Bulgāriju var tikt braucot pa ātrgaitas šosejām caur Serbiju, es kaut kā izlēmu izmest garāku loku caur Rumāniju. Es burtiski dievinu to valsti un gribu tur atgriezties vēl un vēl. Domāts, darīts un pirms Krakovas nogriezos nost no bāņa pa kreisi un uzsāku iiiiiiilgu muļļāšanos pa mazajiem Polijas dienvidu daļas un Slovākijas celiņiem. Tobrīd laukā jau bija vairāk nekā 30 grādu karstums un šāda braukšana ir ārkārtīgi nogurdinoša. Slovākijā stājos uzpildīt moci un pats atgūties ar dažiem espresso šotiem. Tajā brīdī sāku plānot nakstmājas un izdomāju, ka jāuzzvana Oradea pilsētas nomalē esošajam kempingam, kur pirms diviem gadiem jau nakšņoju. Kempinga īpašnieks pateica, ka, protams, varu braukt un vietiņa man tur noteikti atradīsies. Super!
Tagad par to mazo tehnisko ķibeli. Man uz moča ir USB lādētājs pie kura slēdzu klāt Quad Lock bezvadu uzlādes “galvu” navigācijas telefonam un otram portam klāt pēc vajadzības mēdzu pieslēgt klāt otru ierīci, ko vēlos uzlādēt. Lādētājam augšpusē ir maza zila gaismiņa, kas uzskatāmi parāda, ka ierīce darbojas. Kaut kur Ungārijā pamanīju, ka gaismiņa vairs nedeg un sapratu, ka navigācijas telefons vairs nelādējas. Ak, nē. Man vēl kādas divas stundas ko braukt un bez navigācijas īsti nebūs aršanas. Labi, ka man līdzi bija paķerta powerbanka pie kuras no bākas somas pieslēdzos pa taisno. Bet skaidrs, ka visu ceļojumu šādi nevarēs izdzīvot un elektrība uz moča tomēr ir ļoti svarīga. Kad vakarā nonācu kempingā, uzreiz skatījos, kas notiek ar drošinātājiem. Aleluja, tik vien tās problēmas. Bija izdedzis 2A drošinātājs, kas sargā USB lādētājam paredzēto pieslēgvietu. Acīmredzot, divi telefoni spēj nokurināt šādu drošinātāju. Tā kā man pie rokas bija rezerves drošinātājs, tiku pie elektrības un turpmāk vairs nelādēju divas ierīces vienlaicīgi.
Uh, tik labi garšo vēss aliņš pēc divu dienu maukšanas pa karstām šosejām un peldes baseinā! Šādu momentu dēļ mēs dzīvojam! Kempingā arī pa šo gadu ir pamanāmi uzlabojumi un noteikti šo vietu rekomendēju citiem ceļotājiem!
Kā ierasts, es kempinga saimniekam pastāstīju par saviem ceļojuma plāniem. Teicu, ka dodos uz Bulgāriju (viņš gan nobrīnījās, ko tur darīt, jo Rumānija ir foršāka) un uzprasīju kā man tur ērtāk aizbraukt. Viņš ieteica braukt pa lielākiem un ērtākiem ceļiem Bukarestes virzienā un šķērsot robežu Ruse pilsētā. Es paskatījos kartē, ka tas tak baigais līkums un izlēmu neklausīt rumāni un braukt pa savam – pa šķietami tuvāko maršrutu caur Aradu, Timišoaru un Bulgārijā iebraukt kaut kur ap Vidinu. Ja es šī lēmuma pieņemšanas brīdī zinātu, cik tas ir stulbs un kā mana diena izvērtīsies!
Ir tikai svelme
Sāksim ar to, ka manis izvēlētajā maršrutā pārsvarā ir mazāki ceļi un pa tiem nekāda ātrā braukšana principā nesanāk. Vairāk uz dienvidiem sāk parādīties kalni un tie vēl vairāk apgrūtina braukšanu. Plus, laukā jau bija krietni virs 30 grādu svelme un tuvojoties Bulgārijas robežai es jau paliku pavisam dumjš. Tikai dienas beigu pusē (kad biju pārkarsis un pārguris) es sapratu, ka šīs abas valstis atdala pamatīgā Donavas upe un tur nevar kurā katrā vietā šķērsot robežu. Starp citu, tajā pusē ir arī Dzelzs vārtu kanjons un skatam paveras augstas klinšu sienas abpus varenajai upei. Episki skati!
Trešās šī ceļojuma dienas pašā pievakarē es beidzot iebraucu Bulgārijā un tā kā “aiz loga” jau bija vakars, ar skubu meklēju naktsmājas. Booking.com netālu no Vidinas atradu Starite Borove viesnīcu/kempingu un pēc apraksta/novērtējumiem izskatījās forša vieta. Es uz to ļoti cerēju, kad braucu caur maziem ciematiņiem iekšā mežā. Bet manas bažas bija nepamatotas un galā nonācu patiešām jaukā vietā ar fantastiskiem saimniekiem. Viņi gan apstāstīs, kas apkārt apskates vērts, gan pagatavos gardu maltīti. Šajā vietā var gan nakšņot zem jumta, gan celt savu telti. Sagurums bija liels un es pēc divām teltī pavadītām naktīm gribēju normāli izgulēties mīkstā gultā. Par numuriņu samaksāju ap 35 eiro.
Kempingā vakariņojot satiku vācu kungu, ko jau biju redzējis robežpunktā. Viņš brauc ar cienījama vecuma KTM 990 Adventure motociklu un ceļo uz Turciju. Cik sapratu, tur arī nav tāds konkrēts maršruts padomā un brauc pēc sajūtām. Viņš arī ieminējās, ka viņam šī viesnīca patīk un viņš te plāno pavadīt vairākas dienas. Līdz šim brīdim es par to nebiju iedomājies, bet, kad padomāju, tad sapratu, ka sava loģika tur ir. Kāpēc skriet, ja var neskriet. Paskatījos laika prognozi tuvākajām dienām un secināju, ka nākamajā dienā sola lietu manā provizoriskajā maršrutā. Izlēmu palikt vēl vienu dienu un no ledusskapja paņēmu otro aliņu.
Nākamajā dienā lieliski izgulējos, izlīdu no numuriņa un secināju, ka debesis ir apmākušās, bet lietus nav. Brokastu laikā izlēmu pavizināties apkārt tīri, lai redzu kaut ko vairāk par šosejām. Kartē pavisam netālu atradu Belogradchik cietoksni. Okei, lecu zirgā un skrienu uz turieni. Jāsaka, ka šis dabīgajās interesantā paskata klintīs iebūvētais cietoksnis dabā izskatās ļoti iespaidīgi. Ieejas maksa simboliska un varam ērti uzkāpt pašā augšā un pat pakāpelēt pa tiem akmeņiem. Par drošību te neviens pārlieku nedomā.
Tā kā lietus tomēr uzradās, tad kāpu nost no cietokšņa augstumiem, sēdos uz moča un devos atpakaļ atpūsties uz manām naktsmājām. Ah, cik viegli un patīkami braukt ar neapkrautu moci!
Pēc vieglas diendusiņas devos vakariņās un sāku domāt par ceļojuma nākamo posmu. Izlēmu braukt uz dienvidiem, jo kūrortpilsētā Bansko uz dažām dienām ir iemitinājies mans bijušais kolēģis Kaspars, kas tur aizpēries ar moci un pēc dažu dienu atpūtas plāno doties tālāk uz Grieķiju. Bet arī šis mans plāns bija tāds ļoti aptuvens un pa ceļam iekļāvu vēl dažus potenciālus apskates objektus. Tuvākais no tiem man ceļā bija paredzēts Lakatnik Rocks.
Kamēr braucu, nonācu līdz atziņai, ka nabadzīgie Bulgārijas lauku reģioni ir patiešām nabadzīgi. Ārkārtīgi daudz nolaistu un pat pamestu/sabrukušu ēku un ļoti, ļoti drūmi skati. Tur, kur ir kaut kāds tūrisma potenciāls, tur pēkšņi viss ir sakopts, ceļi jauni un ļoti eiropeiska sajūta. Kontrastu zeme.
Piebraukšana pie Lakatnik klintīm saprotama un vispār tādi forši serpentīniņi. Brīžiem no ceļa paveras pat pavisam glīti skati. Kaut kad pa dienu kādā no moču Whatsapp grupām sapratām, ka kaut kur netālu Bulgārijā atrodas arī cits Tenere 700 braucējs Renārs. Es svešās vietās parasti esmu ļoti skeptisks par iespējamību noteiktā laikā un vietā saskrieties, bet šoreiz tas sanāca pavisam viegli. Piestāju ceļa malā paskatīties, kur tad varētu būt Renārs un mirkli vēlāk viņš jau pats turpat piebrauca. Noskaidroju, ka viņš ir tikko izdauzījies pa Rumānijas kalniem un tagad dodas Grieķijas virzienā un tad tālāk domās, kur braukt un ko darīt. Tātad, vēl viens bezmērķīgs motoceļotājs. Skaisti! :)
Pabraucu garām Sofijai un secināju, ka laika apstākļi ir patīkami un arī laika līdz vakaram vēl daudz. Skatos kartē, ka netālu un diezgan pa ceļam ir Rilas klosteris. Parasti man šāds reliģiskais tūrisms pārlieku neinteresē, bet cik ātri palasīju internetos, tad šis konkrētais klosteris ir ārkārtīgi sens (dibināts 927. gadā), atrodas kalnos un katru gadu to apmeklē teju miljons tūristu. Kaut kas tur ir. Tā kā šis ir ļoti populārs tūrisma objekts, tad piebraukšanas ceļš ir labs un reģionā ir daudz kafejnīcas. Pats klosteris nav liels, bet diezgan krāšņs un redzēt tur ir ko. Mani gan visai ātri klostera darbinieks izdzina laukā – tā arī nesapratu par ko. Vai nu par maniem tetovējumiem vai tāpēc, ka ar telefonu bildēju klostera iekšieni. Bet vīriņš dikti dusmīgi kaut ko runāja savā bulgāru valodā. Vispār Bulgārijā cilvēki vairāk saprot krievu valodu nekā angļu un visādā ziņā var just, ka šī valsts agrāk bija vairāk krieviska. Piemēram, Rumānijā to tik ļoti nejūt.
Starp citu, pēc klostera apskates, vari pa to pašu ceļu pabraukt mazliet tālāk uz Kirilova Polyana Meadow. Tā ir smuka pļaviņa, kurai apkārt ir kalni. Te var atvilkt elpu un pabaudīt dabas skatus.
Tā kā Bansko pilsēta ir populārs pamatā ziemas kūrorts, tad ceļš līdz tai ir uzbūvēts pavisam svaigs un braukt bija viegli. Pilsēta vispār ir interesanta – var ļoti labi just, ka pamatā orientēta uz ziemas izklaidēm un vasaras sezonā vairums viesnīcu ir tukšas. Tāpat blakus ir daudz nepabeigtas būves. Līdzīgu skatu es pirms dažiem gadiem novēroju Rumānijā pie Melnās jūras. Laikam, kad nauda ir, tad šādi viesu nami būvējas ātri, bet kad nauda beidzas, tad vairs nekas nebūvējas. Lai kaut kā radītu biznesu vasaras mēnešos, Bansko sevi mēģina pozicionēt kā digitālo nomadu galamērķi. Naktsmājas vasarā tur ir lētas (pārdesmit eiro par nakti), daba apkārt smuka un internets ātrs. Tomēr kopumā baigi daudz cilvēku es nemanīju un kopumā pilsēta šķita diezgan tukša. Paldies Kasparam par foršo kompāniju! Iztriecām kaudzi alus un gremdējāmies atmiņās par mūsu motoceļojumiem.
Šajā pilsētā uz žogiem un mājokļu durvīm bieži redzēju šādus uzrakstus. Izrādās, ka tie ir aicinājumi baznīcā pieminēt aizgājējus. Cik lasu tagad internetos, šādas lapiņas ir izplatītas Balkānos, taču atklāti sakot, nekur citur tādas lapas neredzēju. Bet, nu, labi, lai Dieva miers ir Jeļenai!
Pašos Bulgārijas dienvidos Rodopu kalnos ir Trigradas aiza. Bildēs izskatījās iespaidīga un izlēmu no Bansko doties tieši uz turieni. It kā nieka 139 kilometri, bet ceļš līkumains un to mēroju kādas trīs stundas. Beidzot noguris nonācu galamērķī, un, WOW, brauciens bija tā vērts. Bilde šo dabas varenību nespēj nodot, bet aiza izskatās ārkārtīgi iespaidīgi un noteikti iesaku to apskatīt. Ceļš līdz šim apskates punktam ir asfaltēts, bet ļoti šaurs un ar lieliem auto var būt pagrūti tur piebraukt. Bet ar moci ir pavisam okei. Tur tālāk var aizbraukt līdz Trigradski Skali ciematam un apskatīt Bulgārijā vienīgo lāču muzeju.
OK, ko tālāk? Pēc pāris dienu mīcīšanās pa kalnainiem ceļiem, man jau tie apnika un izlēmu turpināt ceļu uz Bulgārijas vidieni. Iebakstīju ar pirkstu kartē un izlēmu šo nakti aizvadīt kaut kur Plovdivā. Tad rīt varēs tikt līdz manam sākotnējam un vienīgajam Bulgārijas galamērķim – Buzludžai.
Ceļš uz Plovdivu bija svaigs un kvalitatīvs, taču, kā jau kalnos ierasts, ārkārtīgi līkumains. Kad mēs te ziemā sēžam plakanajā Latvijā, sapņojam par šādiem ceļiem, bet praksē ar tiem var ļoti ātri atēsties. Un tad ir besis, ka brauc jau visu dienu, bet reāli nekur netiec.
Nevarētu teikt, ka šajā ceļojumā es lielu uzmanību pievērsu Bulgārijas nacionālajai virtuvei, bet ēstuvēs kaut kā parasti izvēlējos kaut kāda veida ceptu gaļu ar salātiem. Un šie salāti parasti bija tomāts, gurķis, paprika un fetas tipa svaigais siers. Ļoti vienkārši, bet arī sātīgi un garšīgi. Saldajā bieži vien tiku pie šokolādes desas.
Vispār Plovdiva ir interesanta pilsēta pati par sevi. Tā pēc iedzīvotāju skaita ir otra lielākā pilsētā Bulgārijā un tiek uzskatīta par vecāko pilsētu pasaulē. Bet ar moci braucot man besī pilsētas un turos no tām pa gabalu. Arī šoreiz izvēlējos nakti pārlaist kaut kādā random viesnīcā pilsētas nomalē. To caur Booking.com atradu pašā vakarā un par komfortablu kondicionētu numuriņu ar iekļautām brokastīm samaksāju aptuveni 30 eiro. Aiz viesnīcas bija redzama industriāla teritorija, kurā bija daudz kravas auto un autobusi. Paguglēju un secināju, ka tas viss pieder kādam lielam bulgāru piparam, kuru, protams, apsūdz korupcijā. Stabili, viesnīca tiek izmantota naudas atmazgāšanai! :)
Vispār Bulgārija man paliks atmiņā kā valsts, kur pat vasarā var atrast ļooooti lētas naktsmājas. Es ticu, ka vairāk piedomājot pie šī jautājuma, cenu var samazināt vēl vairāk.
Nākamajā rītā agri biju augšā un ap kādiem astoņiem jau sēdos uz moča, lai dotos ceļā. Šīs dienas mērķis ir Buzludža. Tas ir tāds viduvēja augstuma (1432 m) kalns Stara Planinas kalnos Bulgārijas centrālajā daļā. Te ir gan meklējami Bulgārijas Komunistiskās partijas aizsākumi, gan aizvadītas slavenās Šipkas kaujas, kurās Krievijas impērijas karaspēks ar bulgāru brīvprātīgajiem spēja noturēties pret milzīgu turku pārspēku. Pie šī kalna piebraucot, jau pa labu gabalu var redzēt betona milzi.
Šis betona klucis tika atklāts 1981. gadā un tajā notika nozīmīgas komunistu sapulces. Tomēr līdz ar komunisma perioda beigšanas jau 1989. gadā šis objekts tika slēgts apmeklētājiem. Tā nu tas lēnām brūk kopā, bet reizē joprojām atgādina kādreizējās režīma ambīcijas. Pie šī objekta var ērti piebraukt pa asfaltētu ceļu un pie pieminekļa ir arī ne pārāk liela stāvvieta. Iekšā tikt tā vienkārši nevar un turpat ir arī sargs, kas pieskata visādus piedzīvojumu meklētājus.
Apgāju riņķī šim piemineklim, pabildējos un sapratu, ka te īsti vairs nav ko darīt. Interesanti, ka tiešā tuvumā nav arī nekādu kafejnīcu, kempingu vai citu tūrisma objektu. No Buzludžas būves ir tīri normāls ceļš, kas pa taisno aizved līdz Šipkas memoriālam. Izlēmu apskatīt arī to. Cik saprotu, bulgāriem šī ir nozīmīga piemiņas vieta. Tomēr jūlija sākumā cilvēku tur nebija daudz un nebija problēmu ne piebraukt, ne noparkoties, ne brīvi apstaigāt objekta teritoriju.
Nu, ko. Šī ceļojuma galamērķis ir sasniegts un arī iekšēji bija sajūta, ka ir laiks griezties uz māju pusi. Tāpat mājas ir trīs vai četru pilnu braukšanas dienu attālumā. Uz brīdī iedomājos, ka varētu pieskriet uz Varnu vai Burgasu palūkoties Bulgārijas kūrortus, bet.. ko es tur ar moci darīšu un ūdens mani arī nemaz tik ļoti neinteresē. OK, braucam uz māju pusi.
No sākuma braukšana lēna, jo vēl kalnains apvidus, bet pēc tam pēkšņi satiksme sabiezēja un vairs nevarēja ātri pabraukt. Vispār, ja runājam par braukšanu Bulgārijā, tad ar to nenovēroju nekādas problēmas. Kur ir iespējams, tur vietējie brauc gana ātri un kur tas nav iespējams, brauc lēnāk un lieki netrako uz ceļa. Diezgan bieži redzēju policijas ekipāžas un arī fotoradari tur nav nekāds retums. Rumānijā iebraucu caur Ruses pilsētu, kuru izmantot man ieteica mans rumāņu kempinga čoms. Jā, ceļš tur ir labāks un braukt ir nesalīdzināmi vienkāršāk par manis izvēlēto maršrutu. Interesanti, ka Rumānijā konstatēju, ka ir krietni mazāk naktsmāju variantu un tās visas ir teju divas reizes dārgākas. Šoreiz pa nakti paliku kaut kādā Pitesti piepilsētas lielceļa hotelī par aptuveni 60 eiro. Pēc tālā ceļa tik labi iederējās gaļa ar friškām un aliņš. Plus, pa TV rādīja interesantu futbola spēli, ko skatījās arī viesnīcas darbinieki. Administrācijas dāma tāda rumāniski tumsnēja un ārkārtīgi glīta.
Rumānija ir milzīga valsts. Visu nākamo dienu pavadīju uz moča un tikai pašā pievakarē nonācu Oradea, kur atkal izvēlējos nakšņot manā iecienītajā kempingā. Šoreiz pat neko iepriekš nebukoju un nezvanīju. Vienkārši piebraucu un teicu kempinga īpašniekam “Čau, esmu klāt! Vienu teltsvietu un aukstu aliņu, lūdzu!” Tāpat arī pastāstīju, ka viņam bija taisnība par to, ka ceļš caur Ruse pilsētu tik tiešām ir labāks.
Starp citu, kempingā pamanīju čali, ko biju redzējis jau nedēļu iepriekš. Izrādās, ka tas ir kaut kāds austrietis, kam ir piebesījusi dzīves dārdzība Austrijā un viņš ir pārdevis visu savu mantu un tagad Rumānijā dzīvo kemperī ar savu suni. Kaut ko piestrādā IT konsultāciju jomā attālināti, lai ir nauda ēšanai un kopumā jūtas krietni labāk nekā iepriekš. Šādos braucienos man patīk aprunāties ar dažādiem cilvēkiem un uzklausīt viņu pieredzes stāstus.
Vēl viena diena braukšanas un iebraucu Polijā ļoti draudīgu lietusmākoņu pavadībā. Manā laika prognožu lietotnē redzēju, ka man ir atvēlēts ļoti īss laika un ģeogrāfiskais koridors, lai izmuktu no lietusgāzēm un paspētu tikt līdz jau iepriekš noskatītam kempingam, kurā esmu nakšņojis iepriekšējos ceļojumos. Tas man veiksmīgi izdevās. Paspēju uzbūvēt telti, ātri pavakariņot un paslēpties sausumā. Uh, kas par negaisu – zibeņoja stroboskopa režīmā, vējš un lietusgāzes zvetēja telti kā ar pātagām. Kaut kādā brīdī man apnika par šo situāciju satraukties un vienkārši parubījos. No rīta pamodos dzīvs un sauss. Vētra bija tikai nopludinājusi telts priekštelpu. Nekas, šodien brauksim ar slapjām zeķēm.
Pēc ātrās bet milzīgās Polijas un mazās, bet lēnās Lietuvas šķērsošanas, 8. jūlija pievakarē beidzot ieripoju Rīgā. Noguris, bet priecīgs par to, ka atkal varēju braukt tur, kur deguns rāda un vismaz nedēļu gadā īpaši neko neplānot.
Šī brauciena gaitā es uzpildījos 22 reizes un par 230.17 litriem benzīna samaksāju 350.36 eiro. Motocikla vidējais patēriņš šajā braucienā bija 4.33 l/100km. Teju identiskus degvielas datus novēroju arī manā iepriekšējās vasaras braucienā. Pārējās izmaksas bija par nakšņošanu – no aptuveni 10 eiro par nakti kempingos vai līdz kādiem 60-70 eiro par nakti viesnīcās. Bulgārijā viesnīcas bija ļoti lētas (ap 30 eiro par nakti), bet citur dārgāk. Tā kā teltī arī šajā braucienā nogulēju četras naktis, tad gan jau tā būs līdzi jāņem arī nākamgad. Kas attiecas uz citām izmaksām, tad pa lielam tā ir tikai ēšana un dzeršana. Un tur jau var izvirst, cik tik maciņš ļauj. Kopumā šis brauciens man izmaksāja ap 800 eiro.
Starp citu, iesaku izlasīt Harija Vagranta grāmatu Trakā mugursomnieka negantie piedzīvojumi. Tajā autors apraksta, kā tieši caur Balkāniem ar autostopiem ceļo uz Grieķiju. Grāmata ļoti labi nodod sajūtas, kurām līdzīgas es pats izjutu savos Balkānu ceļojumos.
Kur braukt nākamsezon?
Lai arī līdz vasarai vēl tālu, tomēr galvā jau sāk šaudīties domas par to, kur braukt šogad. Varētu domāt, ka Balkānus esmu atēdies, tomēr es daudz nedomājot brauktu atpakaļ uz Rumāniju. Es nesaprotu kāpēc, bet man tur ārkārtīgi patīk. Ar sievu mums jau ir joks, ka man Rumānijā ir otra ģimene, kuru es cenšos regulāri apciemot. Tāpat man ir sapnis ar moci aizbraukt līdz Turcijai. Bet.. huh, Turcija ir ārkārtīgi tāla un vēl vairāk milzīga. Tādā motoceļojumā es noteikti dabūtu atbraukties tik daudz, ka pēc tam ilgu laiku negribēsies sēsties uz moča. Varbūt Itālija, bet nezinu. Man it kā ļaudis saka, ka tur laukos arī ir pietiekami trešīgi un varbūt ir vērts tur iegriezties. Visādi citādi, Rietumeiropa man neinteresē. Varbūt vēl Skandināvija – piemēram, apbraukt apkārt Baltijas jūrai. Bet arī tur ir savas nianses. Man nepatīk prāmji un aukstums. Bet Skandināvija pat vasarā var būt lietaina un auksta. Un dārga. Tad kāda jēga tur vispār pērties ar moci? Nezinu, jādomā. Vēl ir laiks.
Vai tu jau esi izdomājis savus motociklēšanas plānus 2025. gadam?