Skatos, ka šis mans personīgais blogs laika gaitā ir kļuvis par motociklu blogu. Bet kā nu ne, visas savas tehniskās domas es sarakstu Kursors.lv un šeit paliek tikai tās tēmas, kas manu rudo dvēseli skar vistuvāk.

Šī vasara paskrēja tik strauji, ka es pat īsti nepaspēju iesākt savu piekto motosezonu, kā tā jau bija noslēgusies. Šogad ar savu moci nobraucu smiekla 88 kilometrus. OK, bija arī pa kādam testu mocim, tomēr kopumā šogad ar motociklu īsti pabraukt nesanāca un šo problēmu es izlēmu risināt... nopērkot vēl vienu motociklu.

Kāpēc tikai 88 kilometri?

Pabraucot ar dažādiem motocikliem un dažādos apstākļos, esmu secinājis, ka personīgi man visvairāk ar motociklu patīk ceļot. Mani motoceļojumi uz Albāniju, Bulgāriju, Horvātiju un Rumāniju atstājuši lielisku pēcgaršu un nagi niez doties nākamajā ceļojumā bez īsta galamērķa. Tomēr šādai ceļošanai vajag laiku un šovasar tas gluži vienkārši man nebija pieejams pietiekamā daudzumā. Aizvadījām Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, un vasara jau bija pamatīgā pusē. Vēl dažas iepriekš saplānotas ģimenes aktivitātes un klāt jau 1. septembris, kad atkal uz pusgadu kļūstu par bērnu privāto šoferi. Nejēdzīgi, bet it is what it is.

Bet kāpēc tu ar moci nebrauc ikdienā? Tas ir jautājums vietā, taču esmu secinājis, ka ar manu Yamaha Tenere 700 es negribu mīcīties pa pilsētas sastrēgumiem. Tas ir augsts mocis un es uz tā joprojām nejūtos ērti šaurās vietās un mainīgā reljefā. Braukt tālus ceļus pa šosejām gan nav nekādu problēmu, bet man šis nav ērts mocis ikdienas braukšanai. Un tā kā ar testa Yamaha MT-09 es jau pirmajā vakarā braši šļūcu caur liepilsētas sastrēgumiem, problēma nav manī. Nu, labi, daļēji.

Kāpēc es nopirku Royal Enfield Super Meteor 650?

Pienāca rudens, Tenerei akumulators jau bija izņemts un noglabāts siltā pagrabā, un ieskatījos ss.lv vai tur nav kaut kas interesants uzradies. Klikšķinājos līdz pamanīju, ka pārdošanā par labu naudu ir Royal Enfield Super Meteor 650 kruīzeris. Pie tam nevis pliks, bet jau savā tūrisma aprīkojumā ar vējstiklu un ērtāku sēdekli. Pasiekalojos par bildēm un aizvēru ciet sludinājumu.

Un tā sākās manas dvēseles mokas. Vairākas dienas pēc kārtas atgriezos pie sludinājuma un atcerējos, cik ļoti man tas motocikls patika gan no Latvijas Gada motocikls konkursa testiem, gan mana testu brauciena. Vēl dažas dienas pamocījos un aizbraucu pie dīlera (tas bija demo mocis) apskatīties dzīvajā to moci un izmest kādu līkumiņu. Jep, tas mocis izskatās un brauc tieši tāpat, kā man bija palicis atmiņā. Vienkārši un saprotami. Dienu vai divas vēlāk aizrakstīju pārdevējam, lai izstāda rēķinu par šo moci un tā es kļuvu par nu jau divu moču īpašnieku.

Jā, bet kāpēc tieši šo motociklu?

Tāpēc, ka Super Meteor 650 ir vienkāršs klasiska paskata motocikls, kas ir ērti zems un salīdzinoši komfortabli braucams. No mana testa laikiem atceros, ka ar to man nebija baigā diskomforta braukt pa pilsētu un arī atbraucot mājās ar šo sarkano skaistuli, sapratu, ka, jā, šis būs labs ikdienas braukšanas mocis. Nu, paskat, cik šis motocikls ir skaists!

Protams, ir interesanti pabraukt ar visādiem kosmiskiem motocikliem, kas aprīkoti ar automātiem, dinamiskajām piekarēm, aklo zonu sensoriem u.c. modernu maģiju, tomēr tie nav motocikli, kurus es vēlos pirkt un uzturēt. Man advancēto tehnoloģiju pietiek manā ikdienas “darbā” un motociklēt es gribu ar kaut ko visnotaļ vienkāršu un analogu. Man tomēr motociklēšana ir par braukšanu nevis visādiem spīguļiem un grabuļiem. Arī mana Tenere ir vienkāršs motocikls un manos tālajos ceļojumos es šo vienkāršību novērtēju, jo tas ir mocis, kas ir dikti uzticams. To pašu es sagaidu arī no Royal Enfield, kas ar savu ap 4600 km nobraukumu principā ir tikai viegli iebraukts aparāts.

Arī šo motociklu es gribu iemēģināt ceļojumos. Iesākumā izmetīšu kādu apli tepat pa Latviju vai Baltiju un ja viss būs kārtībā, došos tālākā ceļojumā kaut kur vēl nezinu kur. Jaudas man pietiek un arī vējstikls ir tālākos braucienos vajadzīga lieta. Atliek vien pa ziemu piepirkt kaut kādas somas, jo ceļojumos esmu radis paņemt līdzi mantu minimumu (tostarp, telti). Tāpat vajag izvilkt telefona uzlādi pie stūres un uzskrūvēt QuadLock stiprinājumu telfona navigācijai. Vairāk es ar šo moci negribu izvirst aksesuāru ziņā. Es beidzot gribu vienkārši mazāk domāt un vairāk braukt.

Mazāk domāt, vairāk braukt

Jā, šī varētu būt nākamās motosezonas mantra. Ar domāšanu var nodarboties starpsezonas laikā, bet, kad laukā ir vasara, ir jāsēžas uz moča un jābrauc. Tā, lai nepastarpināti var just motora vibrācijas, smaržas, vēju, lietu un piedzīvojumu garšu.

Kaut kas tajos Balkānos ir! Līdzko biju nokārtojis motocikla vadīšanas tiesības, 2021. gadā uzreiz devos savā pirmajā tālajā motoceļojumā uz dienvidiem. Izmetu tādu palielu ap 5000km loku līdz Horvātijai un tad atpakaļ uz mājām caur Austrijas kalniem. Ļoti patika! Tad nākamajā gadā es ar motociklu apceļoju Rumāniju. Vēl vairāk patika! Gadu vēlāk devos vēl iespaidīgākā ceļojumā ar mērķi tuvāk iepazīt Balkānus un aizbraucu līdz pat Albānijai. Varētu domāt, ka ar šiem braucieniem būšu atēdies Balkānus, bet, nē! Pagājušajā ziemā skatījos kartē un secināju, ka neesmu bijis Bulgārijā un īpaši manu uzmanību piesaistīja Buzludžas piemineklis. Skaidrs, tātad braucienam galamērķis ir atrasts un atlika vien sagaidīt jūliju, kad man fiziski ir iespēja izrauties no mājām šādā tālā ceļojumā.

Šoreiz desmit dienās es vienatnē izbraucu cauri 6 dažādām valstīm (Lietuva, Polija, Slovākija, Ungārija, Rumānija un Bulgārija) un kopā mēroju aptuveni 5330 km.

Nekas nav mainījies, joprojām braucu braukt

Aizvadītajā motosezonā, kas man bija ceturtā, ar moci sanāca nobraukt pavisam maz. Principā viss mans motosezonas nobraukums veidojās no šī viena tālā motoceļojuma. Lai arī gada sākumā paliku bez darba un varētu domāt, ka man pēkšņi uzradās daudz brīva laika motociklēšanai, bet praksē tā nebija. Ikdienā šoferēju bērnus pa dārziņu, skolu, pulciņiem un nometnēm. Tad vēl brīvdienās kaut kādi ģimeniski pasākumi un tā arī pagājušā vasara paskrēja. Nav forši, piekrītu. Būs jāmēģina vairāk izbraukties nākamsezon. Jo tas ir tik forši un vajadzīgi.

Ceļojumam šoreiz īpaši negatavojos

Ja pirms pagājušā ceļojuma uz Balkāniem es laicīgi Tripadvisor servisā sabakstīju interesantus potenciāli apskatāmus objektus, tad šoreiz tik daudz neispringu. Jā, man bija tas viens konkrētais galamērķis, bet tā kā man nebija konkrēta maršruta, kā līdz tam tikt, tad netērēju savu laiku plānojot apskates punktus, kuriem varu nebūt tuvumā. Izlēmu apskates punktus plānot brauciena laikā atkarībā no tā, kur es dotajā brīdī atrodos.

Tā kā man ikdienā ir jāpieskata Kursors.lv notiekošais, tad kaut kādu datortehniku līdzi bija jāpaņem. Vienu brīdi domāju ņemt līdzi manu portatīvo datoru un nečakarēties, bet tad aizdomājos, ka dators tomēr ir smags un būs liela škrobe, ja tas cietīs kādā avārijā vai tiks nozagts. Tāpēc izlēmu salasīt kopā datorveidīgu komplektu no veca iPad mini, tastatūras un peles. Rezultātā ieguvu mazliet par datoru vieglāku komplektu, kas lietošanas ērtības ziņā ir pa vidu starp telefonu un datoru. Nav baigi ideāls risinājums, bet izmantoju gandrīz katru dienu, lai apdarītu man svarīgas lietas.

Kas attiecas uz motociklu, tad tas jau trešo gadu ir nemainīgs – mans uzticamais Yamaha Tenere 700, kas šoreiz gan braucienu padarīja interesantāku ar kādu mazu tehnisku ķibeli (par to lasi tālāk). Pirms brauciena moci apkopu un būtiskākā izmaiņa bija tāda, ka šoreiz braucu ar šī motocikla stock riepām – Pirelli Scorpion Rally STR. Tā ir tāda praktiska izvēle tāliem asfalta ceļojumiem, jo iepriekšējos gados izmantotās Motoz riepas tomēr slapjā laikā bija pārāk slidenas un noveda pie kritieniem. Pirms gada biju uzlicis arī ērtāku sēdekli, kas tiešām uzlabo komfortu, taču ceļojuma pēdējās dienās nožēloju, ka nepaņēmu līdzi manu piepūšamo padupšnieku. Nākamreiz obligāti jāņem līdzi, jo tas neko nesver, daudz vietas neaizņem, bet var vēl vairāk uzlabot pakaļas labsajūtu. Tā kā arī šoreiz gribēju vismaz dažas naktis gulēt teltī, tad ņēmu līdzi pilno bagāžas komplektu ar Enduristan sānu somām un lielo drybag somu, kur salikt visas telts lietas. Beigās sanāk baisi apkrauts un smags mocis, bet vismaz var palikt nakšņot jebkur un jebkad.

Arī šoreiz biju līdzi paņēmis Rotopax degvielas tvertni, jo man tāda ir un arī bagāžas rāmis bija izvēlēts ar domu, ka to tur var ērti iestiprināt. Vispār rezerves degvielas jautājums nav nemaz tik vienkāršs pat, ja ceļo pa civilizēto pasaules daļu. Uz bāņiem degvielas uzpildes var nebūt pat daudzus desmitus kilometru un kavēt laiku meklējot benzīntankus apkārtējos ciematos var nebūt liela vēlme. Tāpēc kaut kādu nieku degvielas ir labi vest līdzi, bet laikam šis bija mans pēdējais ceļojums ar šo Rotopax kannu. Atpakaļceļā piestāju malā un testa nolūkos pamēģināju uzpildīties no tās un secināju, ka baigi neērti, jo jāparevidē bagāžas somas, lai tiktu noņemt nost to kannu un snīpis neļauj ērti uzpildīties. Tik vien kā aplējos no galvas līdz kājām ar benzīnu. Tfu!

Lai arī mans brauciena maršruts nekad nav iepriekš izplānots, navigācija tomēr ir nepieciešama, lai varu koncentrēties uz braukšanu nevis zīlēšanu, kur tieši jāgriežas. Tāpēc jau vairākus gadus esmu pieradis izmantot Google Maps navigāciju savā vecajā iPhone 11 telefonā, kas pie moča piestiprināts ar Quad Lock turētāju, kam ir piepirkta arī bezvadu uzlādes “galva”. Ieliekam telefonu un tas gan uzlādējas, gan rāda karti. Par datu savienojumu jau otro gadu man atbild Airalo eSIM pakalpojums. Kopumā šī navigācijas pieeja man kalpoja uzticami un neradīja nekādas problēmas. Domāju, ka arī nākamajos braucienos to izmantošu.

Motoceļojuma uz Bulgāriju piezīmes

Ceļojumu no Rīgas uzsāku sestdienā (29. jūnijā) ap 8:00 no rīta. Vispār tas ir labs laiks, kad doties ceļā, jo brīvdienās ir mazāka satiksme un pavisam noteikti nebrauc smagie auto. Attiecīgi, mums ir divas pilnas dienas, lai tiktu garām Lietuvai, Polijai un kādai nākamajai valstij atkarībā no brauciena virziena. Arī turpmāk plānošu savus braucienus tā, lai varu startēt sestdienas rītā.

Tā kā dažas nedēļas iepriekš es pa tiem pašiem ceļiem biju ar auto braucis uz Krakovu piedzīvot Tool koncertu, tad šoreiz brauciena sākums bija trakoti garlaicīgs. Toties sapratu, ka ideālā motociklēšanas temperatūra man ir +25 grādi. Dienas vidū veiksmīgi tiku garām Varšavai (joprojām nepatīk braukt cauri šai lielajai pilsētai) un piestiprināju pie paneļa manu pirms diviem gadiem Rumānijā nopirkto suņuku. Vismaz būs ar ko aprunāties turpmākajās brauciena dienās.

Jau pašā brauciena sākumā biju izlēmis, ka man ir apnicis Ržešovas ceļš un aiz Varšavas turpināšu braucienu Krakovas virzienā. Ja labi brauksies, varbūt nakti pārlaidīšu Krakovā. Tomēr vēlā pēcpusdienā sajutos pietiekami saguris un negribēju braukt līdz melnai tumsai un sāku meklēt kādu kempingu pirmajām naktsmājām. Tagad jau esmu gudrs un pirms braukšanas uz Google Maps atrasto kempingu uzzvanu un uzprasu vai viņi ir atvērti un cik maksā teltsvieta. Atradu Camping 140 kempingu un daudz nedomājot devos uz turieni.

Piebraucot pie kempinga vārtiem, iedomājos, ka kaut kur es šo skatu jau esmu redzējis. Un tad es sapratu, ka pavisam nejauši esmu nonācis tajā pašā kempingā, kurā nakšņoju manā pirmajā tālajā motoceļojumā. Tas ir jauks un labiekārtots kempings, blakus Krakovas šosejai un sasniedzams dienas brauciena attālumā no Rīgas. Tajā var ērti nakšņot gan ar telti, gan kemperi. Turpat ir dušas, tualetes un pat aliņu var nopirkt. Parasti pie vakariņām tieši vienu mazu aliņu izloku labākam miedziņam. Par savu telts vietu samaksāju 11.37 EUR. Šajā braucienā izlēmu paeksperimentēt ar visparastākajiem “roltoniem” un secināju, ka nav nekādas vainas un dažas dienas var pārtikt arī no tiem. Vismaz nebūs visu laiku jāpērk krietni dārgāka (bet arī kvalitatīvāka) tūristu pārtika (piemēram, Real Turmat).

Brauciena sākumā tiku lutināts ar lieliskiem laikapstākļiem – silti un bez nokrišņiem. Tāpēc labi izgulējos un jau ap kādiem sešiem rītā biju augšā. Duša, brokastis, telts novākšana un pirms astoņiem jau biju gatavs doties ceļā.

Lai arī navigācija rādīja, ka visātrāk uz Bulgāriju var tikt braucot pa ātrgaitas šosejām caur Serbiju, es kaut kā izlēmu izmest garāku loku caur Rumāniju. Es burtiski dievinu to valsti un gribu tur atgriezties vēl un vēl. Domāts, darīts un pirms Krakovas nogriezos nost no bāņa pa kreisi un uzsāku iiiiiiilgu muļļāšanos pa mazajiem Polijas dienvidu daļas un Slovākijas celiņiem. Tobrīd laukā jau bija vairāk nekā 30 grādu karstums un šāda braukšana ir ārkārtīgi nogurdinoša. Slovākijā stājos uzpildīt moci un pats atgūties ar dažiem espresso šotiem. Tajā brīdī sāku plānot nakstmājas un izdomāju, ka jāuzzvana Oradea pilsētas nomalē esošajam kempingam, kur pirms diviem gadiem jau nakšņoju. Kempinga īpašnieks pateica, ka, protams, varu braukt un vietiņa man tur noteikti atradīsies. Super!

Tagad par to mazo tehnisko ķibeli. Man uz moča ir USB lādētājs pie kura slēdzu klāt Quad Lock bezvadu uzlādes “galvu” navigācijas telefonam un otram portam klāt pēc vajadzības mēdzu pieslēgt klāt otru ierīci, ko vēlos uzlādēt. Lādētājam augšpusē ir maza zila gaismiņa, kas uzskatāmi parāda, ka ierīce darbojas. Kaut kur Ungārijā pamanīju, ka gaismiņa vairs nedeg un sapratu, ka navigācijas telefons vairs nelādējas. Ak, nē. Man vēl kādas divas stundas ko braukt un bez navigācijas īsti nebūs aršanas. Labi, ka man līdzi bija paķerta powerbanka pie kuras no bākas somas pieslēdzos pa taisno. Bet skaidrs, ka visu ceļojumu šādi nevarēs izdzīvot un elektrība uz moča tomēr ir ļoti svarīga. Kad vakarā nonācu kempingā, uzreiz skatījos, kas notiek ar drošinātājiem. Aleluja, tik vien tās problēmas. Bija izdedzis 2A drošinātājs, kas sargā USB lādētājam paredzēto pieslēgvietu. Acīmredzot, divi telefoni spēj nokurināt šādu drošinātāju. Tā kā man pie rokas bija rezerves drošinātājs, tiku pie elektrības un turpmāk vairs nelādēju divas ierīces vienlaicīgi.

Uh, tik labi garšo vēss aliņš pēc divu dienu maukšanas pa karstām šosejām un peldes baseinā! Šādu momentu dēļ mēs dzīvojam! Kempingā arī pa šo gadu ir pamanāmi uzlabojumi un noteikti šo vietu rekomendēju citiem ceļotājiem!

Kā ierasts, es kempinga saimniekam pastāstīju par saviem ceļojuma plāniem. Teicu, ka dodos uz Bulgāriju (viņš gan nobrīnījās, ko tur darīt, jo Rumānija ir foršāka) un uzprasīju kā man tur ērtāk aizbraukt. Viņš ieteica braukt pa lielākiem un ērtākiem ceļiem Bukarestes virzienā un šķērsot robežu Ruse pilsētā. Es paskatījos kartē, ka tas tak baigais līkums un izlēmu neklausīt rumāni un braukt pa savam – pa šķietami tuvāko maršrutu caur Aradu, Timišoaru un Bulgārijā iebraukt kaut kur ap Vidinu. Ja es šī lēmuma pieņemšanas brīdī zinātu, cik tas ir stulbs un kā mana diena izvērtīsies!

Ir tikai svelme

Sāksim ar to, ka manis izvēlētajā maršrutā pārsvarā ir mazāki ceļi un pa tiem nekāda ātrā braukšana principā nesanāk. Vairāk uz dienvidiem sāk parādīties kalni un tie vēl vairāk apgrūtina braukšanu. Plus, laukā jau bija krietni virs 30 grādu svelme un tuvojoties Bulgārijas robežai es jau paliku pavisam dumjš. Tikai dienas beigu pusē (kad biju pārkarsis un pārguris) es sapratu, ka šīs abas valstis atdala pamatīgā Donavas upe un tur nevar kurā katrā vietā šķērsot robežu. Starp citu, tajā pusē ir arī Dzelzs vārtu kanjons un skatam paveras augstas klinšu sienas abpus varenajai upei. Episki skati!

Trešās šī ceļojuma dienas pašā pievakarē es beidzot iebraucu Bulgārijā un tā kā “aiz loga” jau bija vakars, ar skubu meklēju naktsmājas. Booking.com netālu no Vidinas atradu Starite Borove viesnīcu/kempingu un pēc apraksta/novērtējumiem izskatījās forša vieta. Es uz to ļoti cerēju, kad braucu caur maziem ciematiņiem iekšā mežā. Bet manas bažas bija nepamatotas un galā nonācu patiešām jaukā vietā ar fantastiskiem saimniekiem. Viņi gan apstāstīs, kas apkārt apskates vērts, gan pagatavos gardu maltīti. Šajā vietā var gan nakšņot zem jumta, gan celt savu telti. Sagurums bija liels un es pēc divām teltī pavadītām naktīm gribēju normāli izgulēties mīkstā gultā. Par numuriņu samaksāju ap 35 eiro.

Kempingā vakariņojot satiku vācu kungu, ko jau biju redzējis robežpunktā. Viņš brauc ar cienījama vecuma KTM 990 Adventure motociklu un ceļo uz Turciju. Cik sapratu, tur arī nav tāds konkrēts maršruts padomā un brauc pēc sajūtām. Viņš arī ieminējās, ka viņam šī viesnīca patīk un viņš te plāno pavadīt vairākas dienas. Līdz šim brīdim es par to nebiju iedomājies, bet, kad padomāju, tad sapratu, ka sava loģika tur ir. Kāpēc skriet, ja var neskriet. Paskatījos laika prognozi tuvākajām dienām un secināju, ka nākamajā dienā sola lietu manā provizoriskajā maršrutā. Izlēmu palikt vēl vienu dienu un no ledusskapja paņēmu otro aliņu.

Nākamajā dienā lieliski izgulējos, izlīdu no numuriņa un secināju, ka debesis ir apmākušās, bet lietus nav. Brokastu laikā izlēmu pavizināties apkārt tīri, lai redzu kaut ko vairāk par šosejām. Kartē pavisam netālu atradu Belogradchik cietoksni. Okei, lecu zirgā un skrienu uz turieni. Jāsaka, ka šis dabīgajās interesantā paskata klintīs iebūvētais cietoksnis dabā izskatās ļoti iespaidīgi. Ieejas maksa simboliska un varam ērti uzkāpt pašā augšā un pat pakāpelēt pa tiem akmeņiem. Par drošību te neviens pārlieku nedomā.

Tā kā lietus tomēr uzradās, tad kāpu nost no cietokšņa augstumiem, sēdos uz moča un devos atpakaļ atpūsties uz manām naktsmājām. Ah, cik viegli un patīkami braukt ar neapkrautu moci!

Pēc vieglas diendusiņas devos vakariņās un sāku domāt par ceļojuma nākamo posmu. Izlēmu braukt uz dienvidiem, jo kūrortpilsētā Bansko uz dažām dienām ir iemitinājies mans bijušais kolēģis Kaspars, kas tur aizpēries ar moci un pēc dažu dienu atpūtas plāno doties tālāk uz Grieķiju. Bet arī šis mans plāns bija tāds ļoti aptuvens un pa ceļam iekļāvu vēl dažus potenciālus apskates objektus. Tuvākais no tiem man ceļā bija paredzēts Lakatnik Rocks.

Kamēr braucu, nonācu līdz atziņai, ka nabadzīgie Bulgārijas lauku reģioni ir patiešām nabadzīgi. Ārkārtīgi daudz nolaistu un pat pamestu/sabrukušu ēku un ļoti, ļoti drūmi skati. Tur, kur ir kaut kāds tūrisma potenciāls, tur pēkšņi viss ir sakopts, ceļi jauni un ļoti eiropeiska sajūta. Kontrastu zeme.

Piebraukšana pie Lakatnik klintīm saprotama un vispār tādi forši serpentīniņi. Brīžiem no ceļa paveras pat pavisam glīti skati. Kaut kad pa dienu kādā no moču Whatsapp grupām sapratām, ka kaut kur netālu Bulgārijā atrodas arī cits Tenere 700 braucējs Renārs. Es svešās vietās parasti esmu ļoti skeptisks par iespējamību noteiktā laikā un vietā saskrieties, bet šoreiz tas sanāca pavisam viegli. Piestāju ceļa malā paskatīties, kur tad varētu būt Renārs un mirkli vēlāk viņš jau pats turpat piebrauca. Noskaidroju, ka viņš ir tikko izdauzījies pa Rumānijas kalniem un tagad dodas Grieķijas virzienā un tad tālāk domās, kur braukt un ko darīt. Tātad, vēl viens bezmērķīgs motoceļotājs. Skaisti! :)

Pabraucu garām Sofijai un secināju, ka laika apstākļi ir patīkami un arī laika līdz vakaram vēl daudz. Skatos kartē, ka netālu un diezgan pa ceļam ir Rilas klosteris. Parasti man šāds reliģiskais tūrisms pārlieku neinteresē, bet cik ātri palasīju internetos, tad šis konkrētais klosteris ir ārkārtīgi sens (dibināts 927. gadā), atrodas kalnos un katru gadu to apmeklē teju miljons tūristu. Kaut kas tur ir. Tā kā šis ir ļoti populārs tūrisma objekts, tad piebraukšanas ceļš ir labs un reģionā ir daudz kafejnīcas. Pats klosteris nav liels, bet diezgan krāšņs un redzēt tur ir ko. Mani gan visai ātri klostera darbinieks izdzina laukā – tā arī nesapratu par ko. Vai nu par maniem tetovējumiem vai tāpēc, ka ar telefonu bildēju klostera iekšieni. Bet vīriņš dikti dusmīgi kaut ko runāja savā bulgāru valodā. Vispār Bulgārijā cilvēki vairāk saprot krievu valodu nekā angļu un visādā ziņā var just, ka šī valsts agrāk bija vairāk krieviska. Piemēram, Rumānijā to tik ļoti nejūt.

Starp citu, pēc klostera apskates, vari pa to pašu ceļu pabraukt mazliet tālāk uz Kirilova Polyana Meadow. Tā ir smuka pļaviņa, kurai apkārt ir kalni. Te var atvilkt elpu un pabaudīt dabas skatus.

Tā kā Bansko pilsēta ir populārs pamatā ziemas kūrorts, tad ceļš līdz tai ir uzbūvēts pavisam svaigs un braukt bija viegli. Pilsēta vispār ir interesanta – var ļoti labi just, ka pamatā orientēta uz ziemas izklaidēm un vasaras sezonā vairums viesnīcu ir tukšas. Tāpat blakus ir daudz nepabeigtas būves. Līdzīgu skatu es pirms dažiem gadiem novēroju Rumānijā pie Melnās jūras. Laikam, kad nauda ir, tad šādi viesu nami būvējas ātri, bet kad nauda beidzas, tad vairs nekas nebūvējas. Lai kaut kā radītu biznesu vasaras mēnešos, Bansko sevi mēģina pozicionēt kā digitālo nomadu galamērķi. Naktsmājas vasarā tur ir lētas (pārdesmit eiro par nakti), daba apkārt smuka un internets ātrs. Tomēr kopumā baigi daudz cilvēku es nemanīju un kopumā pilsēta šķita diezgan tukša. Paldies Kasparam par foršo kompāniju! Iztriecām kaudzi alus un gremdējāmies atmiņās par mūsu motoceļojumiem.

Šajā pilsētā uz žogiem un mājokļu durvīm bieži redzēju šādus uzrakstus. Izrādās, ka tie ir aicinājumi baznīcā pieminēt aizgājējus. Cik lasu tagad internetos, šādas lapiņas ir izplatītas Balkānos, taču atklāti sakot, nekur citur tādas lapas neredzēju. Bet, nu, labi, lai Dieva miers ir Jeļenai!

Pašos Bulgārijas dienvidos Rodopu kalnos ir Trigradas aiza. Bildēs izskatījās iespaidīga un izlēmu no Bansko doties tieši uz turieni. It kā nieka 139 kilometri, bet ceļš līkumains un to mēroju kādas trīs stundas. Beidzot noguris nonācu galamērķī, un, WOW, brauciens bija tā vērts. Bilde šo dabas varenību nespēj nodot, bet aiza izskatās ārkārtīgi iespaidīgi un noteikti iesaku to apskatīt. Ceļš līdz šim apskates punktam ir asfaltēts, bet ļoti šaurs un ar lieliem auto var būt pagrūti tur piebraukt. Bet ar moci ir pavisam okei. Tur tālāk var aizbraukt līdz Trigradski Skali ciematam un apskatīt Bulgārijā vienīgo lāču muzeju.

OK, ko tālāk? Pēc pāris dienu mīcīšanās pa kalnainiem ceļiem, man jau tie apnika un izlēmu turpināt ceļu uz Bulgārijas vidieni. Iebakstīju ar pirkstu kartē un izlēmu šo nakti aizvadīt kaut kur Plovdivā. Tad rīt varēs tikt līdz manam sākotnējam un vienīgajam Bulgārijas galamērķim – Buzludžai.

Ceļš uz Plovdivu bija svaigs un kvalitatīvs, taču, kā jau kalnos ierasts, ārkārtīgi līkumains. Kad mēs te ziemā sēžam plakanajā Latvijā, sapņojam par šādiem ceļiem, bet praksē ar tiem var ļoti ātri atēsties. Un tad ir besis, ka brauc jau visu dienu, bet reāli nekur netiec.

Nevarētu teikt, ka šajā ceļojumā es lielu uzmanību pievērsu Bulgārijas nacionālajai virtuvei, bet ēstuvēs kaut kā parasti izvēlējos kaut kāda veida ceptu gaļu ar salātiem. Un šie salāti parasti bija tomāts, gurķis, paprika un fetas tipa svaigais siers. Ļoti vienkārši, bet arī sātīgi un garšīgi. Saldajā bieži vien tiku pie šokolādes desas.

Vispār Plovdiva ir interesanta pilsēta pati par sevi. Tā pēc iedzīvotāju skaita ir otra lielākā pilsētā Bulgārijā un tiek uzskatīta par vecāko pilsētu pasaulē. Bet ar moci braucot man besī pilsētas un turos no tām pa gabalu. Arī šoreiz izvēlējos nakti pārlaist kaut kādā random viesnīcā pilsētas nomalē. To caur Booking.com atradu pašā vakarā un par komfortablu kondicionētu numuriņu ar iekļautām brokastīm samaksāju aptuveni 30 eiro. Aiz viesnīcas bija redzama industriāla teritorija, kurā bija daudz kravas auto un autobusi. Paguglēju un secināju, ka tas viss pieder kādam lielam bulgāru piparam, kuru, protams, apsūdz korupcijā. Stabili, viesnīca tiek izmantota naudas atmazgāšanai! :)

Vispār Bulgārija man paliks atmiņā kā valsts, kur pat vasarā var atrast ļooooti lētas naktsmājas. Es ticu, ka vairāk piedomājot pie šī jautājuma, cenu var samazināt vēl vairāk.

Nākamajā rītā agri biju augšā un ap kādiem astoņiem jau sēdos uz moča, lai dotos ceļā. Šīs dienas mērķis ir Buzludža. Tas ir tāds viduvēja augstuma (1432 m) kalns Stara Planinas kalnos Bulgārijas centrālajā daļā. Te ir gan meklējami Bulgārijas Komunistiskās partijas aizsākumi, gan aizvadītas slavenās Šipkas kaujas, kurās Krievijas impērijas karaspēks ar bulgāru brīvprātīgajiem spēja noturēties pret milzīgu turku pārspēku. Pie šī kalna piebraucot, jau pa labu gabalu var redzēt betona milzi.

Šis betona klucis tika atklāts 1981. gadā un tajā notika nozīmīgas komunistu sapulces. Tomēr līdz ar komunisma perioda beigšanas jau 1989. gadā šis objekts tika slēgts apmeklētājiem. Tā nu tas lēnām brūk kopā, bet reizē joprojām atgādina kādreizējās režīma ambīcijas. Pie šī objekta var ērti piebraukt pa asfaltētu ceļu un pie pieminekļa ir arī ne pārāk liela stāvvieta. Iekšā tikt tā vienkārši nevar un turpat ir arī sargs, kas pieskata visādus piedzīvojumu meklētājus.

Apgāju riņķī šim piemineklim, pabildējos un sapratu, ka te īsti vairs nav ko darīt. Interesanti, ka tiešā tuvumā nav arī nekādu kafejnīcu, kempingu vai citu tūrisma objektu. No Buzludžas būves ir tīri normāls ceļš, kas pa taisno aizved līdz Šipkas memoriālam. Izlēmu apskatīt arī to. Cik saprotu, bulgāriem šī ir nozīmīga piemiņas vieta. Tomēr jūlija sākumā cilvēku tur nebija daudz un nebija problēmu ne piebraukt, ne noparkoties, ne brīvi apstaigāt objekta teritoriju.

Nu, ko. Šī ceļojuma galamērķis ir sasniegts un arī iekšēji bija sajūta, ka ir laiks griezties uz māju pusi. Tāpat mājas ir trīs vai četru pilnu braukšanas dienu attālumā. Uz brīdī iedomājos, ka varētu pieskriet uz Varnu vai Burgasu palūkoties Bulgārijas kūrortus, bet.. ko es tur ar moci darīšu un ūdens mani arī nemaz tik ļoti neinteresē. OK, braucam uz māju pusi.

No sākuma braukšana lēna, jo vēl kalnains apvidus, bet pēc tam pēkšņi satiksme sabiezēja un vairs nevarēja ātri pabraukt. Vispār, ja runājam par braukšanu Bulgārijā, tad ar to nenovēroju nekādas problēmas. Kur ir iespējams, tur vietējie brauc gana ātri un kur tas nav iespējams, brauc lēnāk un lieki netrako uz ceļa. Diezgan bieži redzēju policijas ekipāžas un arī fotoradari tur nav nekāds retums. Rumānijā iebraucu caur Ruses pilsētu, kuru izmantot man ieteica mans rumāņu kempinga čoms. Jā, ceļš tur ir labāks un braukt ir nesalīdzināmi vienkāršāk par manis izvēlēto maršrutu. Interesanti, ka Rumānijā konstatēju, ka ir krietni mazāk naktsmāju variantu un tās visas ir teju divas reizes dārgākas. Šoreiz pa nakti paliku kaut kādā Pitesti piepilsētas lielceļa hotelī par aptuveni 60 eiro. Pēc tālā ceļa tik labi iederējās gaļa ar friškām un aliņš. Plus, pa TV rādīja interesantu futbola spēli, ko skatījās arī viesnīcas darbinieki. Administrācijas dāma tāda rumāniski tumsnēja un ārkārtīgi glīta.

Rumānija ir milzīga valsts. Visu nākamo dienu pavadīju uz moča un tikai pašā pievakarē nonācu Oradea, kur atkal izvēlējos nakšņot manā iecienītajā kempingā. Šoreiz pat neko iepriekš nebukoju un nezvanīju. Vienkārši piebraucu un teicu kempinga īpašniekam “Čau, esmu klāt! Vienu teltsvietu un aukstu aliņu, lūdzu!” Tāpat arī pastāstīju, ka viņam bija taisnība par to, ka ceļš caur Ruse pilsētu tik tiešām ir labāks.

Starp citu, kempingā pamanīju čali, ko biju redzējis jau nedēļu iepriekš. Izrādās, ka tas ir kaut kāds austrietis, kam ir piebesījusi dzīves dārdzība Austrijā un viņš ir pārdevis visu savu mantu un tagad Rumānijā dzīvo kemperī ar savu suni. Kaut ko piestrādā IT konsultāciju jomā attālināti, lai ir nauda ēšanai un kopumā jūtas krietni labāk nekā iepriekš. Šādos braucienos man patīk aprunāties ar dažādiem cilvēkiem un uzklausīt viņu pieredzes stāstus.

Vēl viena diena braukšanas un iebraucu Polijā ļoti draudīgu lietusmākoņu pavadībā. Manā laika prognožu lietotnē redzēju, ka man ir atvēlēts ļoti īss laika un ģeogrāfiskais koridors, lai izmuktu no lietusgāzēm un paspētu tikt līdz jau iepriekš noskatītam kempingam, kurā esmu nakšņojis iepriekšējos ceļojumos. Tas man veiksmīgi izdevās. Paspēju uzbūvēt telti, ātri pavakariņot un paslēpties sausumā. Uh, kas par negaisu – zibeņoja stroboskopa režīmā, vējš un lietusgāzes zvetēja telti kā ar pātagām. Kaut kādā brīdī man apnika par šo situāciju satraukties un vienkārši parubījos. No rīta pamodos dzīvs un sauss. Vētra bija tikai nopludinājusi telts priekštelpu. Nekas, šodien brauksim ar slapjām zeķēm.

Pēc ātrās bet milzīgās Polijas un mazās, bet lēnās Lietuvas šķērsošanas, 8. jūlija pievakarē beidzot ieripoju Rīgā. Noguris, bet priecīgs par to, ka atkal varēju braukt tur, kur deguns rāda un vismaz nedēļu gadā īpaši neko neplānot.

Šī brauciena gaitā es uzpildījos 22 reizes un par 230.17 litriem benzīna samaksāju 350.36 eiro. Motocikla vidējais patēriņš šajā braucienā bija 4.33 l/100km. Teju identiskus degvielas datus novēroju arī manā iepriekšējās vasaras braucienā. Pārējās izmaksas bija par nakšņošanu – no aptuveni 10 eiro par nakti kempingos vai līdz kādiem 60-70 eiro par nakti viesnīcās. Bulgārijā viesnīcas bija ļoti lētas (ap 30 eiro par nakti), bet citur dārgāk. Tā kā teltī arī šajā braucienā nogulēju četras naktis, tad gan jau tā būs līdzi jāņem arī nākamgad. Kas attiecas uz citām izmaksām, tad pa lielam tā ir tikai ēšana un dzeršana. Un tur jau var izvirst, cik tik maciņš ļauj. Kopumā šis brauciens man izmaksāja ap 800 eiro.

Starp citu, iesaku izlasīt Harija Vagranta grāmatu Trakā mugursomnieka negantie piedzīvojumi. Tajā autors apraksta, kā tieši caur Balkāniem ar autostopiem ceļo uz Grieķiju. Grāmata ļoti labi nodod sajūtas, kurām līdzīgas es pats izjutu savos Balkānu ceļojumos.

Kur braukt nākamsezon?

Lai arī līdz vasarai vēl tālu, tomēr galvā jau sāk šaudīties domas par to, kur braukt šogad. Varētu domāt, ka Balkānus esmu atēdies, tomēr es daudz nedomājot brauktu atpakaļ uz Rumāniju. Es nesaprotu kāpēc, bet man tur ārkārtīgi patīk. Ar sievu mums jau ir joks, ka man Rumānijā ir otra ģimene, kuru es cenšos regulāri apciemot. Tāpat man ir sapnis ar moci aizbraukt līdz Turcijai. Bet.. huh, Turcija ir ārkārtīgi tāla un vēl vairāk milzīga. Tādā motoceļojumā es noteikti dabūtu atbraukties tik daudz, ka pēc tam ilgu laiku negribēsies sēsties uz moča. Varbūt Itālija, bet nezinu. Man it kā ļaudis saka, ka tur laukos arī ir pietiekami trešīgi un varbūt ir vērts tur iegriezties. Visādi citādi, Rietumeiropa man neinteresē. Varbūt vēl Skandināvija – piemēram, apbraukt apkārt Baltijas jūrai. Bet arī tur ir savas nianses. Man nepatīk prāmji un aukstums. Bet Skandināvija pat vasarā var būt lietaina un auksta. Un dārga. Tad kāda jēga tur vispār pērties ar moci? Nezinu, jādomā. Vēl ir laiks.

Vai tu jau esi izdomājis savus motociklēšanas plānus 2025. gadam?

Aiz loga atkal ir gada tumšais posms un tā kā šajā periodā man nav absolūti neviena aktīva hobija, daudz laika pavadu atmiņās par iepriekšējās vasaras izbraucieniem ar moci. Šī motosezona man lielās aizņemtības dēļ nesanāca tik gara kā pērn, taču sanāca ņemt dalību Latvijas Gada motocikla žūrijā un izbraukt ar veselu lērumu dažādu moču, kā arī realizēt daļēji spontānu motoceļojumu uz Balkāniem.

Daļēji spontāns šim ceļojumam bija galamērķis nevis ceļojums kā tāds. Pašam ceļojumam es jau ļoti laicīgi biju ieplānojis atvaļinājumu un noorganizējis bērnu palikšanu pie vecvecākiem. Bet gandrīz līdz pēdējam brīdim man nebija skaidrs, kas īsti būs galamērķis. Bija pārdomas starp Skandināviju un Balkāniem. Beigās tomēr kaut kā izlēmu, ka vajag trešo vasaru pēc kārtas doties uz dienvidiem... viskarstākajā vasaras mēnesī.

Vienpadsmit dienās es vienatnē izbraucu cauri 10 dažādām valstīm (Lietuva, Polija, Slovākija, Ungārija, Horvātija, Bosnija un Hercegovina, Melnkalne, Albānija, Ziemeļmaķedonija, Serbija) un kopā mēroju 5419km.

Es joprojām braucu braukt

Ja pagājušās vasaras Rumānijas braucienā man bija vismaz pāris ļoti konkrēti brauciena mērķi – Transalpina un Transfăgărășan kalnu ceļi, tad Balkānos man īsti nekādu galamērķu nebija gandrīz līdz pašai izbraukšanas dienai. Tikai vakarā pirms izbraukšanas paplosījos par Tripadvisor vietni un viņu kartē atliku kaut kādus populārus apskates objektus šajās valstīs. Man joprojām neinteresē precīzi izplānoti braucieni. Pieturas punktus apskatījos katra brauciena rītā brokastojot un tad arī spontāni izlēmu, ka šo dienu veltīšu šādam vai tādam mērķim. Nereti plāni mainījās braukšanas gaitā. Bet šī karte noderēja, lai man vienmēr pie rokas būtu dažādi apskates punktu varianti. Domāju, ka līdzīgi darīšu arī turpmākajos braucienos.

Motocikls ir tas pats Yamaha Tenere 700 ar kādu braucu pagājušajā gadā, jo tas ar dažādiem aksesuāriem ir pielāgots tieši manām vajadzībām un uzticami pilda savus pienākumus. Vienīgā būtiskā lieta, ko es biju nomainījis – sēdeklis. Un tā bija ļoti laba doma, jo beidzot vairs pēc ilgas braukšanas man nesāpēja pakaļa. Neko nebiju mainījis arī bagāžas risinājumā, taču tas man atspēlējās kalnu reģionos, kur mocis ir pārāk smags, lai komfortabli pievarētu stāvumus. Arvien vairāk domāju par to kā varētu samazināt līdzi ņemamo mantu daudzumu un svaru. Bet tas tad arī nozīmē bagāžas risinājuma maiņu. Nezinu, jāpadomā.

Viena lieta, ko šim braucienam nenomainīju, bet ko vajadzēja nomainīt – riepas. Jau Rumānijas braucienā slapjos apstākļos ar tām es Polijā piedzīvoju kritienu un tieši tas pats notika arī šoreiz. Atpakaļceļā uz mājām atkal bija pagalam pielijusi Polija un riepas uzvedās kritiski neuzticami. Jā, Motoz TRACTIONATOR ADVENTURE ir ļoti ilgmūžīgas un bezceļos labas riepas, tomēr absolūti nederīgas tādai pamatā asfalta ceļošanai kādu piekopju es. Ļoti skaļas un ļoti slidenas. Uzreiz pēc atgriešanās mājās, noņēmu tās riepas nost un atdāvināju prom. Uzliku atpakaļ standarta Pirelli Scorpion Rally STR un pavisam cita braukšana (pa asfaltu). Domāju, ka nobraukšu šīs riepas un tad likšu tikai kaut ko civilizētu un asfaltam vairāk piemērotu.

Starp citu, par to Rotopax degvielas tvertni. Kopš pagājušās vasaras kaut kas bija noticis ar gumijas blīvi (sakaltusi vai deformējusies) un kanniņa caur korķi laida cauri benzīnu. Nopirku Depo gumijas gabalu, izgriezu jaunu blīvi un palika labāk. Bet kopumā, lai arī šāda bāka iedod kaut kādu papildus uzticamības sajūtu, ka nepalikšu uz ceļa, tomēr reāli to ne reizi izmantot nav nācies un arvien vairāk sliecos domāt, ka tas bija lieks pirkums un varbūt nevajadzēja tās dēļ arī pirkt plato (simetrisko) bagāžas rāmi.

Tā kā pērn Rumānijā man nepatika cepties melnā un karstā motojakā, veicu mazas, bet būtiskas izmaiņas arī ekipējumā. Proti, savā garderobē ieviesu Acerbis X-Tour motojaku. Un tā bija ļoti pareiza rīcība, jo tas man ļāva izdzīvot tajos gandrīz +40 grādos. Jakai priekšā un aizmugurē ir lielas tīkliņa materiāla zonas un principā braucot tā labi laiž cauri gaisu. Protams, ja mocim priekšā nav pamatīgs vējstikls kā tas ir manā gadījumā. Mazliet mīnuss gan ir tāds, ka atpakaļceļā es šajā jakā nosalu pat savilcis visas apģērbu kārtas, kas man bija līdzi. Respektīvi, neeksistē tāda viena motojaka, kas vienlīdz labi darbojas aukstos un karstos apstākļos. Jāmācās variēt ar vairākām apģērba kārtām.

Šajā braucienā es principā iztiku tikai ar Google Maps navigāciju telefonā. Pa visiem lielajiem ceļiem Eiropā ar to nav absolūti nekādu problēmu, taču mazākas nozīmes ceļi gan mēdz radīt pārsteigumus. Pēc Google Maps skata nav iespējams pateikt, kādas kvalitātes ceļš mūs sagaida un pāris reizes sanāca braukt pa pavisam šauriem un/vai stāviem mazākas nozīmes ceļiem, jo Google, redz, uzskatīja, ka šādi būs ātrāk.

Tā kā šoreiz sanāca izbraukt ārpus Eiropas Savienības, tad izmantoju Airalo eSIM pakalpojumu, lai svešajās zemēs man būtu mobilo datu savienojums. Tā izrādījās laba doma un brauciena gaitā par aptuveni 10 eiro varēju bez problēmām izmantot datus navigācijai, epastiem un mazliet soc. tīkliem.

Ņem arī vērā, ka Balkānu apceļošanai vajag noformēt Zaļo karti (apdrošināšanu). Pirku pie savas brokeres un samaksāju 14 eiro par 2 nedēļu polisi. Tad vēl pie If uz mēnesi par kādiem 50 eiro nopirku KASKO motociklam un pats sev par nepilniem 20 eiro noformēju ceļojuma apdrošināšanu. Nevajag arī aizmirst, ka Ungārijā močiem vajag vinjetes. Šajā jautājumā esmu pieradis pārbaudīt Tolls.eu mājaslapu un vinjetes pēc iespējas pērku digitāli. Viss, formalitātes ir nokārtotas un var doties ceļā!

Ceļojuma uz Balkāniem piezīmes

Lai arī kā es katru reizi gribētu super agri un laicīgi startēt, man tas vēl nav izdevies. Latvijas-Lietuvas robežu sanāk šķērsot tikai ap desmitiem. Tā kā priekšā ir vairākas tranzīta valstis, tad pirmās dienas uzdevums ir tikt maksimāli tālu. Reālistiski gan zinu, ka pat visu dienu braucot netikšu galā ar Poliju. Pat ar saviem fantastiskajiem ātrgaitas ceļiem tā valsts ir milzonīga!

Laika apstākļi šoreiz lutina un tādos patīkamos +26 grādos ap pusdienu laiku jau esmu ticis garām Varšavai. Man nepatīk tādas lielas pilsētas šķērsot ne ar moci, ne auto. Tāpēc vienmēr atviegloti nopūšos, kad šis milzis ir man aiz muguras. Tad var arī piestāt atvilkt elpu kādā no daudzajām atpūtas vietām.

Ceļmalas benzīntanku ēdiens ir neatņemama manu braucienu sastāvdaļa un šoreiz kaut kā ļoti noveicās. Pēc garas dienas ceļā sanāca dabūt vakariņas, kas varbūt neizskatās neko diži, tomēr bija ļoti, ļoti garšīgas. Kopš brauciena ir pagājis jau pusgads, taču es joprojām labi atceros, cik priecīgs biju šajā brīdī. Brīvības garša!

Pēc vakariņām bija laiks sākt domāt par naktsmājām, jo man ir nerakstīts likums – ar moci nebraukt tumsā. Tā kā man šajos ceļojumos līdzi ir telts, tad naktsmāju ziņā esmu ļoti fleksibls. Nesmādēju ne kempingus, bet nav problēmu palikt nakšņot arī lētākās vai dārgākās viesnīcās. Pirmajā brauciena dienā ir daudz spēku, laukā ir silti un sausi, tāpēc izvēlējos nakšņot kempingā. Un tā nu sanāca, ka arī šoreiz nakšņoju tajā pašā Green Valley kempingā, kur jau sabiju pirms gada. Tas gluži vienkārši ir tādā saprātīgā vienas dienas brauciena attālumā. Šoreiz tikai telti uzcēlu pie cita krūma. Uh, kā man patīk nakšņot dabā. Un kā man patīk brokastot dabā!

Pēc ātrās kustības pa Poliju atduramies Slovākijā. Valsts nav pārlieku liela, taču te braukšana ir krietni lēnāka. Es jau vairākus gadus tur braucu un vēroju ceļmalās novietoto kara tehniku un beidzot izlēmu piestāt papētīt, kam tā par godu. Kā noskaidroju, šī tehnika atgādina par Otrā pasaules kara gaitā notikušo ievērojamo Duklas kauju starp PSRS un Vācijas karaspēku. Biežāk jāpiestāj šādās vēsturiskās vietās un jāizlasa, kas tur īsti ir noticis.

Ungārijā atkal tiku uz ātrgaitas šosejas un +35 grādu karstuma. Un tādā laikā braukt ir diezgan nogurdinoši. Vēlā pēcpusdienā sāku domāt par naktsmāju meklēšanu un tā kā negribēju braukt uz lielām pilsētām, lūkojos pēc kempingiem. Google Maps tādu man apkārt nebija nemaz tik daudz. Dabūju labi pabraukties pa pilnīgiem Ungārijas laukiem, lai noskaidrotu ka mans noskatītais kempings patiesībā ir kaut kāda zivju makšķerēšanas bāze un pie viņiem nemaz nakšņot ar telti nevar. Nu, neko, dodamies uz nākamo variantu. Te Google Maps gribēja kā labāk un izveda mani pa kaut kādiem pavisam maziem lauku un meža celiņiem. Smuki, protams.

Beigās kempingu tomēr atradu un tas bija tieši tas, kas man bija nepieciešams! Tur bija baseins, kurā pēc tālā ceļa nopelst un gandrīz neviena cita atpūtnieka. Blakus bija tikai kaut kāds vācu senioru pāris, kas nakts tumsiņā savā kemperī izdvesa kaut kādas dzīvnieciskas skaņas. Kas zin, varbūt mīla kemperī?

No rīta pamodos un pamanīju lietus mākoņus, kas tuvojas. To apstiprināja arī Ventusky mobilā lietotne, kuru pasāku izmantot šajā braucienā, lai saprastu, cik tālu ir nokrišņu zona. Bet ko tas dod, ja es tāpat lietus kārtu uzvelku par vēlu un ne visu. Proti, vajag pie pirmajām lietus lāsēm mudīgi stāties malā un vilkt gan lietus bikses, gan jaku. Bet ko daru es? Jau labi salijis piestāju malā un uzvelku tikai lietus jaku. Tad nu pēc brīža jāstājas malā nosalušam un ar slapjām apenēm.

Labā ziņa gan ir tāda, ka lietus zona drīz ir cauri un atgriežamies vasaras svelmē. Vienmēr prieks pa ceļam atrast tasīti labas kafijas. Var atvilkt elpu, padomāt par to, cik tomēr skaista dzīve, ka var šādi ceļot kur deguns rāda. Bet dodas ceļā, vēl kāda stundiņa un būšu sasniedzis Horvātiju. Tad tai jāizbrauc šķērsām cauri un jau šīs pašas dienas vakarā plānoju nonākt Bosnijā un Hercegovinā.

Kā jau paredzēju, tikšana līdz Balkāniem man aizņēma trīs pilnas braukšanas dienas (1912 km). Kaut kad pašā vakarā iebraucu Bosnijā un Hercegovinā, lai gandrīz uzreiz saņemtu tik glītu skatu. Šis konkrēti ir Srebrenik cietoksnis un turpmākajās dienās ik pa laikam redzēju līdzīgus cietokšņus. Lai piebrauktu pie šīs pils, mazliet sanāca pamaldīties pa maziem un stāviem celiņiem un guvu kārtējo apstiprinājumu tam, cik ļoti esam izlutināti dzīvot pavisam plakanā zemē. Gan šīs, gan arī visu pārējo robežu šķērsošana bija absolūti bez problēmām. Šur tur vajadzēja mazliet pagaidīt rindās, bet pēc tam fiksi parādi savus dokumentus un dodies tālāk. Vienīgi atpakaļceļā uz mājām Serbijas un Ungārijas robežpunktā robežsargs man palūdza atvērt moča somas. Bet tas arī bija vairāk ķeksīša pēc, jo neviens tur baigi pa manām mantām nerakājās.

Pēc divām naktīm teltī beidzot biju nopelnījis normālu viesnīcu, kur var ij pats nomazgāties, ij zeķes izmazgāt. Kā jau svešā vietā, man bija baža par to vai no atklātā un pārskatāmā stāvlaukuma pa nakti manu moci kāds nenozags. Viesnīcas recepcijā uzprasīju, kā te ar drošību un pēc darbinieces neizpratnē sarauktās sejas sapratu, ka Bosnijā un Hercegovinā nekad un neko nevienam nezog. Jāsaka, ka turpmākās pāris dienas šajā valstī izbaudīju – šajā valstī ir kaut kāds patīkams noskaņojums.

Nākamajā rītā brokastojot pētīju karti un secināju, ka salīdzinoši tuvu atrodas Srebrenica, kurā 1995. gada jūlijā dažu dienu laikā tika nogalināti vairāk nekā 8000 cilvēku un vēl 20 tūkstoši cilvēku tika padzīti no šī rajona. Es, protams, biju pa ausu galam iepriekš dzirdējis par Srebrenicas slaktiņu, taču neko vairāk par to nezināju. Ielas vienā pusē atrodas plašs memoriāls ar baltiem kapakmeņiem, bet otrpus ielai atrodas bijušā bateriju rūpnīca, kurā atradās ANO Aizsardzības spēki, kas tā arī neaizkavēja ģenerāļa Ratko Mladiņa vadīto Serbu Republikas armiju ieņemt pilsētu un uzsākt slaktiņu. ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans šo notikumu pēc tam nosauca par smagāko noziegumu Eiropā kopš Otrā pasaules kara beigām. Rekomendēju apmeklēt šo memoriālu, ja esi kaut kur tuvumā, jo tas uzskatāmi parāda, ka par savu drošību ir jārūpējas pašiem un nevar uzticēties kaut kādām starptautiskām organizācijām. Īpaši svarīgi ir šo saprast šobrīd notiekošā kara Ukrainā apstākļos.

Vēl viena nianse, kas jāņem vērā kalnainākos apvidos – ceļā paies ilgāks laiks. Nevajag brīnīties, ka it kā nieka 140km mērošanai būs nepieciešamas teju 3 stundas. Vairums vietējo arī samērā ievēro ātruma norādījumus, jo laikam saprot, ka avārijas situāciju radīšana viņus ātrāk galamērķī nenogādās. Bet tāpat ceļu malas ir nosētas ar piemiņas plāksnēm un atsevišķos gadījumos šie piemiņas objekti ir diezgan pamatīgi.

Pēc memoriāla apskates izlēmu doties galvaspilsētas Sarajevas virzienā, jo biju izpētījis, ka tur ir kaut kāda pamesta bobsleja un kamaniņu trase, kurā norisinājās 1984. gada ziemas olimpiskās spēles. Kad iebraucu pilsētā, sapratu, ka navigācija mani ved pa kaut kādiem šauriem un ļoti stāviem ceļiem kalnā augšpup. Vienā no līkumiem man kaut kas samisējās un turpat arī nogāzos. Pagāja kādas 20 minūtes, kamēr tajā slīpumā piecēlu moci un apgriezos braukšanai lejā no kalna. Nē, tāds reljefs nav man. Dusmīgi nospļāvos un devos prom no Sarajevas. Ja nonāc šajā pilsētā, uzmanīgi pavēro ēku sienas. Tās klāj ložu un artilērijas lādiņu caurumi, jo no 1992. līdz 1996. gadam Sarajeva tika aplenkta un pamatīgi apšaudīta. Šajā periodā tika nogalināti 13 952 cilvēki no kuriem 5434 bija civiliedzīvotāji. Trakas, trakas lietas ir notikušas šajā reģionā.

Izkārpījos laukā no Sarajevas un uzņēmu kursu uz Mostaru, kur biju ieplānojis uzmest aci slavenajam tiltam. Ceļš pārsvarā veda pa Neretvas upes ieleju un bija ātrs un skaists.

Pārlaidu nakti kaut kādā lētā ceļmalas viesnīcā Mostaras pievārtē un jau agri no paša rīta biju vecpilsētā, lai apskatītu slaveno Mostaras tiltu. Smuks jau tas tilts ir, taču kopumā tā vieta ir ārkārtīgi tūristīga. Tik dārgu un mazu kafiju sen nebiju dzēris un kad to malku melnā dzēriena biju izdzēris, pamanīju, ka piestāj pirmie tūristu autobusi. Tas nozīmē tikai vienu – jākāpj uz moča un jādodas tālāk. Kur? Labs jautājums. Bosnija un Hercegovina it kā atrodas blakus Adrijas jūrai, taču viņiem pašiem pieeja pie jūras ir tikai mazs Neum pilsētas platuma strēķītis. Visa pārējā krastmala pieder Horvātijai. Paskaties kartē, izskatās reāli savādi. Bet pludmales mani neinteresē, tāpēc devos tālāk uz Melnkalni.

Ceļš uz Melnkalni veda pa M6 šoseju caur Trebinje pilsētu. Ļoti skaists un ātri braucams ne pārāk dulls kalnu ceļš. Laiciņš laukā perfekts un atkal varēju noķert kaifu no motobraukšanas.

Melnkalnē iebraucu ap pusdienlaiku un pēc īsa atelpas brīža skatu laukumā virs Slansko ezera devos tālāk meklēt pusdienas. Visai ātri atradu kādu ceļmalas ēstuvi un tiku pie savas dienišķās gaļas porcijas. Nu, prot, viņi gatavot dažādus gardus gaļas ēdienus. Plus, nejauši atklāju kaut kādu super garšīgu ogu sulu, kādu Latvijā neesmu manījis.

Melnkalnē man nebija skaidrības, ko apskatīt. Uzmetu aci savai Tripadvisor kartei un secināju, ka kaut kur netālu no Nikšić pilsētas atrodas vecs, bet glīts cara tilts. Tā būvniecību 1894. gadā uzsauca Krievijas imperators Aleksandrs III. Tilts vairs pārlieku aktīvi netiek izmantots un atrodas pilsētas nomalē. Bet nu skats labs! Kamēr es atpūtināju kājas, netālu no manis apstājās kāds vietējo auto un no tā izkāpa trīs džeki ar aliņiem rokās. Ar kaut ko viņus ieinteresēju un šie pienāca klāt aprunāties. Šādi viņi izmanto savu pusdienu pauzi darbā. Sarunas beigās viņi uzprasīja, ko es domāju par karu Ukrainā un es viņiem tiešā tekstā arī pateicu, ko par to domāju. Tā nebija atbilde, ko viņi gribēja dzirdēt, jo tajā brīdī viss patīkamais noskaņojums viņiem pazuda un visi trīs devās prom pie sava auto. Šī vispār ir laba mācība nākotnei – svešās vietās nav jācenšas ne izteikt, ne pierādīt kaut kādi savi reliģiskie vai politiskie uzskati. Tu vietējos iedzīvotājus tāpat nepārliecināsi un tikai vari iekulties liekās problēmās. Tev arī nevajag piekrist visam, ko vietējie saka, bet paklusēt savā pusē jau būs daudz. Sapratu, ka fiksi jādodas tālāk. Bet kur?

Tagad, atskatoties pagātnē, mazliet nožēloju, ka “padevos” un tajā dienā vairs nebraucu uz pavisam netālu esošo Bobotov Kuk kalnu reģionu. Skatos bildēs, ka tur ir ļoti glīti. Tomēr manā braucienā tas nozīmētu griešanos atpakaļ un papildus dienu ceļā, jo līdz tumsai vairs neuzspētu nekur tikt. Kalnu vietā es izlēmu doties tālāk uz dienvidiem un nakšņot Melnkalnes galvaspilsētā Podgoricā. Ne pārāk liela un kopumā patīkama pilsēta, bet šur tur var redzēt kaut kādu absolūti nevajadzīgu nekārtību/atkritumus. Jāatvelk elpa, jo rīt jādodas tālāk uz Albāniju. Zini, kas vēl rīt notiek? Pareizi – klāt ir lielais karstums. Laika prognoze vēsta līdz pat +39 grādu svelmi. Mana vasaras motojaka, protams, ir forša, taču šādās temperatūrās ir smagi arī tajā.

Brauciena sestajā dienā es beidzot Sasniedzu Albāniju un uzreiz pēc robežas šķērsošanas Google Maps izlēma man sniegt īsu kursu Albānijas lauku reģionos un izveda pa kaut kādiem maziem ciemiem. Nē, nu skats, protams, interesants, paldies!

Iepazīstieties, tas ir motoceļotājs Gunters. Viņš brauc ar 20 gadus vecu moci un teicās, ka Albānijā pēdējo reizi bija pirms 30 gadiem un toreiz te viss bija krietni, krietni citādāk. Patīk man šādas fiksas ceļmalas sarunas, kas ļauj uz īsu brīdi ielūkoties pavisam svešu cilvēku dzīvēs un viņu piedzīvojumos. Arī viņš bija nolēmis apskatīt Ziemeļalbānijas Alpus.

Ja sanāk būt Albānijā ar moci vai auto, pavisam noteikti rekomendēju aizbraukt līdz Theth pilsētai. Ceļš ir lielisks un skati fantastiski. Tāpat arī karstā vasaras svelmē kalnos būs samērīgi silti.

Kad aizbraucu līdz Theth, sapratu, ka todien vairs negribu braukt lejā no kalniem un man netipiskā agrumā atradu jauku kempingu (Camping Freskia) un kaifoju par skatiem visu dienu. Vari skatīties visapkārt teltij, un redzēsi pasakaini skaistus kalnus. Laime pilnīga! Kempinga īpašnieki dzīvot turpat un paši arī gatavo ēdienu. Tas ir vienkāršs, bet ļoti garšīgs. Pie vakariņām vēl patērzēju ar citiem ceļotājiem par viņu pieredzēto un piedzīvoto.

Naktī kalnos paspēju pasalt, jo temperatūra nokritās zem +10 grādiem. Tas arī palīdzēja agrāk uzsākt dienu un ap astoņiem jau biju ceļā. Līdzko nobraucu lejā no kalniem, atgriezos svelmē. Jau ap pusdienlaiku laukā bija krietni virs +35 grādu temperatūra un Albānijas galvaspilsētā Tirānā iekļuvu pamatīgā sastrēgumā, kur ar tik plati apkrautu moci īsti nebija nekādu variantu. Vairs nekad nelīdīšu pilsētās! Šajā brīdī tik ļoti izbesījos par karstumu un izdegušās akmeņainās dabas skatiem Albānijā, ka pieņēmumu lēmumu doties tālāk uz Ziemeļmaķedoniju un principā uzsākt ceļu mājup. Ceļš bija ilgs un ārkārtīgi karsts. Vairākas reizes stājos malā dzert maksimāli daudz šķidruma. Ļoti saguris, bet reizē arī priecīgs vakarā iebraucu Ziemeļmaķedonijā.

Iepriekš no kolēģiem biju dzirdējis, ka Ziemeļmaķedonijas dienvidos ir ļoti skaists un kluss Ohridas ezers. Tieši tur arī devos uzreiz pēc robežas šķērsošanas. Gar pašu ezeru ir izvietoti desmitiem ja ne simtiem lielāku un mazāku kempingu un piestāju pirmajā, kas man šķita pieņemams. Fiksi uzbūvēju telti un devos vakariņās. Savās vēlmēs biju īss un lakonisks – dodiet, lūdzu, man pašu lielāko gaļas gabalu, kas jums ir, mazliet dārzeņus un vēsu vietējo alu. Laime pilnīga!

Albānijā sabiju tikai divas dienas un šī valsts mani paspēja nokausēt. Burtiski. Nebiju domājis, ka caur motobiksēm un motojaku ir iespējams apdegt.

Principā šajās vakariņās es pieņēmu lēmumu, ka Balkānu misija ir izpildīta un nu ir laiks taisnā ceļā atgriezties mājās. Skaidrs, ka par katru tikko izbraukto valsti es paspēju gūt tikai virspusēju un visnotaļ paviršu iespaidu, taču tā svelme jūlijā tur liedz izbaudīt ceļošanu ar moci un absolūti nemotivē meklēt un apceļot interesantas apskates vietas. Tas nu ir skaidrs!

Ceļš no Ohridas uz Skopji ir smuks un to es izbaudīju. Tomēr pašā Skopjē es izlēmu nebraukt, jo tur nesen biju viesojies darba sakarā un sastrēgušās pekles Tirānas pieredze man lika turpināt ceļu izvairoties no pilsētām. Visai ātri nonācu Serbijā un turpmākās divas dienas man bija iespēja saprast, cik milzīga ir šī valsts (no dienvidiem uz ziemeļiem). Nakti es pārlaidu viesnīcā Belgradā, bet principā šīs valsts šķērsošanai pa ātrgaitas šosejām man tāpat vajadzēja divas pilnas dienas. Karstums nereālākais!

Ungārijā kaut kur ap Budapeštu benzīntankā satiku kārtējos ceļotājus, kas no Čehijas bija devušies līdzīgā Balkānu ceļojumā, bet klāt vēl bija pieķēruši arī Grieķiju. Un kas par interesantu motocikla izvēli! Bet tā jau ir, nav tik svarīgi ar ko braukt. Svarīgi ir braukt!

Pagājušajā ceļojumā Rumānijā sasniedzu 10 tūkstošu kilometru nobraukumu manam mocim un tagad kaut kur Slovākijā pamanīju, ka esmu sasniedzis jau 20 tūkstošu atzīmi. Kā jau no Yamaha motocikla sagaidāms, tam nav bijusi absolūti neviena problēma un tas ir tieši tas, kas šādos tālos ceļojumos ir nepieciešams.

Zini, kas nav nepieciešams? Lietus! Un tas bija tas, kas mani mērcēja un saldēja divas dienas. Izbraucu cauri pamatīgi pielijušai Slovākijai un vājprātīgā lietusgāzē tiku arī Polijas dienvidos. Izmirku, izbesījos un atkal neveikli nogāzos. Kaut kā man totāli neiet ar Polijas ceļiem. Todien jau pamatīgā krēslas stundā pēdējiem spēkiem tiku līdz viesnīcai Varšavas nomalē. Pa šīm pēdējām divām lietainajām dienām biju pārsalis un pamatīgi apaukstējies. Naktī mocījos ar drudzi un brokastīs sazāļoju sevi, lai varētu turpināt ceļu. Kaut ko es sev biju salauzis, jo visu atlikušo vasaru nespēju līdz galam apārstēties un pat tagad, pusgadu vēlāk, jūtu, ka pilnībā perfektā stāvoklī vēl neesmu. Interesanti!

Pēc kārtējās garās dienas ceļā, 14. jūlija pievakarē beidzot atkūlos atpakaļ līdz Latvijai! Pat neskatoties uz dullo karstumu Albānijā un apaukstēšanos atpakaļceļā, man ļoti patika arī šis brauciens. Tomēr sapratu, ka varētu mazliet vairāk veltīt laiku potenciālo galamērķu izpētei PIRMS brauciena. Tad mazāk būs jādomā par to un varēs vairāk domāt par interesantāku ceļu izvēli, lai tiktu līdz šiem galamērķiem. Tāpat ir jāuzmanās no stāviem kalnu ceļiem, ko ir grūti pievarēt ar manām prasmēm un tik smagu moci. Varētu jau var, bet prieka tur maz.

Brauciena gaitā es uzpildījos 23 reizes un par 238.93 litriem benzīna samaksāju 365.69 eiro. Motocikla vidējais patēriņš šajā braucienā bija 4.35 l/100km. Pārējās izmaksas bija nakšņošana — sākot no kādiem mazpadsmit eiro par kempingu un viesnīcas maksāja sākot no kādiem 30-40 un līdz aptuveni 100 eiro par nakti. Plus, ēšana. Precīzi rēķinājis neesmu, bet man kaut kā liekas, ka arī šoreiz kopējās šī brauciena izmaksas tā norises laikā bija ne vairāk kā aptuveni 700–800 eiro.

Par Balkāniem ir dzirdēti padaudz stereotipi – tur nav droši, būs problēmas ar sakariem un maksāšanu utt. Es neko tādu nenovēroju. Kamēr pats speciāli nemeklē problēmas, tās pašas tevi arī nemeklēs. Izturies ar cieņu pret vietējiem iedzīvotājiem, viņu paražām un viss būs labi. Ar mobilajiem sakariem man nebija problēmu (Airalo varu ieteikt). Pārsvarā visur varēju samaksāt ar maksājumu karti, bet tur, kur nevarēju, noderēja eiro. Pilsētās angliski vairums saprot, bet lauku reģionos ne pārāk. Ēdiens vienkāršs, bet garšīgs. Lāčus nemanīju. Rekomendēju apmeklēt Balkānus un piemēram uz to pašu Bosniju un Hercegovinu es labprāt vēlreiz aizbrauktu jau ar ģimeni.

Kur braukt nākamsezon?

Nezinu. Patiešām nezinu. Man joprojām ir vēlme ar moci aizdoties uz Skandināviju (es laikam sliecos izbraukt Norvēģiju), bet man nepatīk un es neprotu lietot prāmjus. Plus, tie ir ierobežojošs faktors. Moča būtība ir tieši pilna brīvība braukt vai nebraukt. Vēl viens variants ir kārtējo reizi doties uz dienvidiem un normāli izbraukt Bulgāriju. Man ļoti patīk viss šis dienvidu valstu šarms un domāju, ka Bulgārija varētu nelikt vilties. Bet nezinu, vēl ir laiks apdomāties... un tad pēdējā mirklī atkal sapakoties un doties ceļā.

Šī gada motosezona tuvojas savam loģiskajam noslēgumam un vismaz pats sev to vēlos pabeigt pastāstot jums par manu šīs vasaras lielo motoceļojumu uz Rumāniju. Pagājušajā vasarā es piedzīvoju manu pirmo lielo motoceļojumu pa Eiropu un sapratu, ka tas ir tas, ko vēlos atkārtot.

Ja pagājušajā gadā es sabijos no Rumānijā solītā karstuma un Budapeštā izlēmu doties Horvātijas virzienā, tad šoreiz izlēmu tomēr izbaudīt Rumāniju pēc pilnas programmas. Pamatā mani interesēja slavenie Transalpina un Transfăgărășan kalnu ceļi un gluži tāpat kā pirms gada, visus citus apskates objektus es biju plānojis spontāni uz vietas. Tātad, plānošanas man nebija nekādas un no rīta parasti izdomāju, kādā virzienā došos un dienas noslēgumā pieņēmumu lēmumu par nakšņošanas vietu un veidu. Braucu ar telti, lai man ir plašāka brīvība naktsmāju jautājumā un dažas naktis pavadīju kempingos.

Desmit dienās es vienatnē izbraucu cauri 5 dažādām valstīm (Lietuva, Polija, Slovākija, Ungārija un Rumānija) un kopā mēroju 5292km.

Brauciena mērķis nav mainījies — es braucu braukt

Gluži tāpat kā pirms gada, mans motoceļojumu mērķis ir braukt. Ja pa ceļam ir kaut kas interesants, tad var piestāt apskatīties, bet principā es šajos ceļojumos dodos, lai brauktu. Dienu no dienas un no rīta līdz vakaram. Vidēji dienā nobraucu ap 500km, bet brauciena sākumā un beigās bija arī ap 900km nobraukumi.

Arī šoreiz braucu viens pats, jo vismaz reizi gadā es vēlos atpūsties no cilvēkiem un pabūt pats ar sevi. Plus, braukšana grupās manā skatījumā ir pārlieku sarežģīta padarīšana un man nav tādu draugu ar kuriem mums sakristu domas par to, kad/kā braukt un kad nebraukt.

Motocikls gan ir mainījies

Mans pirmais motocikls bija Yamaha MT-07, kas ir klasisks ielas motocikls. Joprojām uzskatu, ka tā bija pareizā izvēle, jo tikai reāli braucot es sapratu, kāda veida braukšana man patīk un kāda tipa motociklu es pirkšu nākamo. Lai arī MT-07 nav pats piemērotākais motocikls tāliem ceļojumiem, tomēr nevaru teikt, ka man kaut kā pārlieku slikti gāja pagājušajā tālajā ceļojumā. Taču tā kā gribēju pamēģināt pabraukt Trans Euro Trail maršrutus, bija jāmeklē adventure tipa motocikls.

Motocikla meklēšana pati par sevi ir atsevišķa raksta vērta tēma, bet īsumā pateikšu vien to, ka es biju izlēmis pirkt jaunu vai mazlietotu vidējās kubatūras adventure tipa motociklu. Izmēģināju pāris BMW un Triumph motociklus, bet beigās tomēr izlēmu par labu Yamaha Tenere 700, jo man jau bija pieredze ar Yamaha motociklu, kā arī patika MT-07 dzinējs, kas tiek izmantots Tenerē. Plus, Tenere 700 ir tehniski ļoti vienkāršs motocikls ar ļoti plašu aksesuāru klāstu. Tas ir svarīgi, jo man bija diezgan konkrētas vēlmes, kā šo motociklu padarīt piemērotu tieši man.

Tā kā motociklu nopirku sezonas pašā noslēgumā, man bija visa ziema, lai sapirktos visus nepieciešamos aksesuārus un sagatavotu motociklu nākamajai sezonai tieši tādu, kādu man to vajag. Iziesim cauri svarīgākajiem aksesuāriem un manām atziņām par to vai pirkums bija nepieciešams.

Viss sākas ar drošību. Viena no pirmajām lietām, ko jaunajam motociklam uzstādīju, bija Barkbusters VPS roku sargi. Krietni pamatīgāki par standarta aizsargiem un jau vairākas reizes pirkums sevi atpelnīja kritienos. Es nevaru teikt, ka tās plastmasas uzlikas baigi palīdz pret vēju vai lietu, taču pamatīgās alumīnija stīpas ir tik biezas, ka hēbeļi paliks dzīvi pat iespaidīgos kritienos.

Ja ar motociklu ir plānots nobraukt nost no asfaltēta ceļa, tad neiztiksim bez pamatīgas aizsargpannas. Tenerei ir ļoti daudz variantu, bet kaut kā beigās paliku pie Outback Motortek produktiem, jo viņi piedāvā plašu dzelžu klāstu. Vienā pasūtījumā no viņiem sapirku gan pannu, gan dugas, gan bagāžas rāmi. Pasūtījums atbrauca saplēstā kastē un kaut kādi elementi bija pa ceļam pazuduši, bet kaut kādi bija apskrāpēti. Sazinājos ar uzņēmumu un viņi bez liekām runām uzreiz izsūtīja trūkstošās detaļas un piedāvāja risinājumu sabojāto salabošanai. Ne tikai labi produkti, bet arī lielisks klientu atbalsts liek man rekomendēt šo uzņēmumu un tā produktus arī citiem cilvēkiem. Mīnuss — tie ir smagi un pamatīgi dzelži, kas jau tā smago Teneri padara vēl neērtāk izmantojamu bezceļos.

Tā kā motociklu gatavoju braukšanai dažādos apstākļos, tad jau laicīgi uzstādīju arī oriģinālo Yamahas metālisko radiatora aizsargu. Pietiek ar vienu asāku akmeni vai zaru, lai radiators būtu caurs un brauciens beigtos bez iespējas lauka apstākļos salabot šādu bojājumu.

Aizsardzība nepieciešama arī lukturim, kas Teneres gadījumā ir padārgs bloks. Uz šī lampas aizsarga gan ir atzīme, ka to nevar izmantot uz koplietošanas ceļiem, tāpēc uzmanīgāk būtu jābrauc uz tik puritāniskām valstīm kā Austrija vai Vācija. Cik labi, ka neplānoju tur braukt ar motociklu.

Jau dažos pirmajos izbraucienos ar šo motociklu sapratu, ka būs problēmas ar vēju. Standarta vējstikls pie mana ap 186cm auguma vēja plūsmu dzen tieši ķiverē un rada briesmīgu troksni un vibrācijas (buffeting). Nopirku krietni augstāku vējstiklu, kas situāciju uzlaboja, bet tomēr ne līdz galam. Tad piepirku deflektoru, kas paceltā stāvoklī ļauj komfortabli braukt pa šoseju arī tālus gabalus. Bezceļos gan deflektoru jālaiž zemē, lai redzētu to bedri vai sakni uz kuras nogāzīsies. Šobrīd laikam es pirktu mehānismu, kas ļauj standarta vējstiklu pacelt augstāk vai zemāk. Bez deflektora gan laikam tik gariem cilvēkiem neiztikt. Plus, es vēl piepirku lielākus sānu stiklus, kas vēju forši met virs pleciem un principā ar šādi aprīkotu motociklu vējš (un arī lietus) vispār vairs nav problēma.

Tenerei ir samērā foršs borta kompis un šķērsstienis tā augšpusē, kur ērti novietot, piemēram, navigācijas ierīci. Tomēr visa konstrukcija ir ļoti nestabila un pa grantenēm braucot kratās tik ļoti, ka nav iespējams nolasīt ne navigācijas ekrānā notiekošo, ne kustības ātrumu. Par laimi Camel ADV ir radījis Tenere Anti-Bobble-Head produktu, kas šo problēmu risina. Tie ir divi metāla stieņi, kas visu motocikla priekšpusi padara krietni stabilāku. Efekts tiešām ir jūtams un beidzot varam normāli karināt priekšā dažādus gadžetus.

Vēl no Camel ADV nopirku arī šādus kāju atbalstus. Tie ir krietni lielāki nekā standarta atbalsti un dzelkšņi neļaus no tiem noslīdēt zābakiem. Uz šādiem kāpšļiem ir krietni vieglāk stāvēt, taču tā kā tiem nav gumiju ar plānākiem apaviem ļoti jūt vibrācijas un garākos gabalos tas ir nogurdinoši.

Tenerei ir ļoti maza un adventure zābakos nesataustāma bremžu svira. Bet šo jautājumu var risināt pieskrūvējot šādu aksesuāru. Es pats pirku kvalitatīvu produktu no SW-Motech, bet skatos, ka šādi aksesuāri pa dešuku nopērkami arī Aliexpress. Manā kritienā uz asfalta tas gan noplīsa nost.

Tā kā es nesveru 75kg, visai ātri motociklam uz cietākām nomainīju atsperes aizmugurē un priekšā. Nevaru teikt, ka jūtu baigo atšķirību, taču tagad vismaz tās ir atbilstošas manam svaram.

Tagad parunāsim par bagāžas risinājumiem. Man ļoti patīk bākas somas, jo tās ļauj sev maksimāli tuvu turēt visādus svarīgus sīkumus. Tenerei ir nejēdzīgs uz augšu ļoti izvirzīts bākas vāciņš, kas liedz izmantot bākai tieši pieguļošas somas, kā arī nederēs magnētiskie stiprinājumi. Lai neskrāpētu motocikla plastmasas detaļas, negribēju arī ar siksnām stiprināmu somu. Tāpēc izvēlējos SW-Motech Tank bag EVO somu, ko stiprinās pie SW-Motech PRO Tank ring pamatnes. Soma ir kvalitatīva, bet kopumā šis risinājums nebūs labākais, ja plāno ar motociklu braukt bezceļos. Ja motociklu bieži metīsi zemē un stūri grozīsi līdz atdurei, tad tas visu laiku locīs stiprinājumu un tas ilgi nekalpos. Tāpat soma var traucēt, kad braucam stāvot kājās.

Aizmugurē es izvēlējos uzstādīt bagāžas rāmi (rack) no Outback Motortek, kur pirku arī aizsargpannu un priekšējos aizsargus (dugas). Šoreiz ar apdomu pirku simetrisko variantu, lai varu kreisajā pusē rāmja iekšpusē pieskrūvēt arī rezerves degvielas kannu. Pieksrūvēju arī augšējo bagāžas plauktu, jo telti vadāju 50 litru somā (drybag) un pie šādas metāla pamatnes to varu droši piestiprināt nedomājot par to, ka saskrāpēšu plastmasas. Kopumā šie dzelži ir ļoti kvalitatīvi un precīzi uzbūvēti, taču reizē arī smagi. Īpaši to jūt, kad nācās motociklu pacilāt bezceļos. Tur šādi aprīkota Tenere būs ne tas labākais motocikls ar ko braukt.

Aizmugurē es izvēlējos Enduristan MONSOON 3 bagāžas somas. Tās ir mīksto somu sistēma, kur katrā var ievietot 30l mantu. Ļoti vienkāršas, ļoti izturīgas somas. Biju paspējis ar tām izpeldēties dubļos un pabraukties spēcīgā lietū — slapjums iekšā netiek. Cietās kastes noteikti būtu ērtākas, taču nederēs bezceļos — pārāk liela traumu iespējamība. Kopumā esmu ļoti apmierināts ar šo bagāžas risinājumu, kad ēdamais, instrumenti, drēbes ir sānu somās, bet nakšņošanas mantas somā šķērsām virs sānu somām.

Tenerei nav pārlieku liela bāka un ar vienu uzpildi var nobraukt vidēji 300–350km. Tāpēc drošībai piepirku arī Rotopax degvielas tvertni. Vājprātīgi dārgs produkts, ko pamatīgi sadārdzina arī sūtīšana no ASV. Ar tagadējo pieredzi es joprojām vestu līdzi rezerves degvielu, taču izmantotu mazu aptuveni viena litra pudeli, ko piestiprinātu kaut kur citur uz moča un attiecīgi diez vai pirktu simetrisko bagāžas rāmi, kas motociklu padara būtiski platāku aizmugurē.

Ja uz MT-07 stūres man nebija vietas Quad Lock telefona turētājam un izmantoju minimālistisko Beeline navigatoru, tad uz Teneres beidzot varēju navigācijai izmantot telefonu. Šeit es varu ērti savu iPhone novietot virs borta datora un tādējādi navigācijas norādes ir saskatāmas nenoliecot uz leju visu galvu. Jāatrod tikai pareizais slīpums, lai displejā pārlieku nespīd Saule un jāsapērk daži papildus aksesuāri. Uz šo braucienu es nopirku telefonam arī priekšējo lietus vāciņu un arī bezvadu uzlādes “galvu”. Tagad telefons man ir pasargāts no lietus un spēj uzlādēties. Uzlādes jaudas pietiek, lai varētu braukt arī spilgtos Saules staros (kad telefons maksimāli gaišu tur displeju un attiecīgi visstraujāk izlādējas). Vienīgi tādos apstākļos telefons arī jūtami uzkarst un viskarstākajā brauciena posmā tas man radīja problēmas — telefons palika pavisam tumšs (acīmredzot, šādi tas cīnījās pret potenciālu pārkašanu) un vairs nespēju normāli nolasīt navigācijas norādījumus. Navigācijai es izmantoju Google Maps (pamatā braucieniem lielajos attālumos) un Guru Maps, kad vajadzēja precīzāk nokļūt noteiktos iepriekš atzīmētos punktos. Vispār Guru Maps es varu ieteikt, jo tā man lieti noderēja Trans Euro Trail maršrutus, jo spēj precīzi un ērti attēlot GPX maršrutus. Abu lietotņu kombinācija mani pavadīs arī turpmākajos braucienos. Noderīga ir arī telefona funkcija, kas automātiski nosaka kustību un izslēdz laukā paziņojumus un padara mani nesazvanāmu. Tādējādi brauciena laikā man uz ekrāna nerādās traucējoši paziņojumi un neienāk zvani.

Vēl viena noderīga lieta, ko uzstādīju pirms brauciena — Oxford apsildāmie rokturi. Nav jābrauc ziemā, lai no šī aksesuāra būtu jēga. Pietiek ar vienkārši drēgnu un lietainu dienu, lai silti rokturi būtiski ietekmētu braukšanas sajūtas uz labo pusi. Katra eiro centa vērts pirkums!

Tenere ir ļoti augsts motocikls un ar standarta krēslu es uz līdzenas virsmas nevaru nostāties uz abām pilnām pēdām. Cerībā samazināt motocikla augstumu, es nopirku oriģinālo Yamahas zemo sēdekli. Mazliet labāk palika, bet tāpat visādos bezceļos šis mocis ļoti viegli gāžas, jo ir ar izteikti augstu smaguma centru (bāka vienkārši augstu novietota). Pats sēdeklis ir ciets un šaurs. Jau otrajā vai trešajā brauciena dienā tas radīja problēmas — burtiski sāpēja pakaļa. Tā noteikti ir lieta, kas ir jārisina, ja ar Teneri plāno doties ļoti tālos braucienos. Atgriežoties no šī ceļojuma, uzreiz par milzu naudu no Touratech pasūtīju ērtāku sēdekli. Tagad jātestē vai no tā būs jēga. Ja tas mocis nebūtu tik augsts, varētu uzstādīt biezāku (augstāku) sēdekli un tas noteikti uzlabotu pēcpuses labbūtību.

Parunāsim par riepām. No rūpnīcas Tenere nāk ar 80/20 tipa Pirelli Scorpion Rally STR riepām, kas ļoti labi der braukšanai pa asfaltu (tādas riepas biju pērn uzlicis arī uz MT-07 un izbraucis Eiropu), taču galīgi neder bezceļos. Tā kā sezonas sākumā es dzīvojos pa mežiem, uzliku lietotas Goldentyre GT823KH pumpenes. Bezceļos riepas foršas, taču uz asfalta trokšņainas un ļoti vibrē pie lielākiem ātrumiem. Kādā no braucieniem riepu sabojāju un nācās meklēt jaunas riepas. Nopirku Motoz TRACTIONATOR ADVENTURE riepu komplektu, kam būtu jāder gan bezceļos, gan ilgi jākalpo uz asfaltētiem ceļiem, jo Motoz riepas tieši ir slavenas ar savu ilgmūžību. Amizantā kārtā tā arī neesmu ar šīm riepām nobraucis nost no ceļa, taču pa asfaltu tās nobrauca 5000km un nodilums ir minimāls. Tās tiešām ir ļooooooooti ilgmūžīgas riepas. Gaudo pie ātruma 100–120km/h, taču vismaz nevibrē. Tiesa, iespējams, šīs riepas bija pie vainas kritienam, ko piedzīvoju Polijā. Ar pumpenēm vienmēr jābūt uzmanīgam slapjos apstākļos. Nākamās es laikam pirkšu vai nu Motoz TRACTIONATOR GPS, vai Mitas E07. Proti, ilgmūžīgas vairāk asfaltam piemērotas adventure riepas.

Ar riepām vispār šajā sezonā man bija padaudz problēmu — saplēsu Goldentyre aizmugurējo riepu un drīz pēc nomaiņas uz Motoz riepām, aizmugurē dabūju “mīksto” nekvalitatīvas kameras dēļ. Uz Rumāniju devos ar lielām bažām par riepām, jo sapratu, cik grūti būs man vienam atrisināt tukšas riepas probēmu. Man līdzi somā bija riepu maiņas komplekts, abas rezerves kameras un mazs Xiaomi Portable Air Compressor kompresors. Ar to es katru dienu pirms braukšanas pārbaudīju riepu spiedienu un biju drošs, ka problēmu gadījumā man vismaz būs iespēja uzpumpēties. Ierīci var uzlādēt ar USB kabeli no tā paša motocikla vai power bankas, tāpēc uzskatu šo par foršu pirkumu, ko izmantošu arī turpmāk.

Ekipējuma ziņā man salīdzinot ar pagājušo gadu nekas daudz nemainījās un būtiskā izmaiņa bija tikai ķivere. Pa ziemu biju nopircis LS2 Explorer ķiveri un pēc dažiem braucieniem sapratu, ka tā ir mēsls. Ķivere svīst ciet pat ar pinlock, ātrumā tai kaut kādas detaļas baigi rezonē (trokšņo) un pēc piecām lietošanas reizēm salūza iebūvētās saulesbrilles mehānisms. Nevaru ieteikt nevienam, kas meklē kvalitatīvu ķiveri tāliem braucieniem. Tad Yamaha veikalā man iedeva uz testu pabraukt ar Arai Tour-X4 un jau pēc pirmās uzvilkšanas reizes es sapratu, ka šo vājprātīgi dārgo ķiveri es gribēšu nopirkt. Tā perfekti sēž man uz galvas, tā nesvīst, labi ventilējas un to nekrata vējš. Ne velti šo ķiveri izvēlas daudzi pasaules apceļotāji.

Labi, bet tagad varbūt beidzot parunāsim par Rumāniju?

Ak, jā, es atkal aizrunājos par tehniskajiem ceļojuma aspektiem. Tagad labprāt pastāstīšu par galvenajām brauciena atziņām.

Katra šāda brauciena sākums ir diezgan vienmuļš un pat garlaicīgs, jo ir jāvelta pilna diena, lai tiktu cauri Lietuvai un lielākajai daļai Polijas. Šovasar es izlēmu braukt no Varšavas pa austrumu pusi (Ļubļina, Žešuva) un nonācu uz pavisam svaiga ātrgaitas šosejas posma, kur poļi vēl nav paspējuši iekārtot atpūtas zonas un uz pašas šosejas gandrīz nekur nemanīju arī degvielas uzpildes stacijas. Man pāris reizes nācās braukt nost no šosejas uz tuvējām pilsētām meklēt degvielu. Bet visādi citādi šādi ceļi ir ātrākais veids kā pēc iespējas īsākā laika posmā mērot lielākus attālumus. Secināju arī, ka Teneres normālais kruīzēšanas ātrums ir ap 130km/h, jo pēc tam apgriezini ir tik augsti, ka braukšana kļūst nogurdinošāka. Noteikti situāciju var uzlabot nomainot zobratus, taču no otras puses var arī atzīt, ka Tenere 700 nav nekādas lielceļu kruīzeris. Tur noteikti ērtāk būtu ar lielākiem, smagākiem un jaudīgākiem motocikliem. Te ir vērts arī piezīmēt, ka ar Teneri tehniski var braukt divatā (ar sievu izbraucām Sāremā īsi pirms Rumānijas brauciena), taču ilgos un tālos ceļos divatā es ar Teneri nebrauktu.

Pirmā nakts tika pārlaista kempingā “Green Valley” netālu no Ļubļinas. Kad nakšņoju kempingā, tad ēdu gatavo tūrisma ēdienu, ko vajag tikai apliet ar karstu ūdeni. Iepriekšējā gadā biju sapircies visādu ražotāju tūrisma ēdienu un vairumā gadījumu tas garšoja briesmīgi. Tagad ziemā notestēju REAL Turmat zīmola ēdienu un secināju, ka tas garšo ļoti labi. Pirku lynxgear.lv interneta veikalā, kur var atrast arī citus tūrismam/ceļošanai noderīgus produktus un mantas. Armijnieku MRE ēdiens man joprojām garšo vairāk, taču no tūrisma ēdieniem, ko esmu testējis, REAL ir pašā augšgalā un dažas pakas paņemšu līdzi arī savos nākamajos tālajos ceļojumos.

Visādi citādi motoceļojumu diēta izskatās aptuveni šādi — benzīntanku maizes. Tas ir ātrākais veids kā uzņemt ēdienu, lai atkal varētu doties ceļā!

Nekur nav pazudusi mana atkarība no labas kafijas. Pagājušajā ceļojumā līdzi ņēmu mazu mokas kanniņu, kas aizņēma diezgan daudz vietas un bija smaga. Pa ziemu tiku pie AeroPress Go, kas būtiski uzlabo šo aspektu. Ar šo ierīci es varu pagatavot garšīgu kafiju un saliktā stāvoklī tā aizņem krūzes (tumšā daļa bildē) tilpumu.

Kad brauciena otrās dienas vēlā pēcpusdienā iebraucu Ungārijā, sapratu, ka tālāk ies smagi. Laukā bija 34–36 grādi un uz motocikla situācija nebija diez ko labāka. Garajos adventure zābakos kājas vārās, melnā motojaka ļoti labi pievelk Sauli un augstā vējstikla aizvējā viss ir slikti. Tiesa, nekas labāks nepaliek, kad nolaiž deflektoru, jo tad ir sajūta, ka kāds ar fēnu pūš karstu vēju sejā. Visgrūtāk gan gāja pilsētās sastrēgumos, kur tādā svelmē vārgāki cilvēki noteikti dabūtu ģībienu. Karstums noteikti ir kaut kas, ko būtu nopietnāk jārisina, ja vasaras vidū plānoju doties uz šādiem reģioniem. Būs pa ziemu jāpapēta kaut kādas gaišas vairāku slāņu jakas, kuras var padarīt pavisam plānas un ventilējamas.

Ja pavasarī Latvijā varam redzēt nebeidzamus dzeltenus rapšu laukus, tad Ungārijā un Rumānijā ir nebeidzami saulespuķu lauki. Skats ļoti iespaidīgs un šajā bildē esmu pavisam netālu no Rumānijas robežas.

Lai arī Rumānija ir Eiropas savienībā, tomēr uz robežas ir pārbaudes līdzīgi kā tas bija uz Horvātijas robežas. Tad nu pamatīgi saguris pēc divu garu dienu brauciena vēl kādu pusstundu pacepos vakara saulē pirms tiku iekšā Rumānijā.

Rumānijā iebraucu ceļojuma otrās dienas vakarā ap septiņiem. Tuvējā stāvlaukumā piestāju un sāku meklēt naktsmājas blakus esošajā pilsētā ar nosaukumu Oradea. Atkal izlēmu par labu kempingam, jo bildēs redzēju baseinu. Un baseins bija kaut kas, kas man lieti noderētu pēc divu dienu non stop motociklēšanas.

Vēl kempingi man patīk ar to, ka tajos parasti atrodas dažādi interesanti cilvēki. Piemēram, šoreiz ļoti interesants izrādījās pats kempinga saimnieks (ar kuru vakara gaitā arī sadzērām), gan citi viesi. Es trāpījos dienā, kad kempingā nakšņoja GUMBALKAN 2022 braucēji. Tas ir tāds parodijbrauciens, kad cilvēki ar lētām mašīnām mēģina aizvadīt tālus ceļojumus. Ar dažiem braucējiem pie baseina vēl dziļi naktī dzērām aliņus un runājām par viņu ceļojumiem ar mašīnām un motocikliem. Šādiem stāstiem nav cenas!

Pienāca rīts un brokastojot sāku domāt par to, kur tad īsti braukt. Paskatījos kartē, ka netālu no Oradea pilsētas sākas pirmie kalni un pietuvinot kartē tuvāk, pamanīju arī serpentīnus. Okei, braucam tad uz pilsētu Stei un tad griežamies pa kreisi kalnos! Aptuveni tā es arī turpmākajās brauciena dienās plānoju savus maršrutus. Ja kaut kas kartē izskatās interesanti, tad es arī devos uz turieni. Un pārsvarā piedzīvotais man nelika vilties, jo kalni vispār nevar likt vilties.

Braukšanai kalnos (pat zemos) viens no plusiem ir tāds, ka augšā ir vēsi. Ja visu dienu priecīgs serpentinēju kādos aptuveni 26 grādos, tad nobraucot atpakaļ lejā, mani sagaidīja +35 grādu svelme. Pēcpusdienā iebraucu Cluj-Napoca pilsētā, kas, kā noskaidroju, skaitās izteikta studentu pilsēta.

Pēc divām dienām teltī, viesnīca bija patīkams atelpas brīdis, kad varēju normāli nomazgāties pats un izmazgāt arī savas drēbes. Lai arī šogad es līdzi ņēmu krietni mazāk drēbes, tagad secinu, ka nākamajos braucienos var vēl vairāk samazināt šo bagāžas pozīciju. Ja ceļojumos neplānoju apmeklēt operu, tad pilnībā pietiek ar diviem sintētiskajiem t-kreklu un apakšveļas komplektiem. Tie ātri izventilējas no sviedriem, ilgi nekļūst smirdīgi un spēj izkalst pa nakti. Paliec viesnīcā pa nakti un tev atkal ir svaigas drēbes pāris dienu braucienam.

Kad es paziņām teicu, ka dodos uz Rumāniju, daudzi teica, ka tur taču ļoti nedroša satiksme un daudz nelaimes gadījumu uz ceļiem. Pirmajā dienā es sapratu, ka Rumānijā visi brauc ļoti ātri un pārliecināti. Ja tev liekas, ka kāds tevi varētu apdzīt, tad tas kāds arī to izdarīs. Ātruma ierobežojumi tur ir tādi informatīvi, bet tos gandrīz neviens neievēro. Ar motociklu nav grūti braukt Rumānijā, ja nesēņo. Rēķinies gan, ka šur un tur vietējie ļaudis vēl pārvietojas ar zirgu pajūgiem. Tas gan nav izplatīts visā Rumānijā, bet drīzāk noteiktos reģionos. Līdzīgi kā dažos apgabalos apkārt klīst govis, bet citos — suņi. Bet tas īsti netraucē, jo pavisam riteņos tur neviens nemetas. Vienīgais, ko tā arī nesapratu, kāpēc no aizmugures cilvēki pīpina, ja atslodzes nolūkos pilsētās/ciematos pabraucu stāvot kājās. Pašā Rumānijā nemaz tik daudz vietējos motociklistus nemanīju un varbūt tāpēc vietējie iedzīvotāji nav pieraduši, ka braukt ar moci stāvot kājās ir okei.

Nākamā diena man bija paredzēta Transalpina iekarošanai, kas ir viens no augstākajiem ceļiem Karpatu kalnos. Ar tām kalnu pārejām ir tā, ka jāsaprot kurās pilsētās/ciematos tās sākas/beidzas un kāds ir ceļa numurs. Tad braucam uz kādu no šīm pilsētām un tālāk sekojam ceļa numura norādēm. Nav tā, ka šādi ceļi kaut kā tiek baigi afišēti, jo ikdienā tie ir parasti ceļi pa kuriem cilvēki pārvietojas savās ikdienas gaitās. Protams, ar to atšķirību, ka vairāk redzēsi citus motociklistus vai tūristus. Starp citu, citus latviešus es šajā braucienā neredzēju gandrīz vispār, bet lietuvieši gan tika manīti uz ceļa. Dažkārt pat paspēju noķert uz īsu sarunu par viņi piedzīvoto un plānu. Piemēram, šis pārītis arī plānoja izbraukt tos pašus kalnu ceļus, ko es un pēc tam vairs plānu nebija.

Transalpina ceļā devos no ziemeļiem un tur ilgus kilometrus braucu pa tīri normāliem kalnu ceļiem. Un tikai pašās posma beigās ceļa apstākļi būtiski mainījās — ceļš kļuva ļoti stāvs un līkumi ļoti asi. Ja ceļa segums bija perfekts un nebija jāuztraucas par to, tad galvā bija vieta bažām par to, lai tajā stāvumā nenogāztos. Jo uz tik slīpa ceļa pacelt tik apkrautu moci man vienam nebūtu nekādu iespēju. Augšā kļuva vēsi un uzlija lietus, kas neļāva tālu redzēt kalnu virsotnes. Bet nu jebkurā gadījumā skats iespaidīgs un ceļš ļoti viegli būs izbraucams arī ar auto. Ja godīgi runājam, tad nekādu dižo WOW sajūtu Transalpina gan man neradīja.

Twitterī man daudzi aizrādīja, ka es māžojos ar tūristu ēdienu un svešās zemēs ir jācenšas ēst vietējo ēdienu. Tāpēc Rumānijā es centos sekot šim piemēram. Rumāņi ēd gaļu. Daudz gaļu. Gaļu ar gaļu. Tāpēc man tur tīri labi patika. Es Latvijā tādos kvantumos nemaz vairs neēdu gaļu, kā to darīju Rumānijā. Cenas arī normālas pat tūristu vietās, jo varēju iekļauties padsmit eiro cenā par pamatīgām pusdienām vai vakariņām. Interesanti, ka salāti viņiem ir vienkārši sagriezti dārzeņi atsevišķā šķīvī. Citādi viņi neprot.

Patestēju arī vietējo desertu — Papanași. Tā ir laikam eļļā cepta maize ar skābo krējumu un ievārījumu. Forši, bet nu visu to saldumu apēst nevarēju.

Kad nobraucu lejā no kalniem, atkal nonācu pekles karstumā un navigācija šoreiz mani izveda pa kaut kādiem pavisam maziem ciematiņiem, kur ēkas apbūvētas principā vienā vai maksimums divās rindās gar ceļu. Zirgu pajūgi šajā posmā ir redzami regulāri, cilvēki dzīvo nepabeigtās būvēs un te noķēru tādu foršu lauku sajūtu. Kad vairs nevarēju izturēt karstumu, meklēju ēnu un atpūtos. Bieži vien šādās vietās ēnu meklēja arī rumāņi, taču pat ja savā valodā apsprieda mani, paši nesāka runāties ar mani. Vispār man radās sajūta, ka Rumānijā tie cilvēki, kas saprot angliski, spēj šajā valodā sazināties ļoti labi, tomēr ir ļoti daudz cilvēku, kam angļu valoda ir sveša. Arī ar krievu valodu tur baigi tālu netiksi. Dažas ikdienā bieži izmantojamas frāzes brauciena gaitā iemācījos izrunāt rumāņu valodā.

Tuvojoties vakaram, sāku Booking lietotnē meklēt naktsmājas. Tuvākā lielā pilsēta bija Krajova un atradu tur kaut kādu super lētu viesnīcu par 25 vai 30 eiro. No ārpuses viesnīca izskatījās pieņemami un pievēru acis arī uz to, ka mocis būs jāatstāj pa nakti principā uz ielas. Krietni vairāk vīlies biju par to, ka cenā nav iekļautas brokastis un pats numuriņš briesmīgi smirdēja. Bet biju tik ļoti saguris, ka fiksi nomazgājos un devos gulēt. No rīta ar pirmajiem gaiļiem gan uzreiz devos prom no šī ūķa un brokastoju tuvākajā benzīntankā, ko atradu.

Šīs dienas plāns bija samērā netālu esošais Transfăgărășan kalnu ceļš, ko daudzi uzskata par pasaulē skaistāko ceļa posmu. Šajā ceļa posmā iebraucu no dienvidiem un jau uzreiz bija skaidrs, ka garlaicīgi nebūs. Šajā kalnu pārejas pusē ceļa stāvoklis ne vienmēr ir ideāls un serpentīnos uz ceļa mēdz būt dubļi, ūdens vai no kalniem nokrituši akmeņi. No apakšas redzi ļoti šaubīga paskata kalnos iebūvētus tuneļus un viaduktus, un jau pēc brīža tu brauc cauri tiem. Tomēr visvairāk mani pārsteidza lāči. Iebraucot šajā ceļa posmā, redzēju lielu zīmi, lai uzmanos no lāčiem. Pie sevis pasmīnēju, taču izbraucot no viena ceļu līkuma redzēju, ka apstājušies bariņš motociklistu. Nodomāju, ka kāds nogāzies, taču, nē, visi motocikli stāv uz riteņiem. Un tad es paskatījos uz otru ceļa pusi — tur ceļa malā sēdēja lācene ar pāris maziem lācēniem. Jāsaka, ka skats ir iespaidīgs, kad dažu metru attālumā no tevis ir dzīvi brūni lāči. Turpmākos kilometros ceļa malās redzēju vēl kādus piecus vai sešus lāčus — viņi tur nebaidās no tūristiem un jūtas ļoti droši. Tuvāk kalnu pārejai, uz ceļa mēdza parādīties arī ēzeļi. Man nav nekādu probēmu ar ēzeļiem, ja tie stāv uz pārredzamiem ceļa posmiem, taču nav nekas patīkams tādu lopu satikt uzreiz aiz strauja un nepārredzama līkuma vai tuneļa tumsā. Pats Transfăgărășan augšējais posms ir IESPAIDĪGS un ziemeļu daļā pavisam svaigi asfaltēts. Par nožēlu man tā kalnu puse bija tīta ļoti biezā miglā un es neredzēju neko tālāk par kādiem dažiem desmitiem metru.Bet saliekot šo visu kopā, gribu teikt, ka Transfăgărășan ir skaistākais ceļa posms pa ko esmu braucis!

Pēc mana iepriekšējās nakts feila ar lēto viesnīcu, izvēlējos doties uz Brašovu un nakšņot labā četrzvaigžņu viesnīcā. Tur viss bija labi — nekas nesmirdēja, izgulējos kā zīdainis un brokastīs pieēdos no visas sirds. Pēc brokastīm man sākās lielas pārdomas par to, ko darīt tālāk, jo es biju izpildījus manus abus vienīgos Rumānijas ceļojuma mērķus. Padomāju un izdomāju, ka jābrauc uz Melnās jūras pusi parādīt fakuci krievu karakuģim.

Jāsaka, ka apvidus ap Brašovu ir ļoti skaists. Zaļi kalnu pauguri un mazajos ciematos noķēru tādu pašu sajūtu, kā pirms gada Austrijas Alpos. Tālāk jau nokļuvu uz ātrgaitas šosejas, lai tos dažus simtus kilometru uzspētu nobraukt līdz tekošās dienas vakaram. Rumānija ir liela valsts un tur nemaz tik viegli nav tikt no viena gala līdz otram. Bet vakara pusē cauri svaigi nolijuša lietus peļķēm, kas vietām sniedzās līdz riteņa rumbai, iebraucu Konstantas piepilsētā. Tur burtiski pļavas vidū pāris gadu laikā bija strauji saceltas līdzīga paskata viesnīcas ēkas. Starp tām notiek aktīva būvniecība citām tādām pašām ēkām un fonā trokšņo aktīva osta. Bet to visu var pieciest, jo piecu minūšu gājiena attālumā ir pavisam normāla pludmale. Ja man patiktu ūdens, ietu peldēties. Bet tā ka man nepatīk ūdens, iekāpu jūrā tikai, lai parādītu vidējo pirkstu krievu karakuģim.

Viss, šajā brīdī man bija skaidrs, ka Rumānijā esmu izdarījis visu, ko te gribēju izdarīt un varu doties mājās. Navigācijā iestatīju ceļu uz mājām un vienkārši braucu. Mēģināju būt gudrāks par navigāciju apbraucot Bukaresti un tas rezultējās ar to, ka sevi iedzinu pilsētā dienas karstuma pīķī pamatīgā sastrēgumā uz kādu pusotru stundu. Tas bija briesmīgi un nākamreiz lielās pilsētas apbraukšu ar lielu līkumu! Toties pašā vakarā liktenis nolēma mani atalgot ar fantastiski skaistu ceļa posmu starp Râmnicu Vâlcea un Sibiu pilsētām. Tas ir ļoti skaists zemo kalnu ceļš ielejā ar upi vienā pusē. Tā nu ar aiz laimes slapjām acīm nonācu Sibiu un sapratu, ka šodien braukt pietiek.

Jau braucot otrā virzienā es pamanīju, ka netālu no Cluj-Napoca atrodas Turdas sāls raktuves, kas šobrīd ir pārvērstas par tūrisma objektu. Lai arī man nepatīk nepieskatītu atstāt motociklu un mantas, tomēr nolēmu apskatīties šo objektu, jo cerēju pazemē mazliet atvilkt elpu no svelmes un nopirkt bērniem suvenīrus. Jāsaka, ka par redzēto biju diezgan vīlies. Jā tās ir bijušās sāls raktuves, jā skats ir interesants, bet kāpēc, kāpēc, kāpēc pazemē jāiebāž panorāmas rats? Un kāpēc tur nevar tirgot tematiski interesantus suvenīrus? Ja esi bijis līdzīga tipa apskates objektā Polijā (Veļičkā), tad šeit noķersi lielu vilšanās sajūtu.

Starp citu, šoreiz ceļojumā biju paņēmis līdzi arī šādu vienkāršu slēdzeni. Es saprotu, ka tā nepasargās no nopietniem burlakiem, bet šo slēdzeni izmantoju, lai jaku/ķiveri un bākas somu pie motocikla piesietu tajos īsajos brīžos, kad benzīntankā apmeklēju labierīcības vai vienkārši ieeju samaksāt par degvielu. Proti, tas manā ieskatā ir normāls veids kā pasargāties pret huligāniem, kas varētu paķert mantas un aizskriet prom.

Dusmīgs kāpu uz motocikla un turpināju ceļu, lai jau vakarā būtu Slovākijā, kur netālu no Košices atrastu jauku kempingu. Laukā bija jauks vasaras vakars un izlēmu to pavadīt teltī, lai jau īsi pēc sešiem nākamajā rītā celtos vārīt manu brokastu putru. Tālāk jau prātoju, cik tālu sanāks šajā dienā tikt. Līdz mājām tos ~1100km uz motocikla laikam nekādīgi nesanāks tikt. Bet es biju gatavs mēģināt!

Polijā iebraucu vieglā lietū un turpmākajos kilometros tas tikai sāka pieņemties spēkā. Pa ceļam pasmīnēju par dažiem citiem motociklistiem, kas bija piestājuši autobusu pieturās pārlaist lielo gāzienu. Braucu tālāk līdz vienā brīdī veicot nogriešanās manevru, motociklam izslīdēja priekša un nogāzos. Par laimi ātrums nebija liels un tiku cauri tikai ar mazliet apskrāpētiem dzelžiem un saplēstām drēbēm. Tas arī oficiāli bija mans pirmais kaut cik nopietnais kritiens no motocikla. Es pirms tam teorētiskā līmenī zināju, ka pa slapju asfaltu ar pumpenēm braukt ir bīstami un saslīdēt ir viegli. Tagad es to zinu arī praktiski. Nākamie kilometri bija bailīgi, tomēr tā kā nebija kur likties un uz mājām tāpat bija jāturpina ceļš, ar laiku atkal iebraucos savā ierastajā tempā. Un tā nu es braucu visu atlikušo dienu.

Jau pilnīgā tumsā iebraucu Lietuvā un dabūju paskatīties iespaidīgo skatu, kā simtiem smago auto sagaidījušas pirmdienas iestāšanos nebeidzamā straumē dodas Polijas virzienā. Bija jāmeklē naktsmājas, jo viens no maniem izteiktajiem principiem ir ar nebraukt ar motociklu tumsā. Tuvākā viesnīca, ko atradu, bija Marijampolē. Kārtējais 25 eiro brīnums bez brokastīm. Šoreiz arī bez smirdoņas. Bet pēc nobrauktiem aptuveni 900km mani standarti bija pietiekami zemi un varētu gulēt kaut zem klajas debess ietinies guļammaisā.

Agri no rīta atkal biju uz motocikla un nu jau mierīgi apcerīgā noskaņojumā virzījos uz māju pusi. Pēdējie simti kilometru braucās mokoši ilgi, jo ceļš ir garlaicīgs un iepriekš neskaitāmas reizes braukts. Pēcpusdienā sveiks un vesels ieripoju mājās un šī gada tālais brauciens bija noslēgts. Tas pavisam noteikti bija tā vērts!

Brauciena gaitā es uzpildījos 18 reizes un par 184.77 litriem benzīna samaksāju 320 eiro. Motocikla vidējais patēriņš šajā braucienā bija 4.18 l/100km. Pārējās izmaksas bija nakšņošana — sākot no kādiem padsmit eiro par kempingu un 25 eiro par viesnīcu. Plus, ēšana. Precīzi rēķinājis neesmu, bet man kaut kā liekas, ka kopējās šī brauciena izmaksas tā norises laikā bija ne vairāk kā aptuveni 700–800 eiro.

Secinājumi — galvenais ir braukt!

Šis brauciens sanāca tieši tik brīvs un foršs, kā biju ieplānojis. Kur braukt nākamgad? To es vēl neesmu izlēmis. Es noteikti gribu izbraukt Balkānu valstis. Tāpat gribu aizbraukt arī Norvēģiju paskatīties. Varbūt pa ziemu vēl kaut ko citu izdomāšu. Skaidrs ir viens — es gribu saglabāt tādu pašu nepiespiestu brauciena formātu, kad ir kaut kādi aptuveni pieturas punkti un visa plānošana notiek ēdot brokastu putru. Galvenais ir braukt un baudīt mirkli!

Pagājušajā vasarā es piepildīju vienu no sava mūža lielajiem sapņiem — nokārtoju motocikla vadīšanas tiesības. Par savu apmācību un eksāmena pieredzi rakstīju arī šeit blogā. Lai arī tiesības ieguvu augustā, līdz sezonas beigām paspēju nobraukt aptuveni 5000km un nākamo motosezonu šogad sāku jau maija pašā sākumā. Man ļoti patīk braukt un tā kā visu garo ziemu biju YouTube skatījies motoceļojumu video, zināju, ka šovasar gribēšu izbraukt tālākā motoceļojumā ārpus Latvijas. Es to paveicu!

Septiņās dienās es viens pats izbraucu cauri 8 dažādām Eiropas valstīm (Lietuva, Polija, Slovākija, Ungārija, Horvātija, Slovēnija, Austrija, Čehija) un kopā mēroju 4637km. Šajā rakstā vēlos pastāstīt par atziņām, ko guvu gatavojoties un aizvadot šo braucienu.

Mērķis — braukt ar motociklu ārpus Latvijas

Mans mērķis bija braukt. Man patīk braukt. Šoreiz man nebija vēlmes katrā apciemotajā valstī stāties daudzās vietās un apskatīt baznīcas, muzejus, krogus utt.

Kāpēc vienatnē?

Kāpēc ne? Manuprāt, braukšana divatā vai lielākās grupās ir ļoti sarežģīta. Katram no mums ir cits braukšanas stils, dažādas ēšanas, pieturvietu, naktsmāju utt. vajadzības un tas var būtiski apgrūtināt ceļošanu un radīt nevajadzīgu spriedzi. Tāpēc es izvēlējos braukt vienatnē, lai varu pats izlemt, kad braukt un, kad piestāt. Pats izdomāt, kur un kā nakšņot. Vismaz Eiropā nav arī nekādu bažu par drošību, jo ja pats nemeklēsi problēmas, tās visdrīzāk pašas neatradīs arī tevi. Jādomā līdzi ar galvu, skaidru prātu jāskatās situācija apkārt un nav jādara cūcības svešās zemēs. Pavisam noteikti zinu, ka arī nākamajos motobraucienos braukšu viens pats.

Brauciena plānošana

Es pietiekami sen zināju, ka gribēšu doties šādā motobraucienā, tomēr līdz pat izbraukšanas dienai man nebija skaidrs precīzs maršruts. Vēl dažas dienas pirms izbraukšanas es svārstījos starp Eiropu un Skandināviju. Kad beigās tomēr izlēmu braukt pa Eiropu, pirmajā braukšanas dienā uzstādīju sev par mērķi tikt tālāk par Varšavu un tad atkarībā pēc situācijas meklēt naktsmājas. Šāda pieeja nemainījās arī visu braucienu — katras dienas galamērķi es izlēmu vai nu iepriekšējā vakarā, vai tekošās dienas brokastīs. Kāpēc Eiropa? Pirms daudziem gadiem biju ar auto apbraucis Tatrus un man ļoti patika. Labprāt gribēju vēlreiz apskatīties šos kalnus.

Krietni nopietnāk es piegāju tehnikas un ekipējuma plānošanai un to laicīgi gatavoju jau no šīs sezonas sākuma. Kopš ziemā atklāju Latvijas valsts mežu atpūtas vietu karti, sezonas sākumā biju aizbraucis pāris brīvdienu motoizbraucienos ar nakšņošanu teltī. Šādi eksperimentēju ar nakšņošanu, ēšanu un bagāžas risinājumiem motociklam. Kā varam redzēt attēlā zemāk, mīkstās somas uz street tipa motocikla nav labs risinājums. Vismaz šādā izpildījumā. Tāpēc lasi tālāk, ko es izmainīju bagāžas pieejā.

Bagāžas jautājums

Ja jau pieskāros bagāžas tēmai, tad iziesim cauri manai pieejai. Zemāk attēlā vari redzēt, kā izskatās mana līdzi ņemamā bagāža.

Bākas soma ir ļoti praktisks veids, kā sev tuvumā turēt pašas svarīgākās mantas — dokumentus, cimdus, brilles, elektroniku un lādētājus u.c. Šo bākas somu nopirku par kaut kādiem nepilniem 30 eiro un par to naudu tas, manuprāt, ir labs pirkums. Vienīgi nevar aizkraut pavisam pilnu, jo tad soma uzpūšas plata un rada problēmas manevrējot mazos ātrumos — neļauj pilnībā pagriezt stūri. Uz šosejas tā nav problēma.

Galvenā mantu daļa man bija izvietota motocikla aizmugurē. Brauciena laikā biju priecīgs, ka tomēr nopirku oriģinālās Yamaha sānu somas. Tās maksāja kaut kur pie 300 eiro, taču ir kvalitatīvi uzbūvētas, katrā ietilpst līdz 21 litram mantu un stingri turās pie motocikla (uzāķējas uz metāla stieņiem, kas pieskrūvēti pie motocikla). Ļoti stabila konstrukcija. Pašas somas var padarīt lielākas (bildē vari redzēt tās jau paplašinātā formā) un tajās ir maisi, kas mantas pasargā pret mitrumu. Vienā somā man bija viss ar ēšanu saistītais, bet otrā — drēbes.

Augšpusē piestiprināju Oxford Aqua T-50 Roll Bag, ko nopirku pa kaut kādiem ~80 eiro. Iepriekš biju nopircis šādu pašu 30 litru somu, taču uz šo braucienu piepirku lielāku 50 litru modeli, lai normāli var salikt visas mantas. Bet produkts labs, jo vienkāršs un izturīgs, kā arī viegli piesienams pie jebkāda motocikla. Pa virsu vēl piestiprināju kravas tīklu zem kura pabāzu ūdens pudeles. Tā kā aiz manis tām ir normāls aizvējš, tad nekas nenolidoja nost pat bāņu ātrumos nesoties. Plus, pret šo maisu var ērti atspiesties.

Nakšņot teltī vai viesnīcās?

Šis labs jautājums! Es biju paredzējis vismaz daļu nakšu pavadīt teltī, tapēc bija jāņem līdzi telts un citi nakšnošanas pričendāļi (paklājiņš, guļammaiss, spilvens). Tā kā man nav ultravieglas un mazas ceļošanas telts, ņēmu līdzi savu 3+ personu telti, kas pati par sevi sver ap 4kg un aizņem gana daudz vietas. Tādējādi būtiski pieaug arī līdzi vedamo mantu apjoms un svars.

Šajā braucienā teltī nakšņoju tikai 3 naktis un pārējās izvēlējos pavadīt viesnīcās. Man nav pretenziju nakšņot teltī, tomēr pēc garas dienas uz motocikla nav lielas vēlmes pavadīt to pusstundu līdz stundu, lai izpakotos un uzstādītu naktsmājas. Vēl mazāk vēlmes ir to pašu pretējā virzienā darīt no rīta. Īpaši, ja pa nakti ir lijis lietus un viss apkārt ir slapjš.

Galvenā atziņa te ir tāda, ka es labprāt nopirkšu maza izmēra un svara telti, ko vest līdzi kā rezerves variantu gadījumiem, kad sanāks aizķerties kaut kur nekurienes vidū. Bet visādi citādi praktiskāk ir nakšņot viesnīcās/hoteļos/moteļos/viesu namos. Kempinga vietas man maksāja 10–15 eiro un lētākās viesnīcas var maksāt jau no kādiem 30–40 eiro.

Labi, ka neņēmu nesen nopirkto hamoku, jo to šajā braucienā bez speciālas vietu piemeklēšanas man to vispār nebūtu kur izmantot. Gan šajā, gan iepriekšējos dažos izbraucienos secināju, ka Dekatlonā ir daudz sakarīgu produktu. Par labu pirkumu uzskatu šajā veikalā nopirkto piepūšamo matraci un guļammaisu.

Tūristu pārtika nebija pareizā izvēle

Tā kā es biju plānojis daļu nakšu aizvadīt teltī, tad attiecīgi biju arī paņēmis līdzi gāzes balonu ar degli, katliņu un kaudzi šādu sauso tūrisma ēdienu paku. Daļu pirku Jahipaun veikalā, vienu Decathlon un pārīti sūtīju no veikala Virsotne. Mans funktieris bija tāds, ka šāds ēdiens aizņem maz vietas (ir arī viegls) un vienkārši pagatavojams uzlejot karstu ūdeni. Bet…

Reāli praksē to ēdu tikai pāris vakarus un tad man apnika. Tas gluži vienkārši ir negaršīgi. Mēģināju vairākus veidus un nebija labi. Brokastīs turpināju ēst ar karstu ūdeni aplejamas putras, bet pa dienu vai nu neēdu neko, vai kādu sviestmaizi kārtējā degvielas uzpildes stacijā.

Vēl biju līdzi paņēmis sauju enerģijas batoniņu no kuriem pusi atvedu atpakaļ un dažas lazdu riekstu pakas, kuras svara mazināšanas nolūkos izmetu laukā Budapeštā. Nu, negribas ēst tādos braucienos.

Nākamreiz pavisam noteikti neņemšu līdzi gandrīz nekādu ēdienu, jo, ja nebrauc pavisam džungļos, tad ēdienu nopirkt ir vienkāršāk par vienkāršu un tas nemaksā dārgi, ja vien nebrauc dārgās valstīs. Ja nebrauc ar mērķi nakšņot teltī, tad es vairāk neņemtu līdzi arī gāzes balonu un degli. Varbūt vienīgi labas kafijas pagatavošanai, jo bez tās es neesmu es :)

Drēbes

Drēbju jautājumu es iedalīšu divās daļās. Viens ir moto ekipējums braukšanai un otrs ir drēbes laikam, kad esam nost no motocikla. Moto ekipējums ir tik specifisks, ka to nav ērti valkāt nost no moča.

Ekipējums

Joprojām braucu ar Nolan N87 ķiveri, ko nopirku pērn. Principā, tā ir diezgan vienkārša un skaļa ķivere, bet esmu pieradis un negribu mainīt uz kaut ko citu neesot drošs, ka būs labāk. Ļoti noder tas, ka ķiverē ir iebūvēta saulesbrille un nekad vairs nepirkšu ķiveri, kur nav šādas fīčas. Ventilācija varētu būt labāka, taču braucot bija OK pat 30+ grādos.

Sausā laikā joprojām braucu ar Shima Blaze īsajiem cimdiem, jo tādi vienkārši man ir pie rokas un karstā laikā ļoti labi ventilējas un ļauj brīvi kustēties. Aukstākam un slapjākam laikam man ir kaut kādi garāki Spidi cimdi. Nopirku jau pērn pa kādiem 100 eiro un kalpo normāli.

Šīs sezonas sākumā nopirku Alpinestars Andes V2 jaku un pagaidām esmu sapratis, ka tā ir ļoti forša, kad laukā vēss laiks — ļoti labi nelaiž cauri vēju un principā spēj pasargāt pret mazu lietus gāzienu. Manā braucienā puse ceļa bija 30+ grādu karstumā un katra apstāšanās bija lēna nāve. Šī jaka nav labākais variants karstu zemju apceļošanai vasarā, tur jāmeklē kaut kādi tīkliņa tipa varianti ar bruņām. Bet visādi citādi man šī jaka ļoti patīk un Latvijas apstākļos to izmantoju bieži.

Iepriekšējā sezonā kā pirmās moto bikses nopirku džinsas, tomēr ikdienā ar tām nav baigi ērti. Tāpēc ziemā nopirku Klim Switchback Cargo Pant bikses. Superīgs pirkums, ļoti patīk. Vienīgi sanāca pārāk garas, ja neesmu uzvilcis zābakus. Ventilācija ir sānos un principā pietiek. Rakstīts, ka aiztur arī lietu, bet lielā gāzienā būs slapjas.

Tāpat ziemā nopirku arī pirmos kaut cik sakarīgos moto zābakus — Berik All Terrain Adventure Waterproof Motorcycle Boots. Pamatīgi uzbūvēti, bet pietiekami ērti, lai varētu ar tiem arī mazliet pastaigāt apkārt. Ūdeni nelaiž cauri nevienā virzienā, tāpēc karstā laikā kājas ļoti svīdīs. Bet te man bija liels pārsteigums par to, cik foršas ir trekinga/moto zeķes, kas veidotas no vilnas. Visu dienu var būt slapjas un nākamajā rītā pat nesmird. Plus, neskatoties uz savu biezumu nav nepatīkamas arī ļoti karstos apstākļos. Turpmāk šajos zābakos braukšu tikai ar šāda veida zeķēm.

Vēl viens negaidīti patīkams pārsteigums bija sintētiskais apģērbs. Karstās dienās zem moto jakas vilku parastu sintētisku t-kreklu. Tas neuztur sevī sviedrus un nav jāsēž ar slapju muguru visu dienu. Plus, kādu dienu vai divas var braukt bez baigās smirdēšanas. Vēsākās dienās gan zem jakas vilku termokārtu ar garām rokām, tad bija optimāla braukšana. Šajā braucienā notestēju arī sintētiskā materiāla apakšveļu un tā darbojas tikpat labi kā sintētiskie t-krekli. Nākamreiz zināšu, ka var braukt ar šādām drēbēm.

Lietus kārta pavisam vienkārša. Lietus bikses un spilgti zaļa Hevik jaka. Lētas, prastas mantas, bet dara savu darbu labi.

Brīvā laika apģērbs

Te es biju drusku pāršāvis pār strīpu un paņēmis pārāk daudz drēbes. Reāli būtu pieticis ar tikai dažiem apģērba gabaliem.

Dekatlonā nopirku kaut kādas plānas un ļoti vieglas tūrisma garās bikses, kam var atāķēt staras un pārvērst tās par šortiem. Izmēra un svara dēļ labs variants, ko var ņemt līdzi arī nākamajos braucienos.

Kokvilnas zeķes, apakšveļa un t-krekls noderēja nost no moča. Tādās drēbes tomēr ērtāk arī gulēt. Vispār biju paņēmis par daudz zeķu un apakšbikšu, jo nezināju, ka sintētika un vilna strādās tik labi.

Brīvā laika apavu izvēle krita par labu krosenēm un tā nebija pārāk laba izvēle, jo mitrā laikā tās ātri kļuva slapjas un tad visu nākamo dienu hermētiski noslēgtajā somā marinējās. Vari iedomāties, ka dažu dienu laikā tās oda kā vidusskolēnu pilna klase. Nākamreiz jāņem vienkārši gumijas iešļūcenes un miers!

Vēsākam laikam vakaros noderēja Klim Inferno Jacket jaka, ko brauciena noslēdzošajā laikā vilku arī zem moto jakas. Ļoti labi aiztur vēju. Bet līdzīgi kā ar Klim biksēm, arī šeit nebiju trāpījis ar izmēru un nācās tepat uz vietas Rīgā pāršūt.

Tad vēl, protams, noderēja plāns sporta dvielis (pietiekami liels, lai var noslaucīties pēc dušas, bet plāns, lai sarullēts aizņem maz vietas) un tualetes piederumu somiņa. Labi, ka līdzi biju paņēmis nagu knaiblītes, jo pa nedēļu nagi spēj paaugties pietiekami gari, lai skarbos apstākļos sāktu plaisāt un tad radīt nepatīkamas situācijas, kad velkot ekipējumu tiek pamatīgi aizķerti un aizplēsti nagi. Fū!

Tehnika un tās sagatavošana

Jau pagājušajā vasarā kā pirmo motociklu sev nopirku aptuveni 2014. gada Yamaha MT-07. Tas ir vidējās kubatūras street klases motocikls un tā kā man pirkšanas brīdī nebija skaidrs, kāda veida motociklēšana man vislabāk ies pie sirds, izlēmu, ka street būs visoptimālākais variants ar kuru vispār iemācīties braukt. Tiktāl visu biju sapratis pareizi un man šis motocikls joprojām patīk — tas ir ļoti vienkāršs un saprotami uzvedas uz ceļa.

Es labi apzinos, ka Yamaha MT-07 nav piemērotākais motocikls tāliem ceļojumiem, tomēr cita motocikla man nav un braucu ar to, kas man ir pie rokas. Pēc nobrauktiem ~12000km ar šo motociklu, zinu, ka mani visvairāk interesē tāli braucieni pa ceļiem (asfalta un grants) un nākamais motocikls noteikti būs vairāk piemērots šādam braukšanas režīmam.

Kad vienā no Latvijas apceļošanas ceļojumiem nejauši iemaldījos uz grants ceļiem (kādu Latvijā ne mazums), izlēmu motociklu aprīkot ar riepām, kas ļauj krietni komfortablāk pārvietoties gan pa asfaltu, gan grantenēm. Redzēju, ka arī Latvijā cilvēki (čau, Sabīne) uz saviem MT-07 ir likuši Pirelli Scorpion Rally STR riepas un izlēmu darīt tāpat. Jā, dārgi (~300 eiro par komplektu ar nomaiņu), bet par labām riepām esmu gatavs maksāt daudz. Mežā un dubļos ar šo riepu darīt nav ko, bet pa grantenēm tagad var zvetēt aptuveni tāpat, kā uz asfalta ceļiem. Starpība pret ielas riepu ir ļoti jūtama. Savukārt, uz šosejas īsti trūkumus nejūtu — vibrācijas liekas nav parādījušās un tikai ap 80 km/h ir viegla gaudošanas skaņa, kas ar lielāku ātrumu pazūd vēja troksnī.

Jau pērn sapratu, ka MT-07 nav diez ko ērts sēdeklis. Tas ir šaurs un ciets. Ja vienu dienu var nobraukt kaut cik normāli, nākamajā pakaļa cietīs elles mokas. Man bija doma nopirkt pašas Yamaha veidoto komforta sēdekli, taču izrādījās, ka man ir vecs modelis un tiem vairs šo detaļu neražo un nebija laiks meklēt citu ražotāju sēdekļus. Tāpēc kā pus risinājumu izvēlējos SW-MOTECH TRAVELLER RIDER piepūšamo padupšnieku. Tas maksā ap 100 eiro (kas arī nav maz), taču ļāva man izturēt septiņu dienu braucienu, katru dienu nobraucot vidēji vismaz 500km. Es nevaru teikt, ka šāds risinājums pilnībā maina braukšanas pieredzi, bet noteikti ir labāk nekā bija pirms tam.

Street, kā jau nosaukums nosaka, ir ērts pilsētā, kur ātrumi ir mazi un noder laba manevrētspēja. Tomēr kopā ar street, vismaz Yamaha MT-07 gadījumā, nāk arī naked būtība, kas nozīmē to, ka uz šosejas esi pavisam kails un atvērts vējam un visa veida stihijām. Praksē tas nozīmē, ka vējš visu laiku purina un rada baisu troksni ķiverē. Vajag vējstiklu. Pavisam lielu stiklu uz šāda motocikla likt nav glīti, taču pavisam bez stikla es negribētu doties tik tālā ceļā. Jau pērn mēģināju nopirkt vienu stiklu, taču nošāvu greizi un nevarēju to normāli piestiprināt, jo uz MT-07 ir pārāk maz brīvas vietas stiprinājumiem. Šoreiz biju gudrāks un izvēlējos Puig New Generation Touring Windscreen (maksā ap 100 eiro), kas skrūvējas motocikla priekšā virs lampas.

Tagad no pieredzes varu teikt, ka pat no šāda maza stikla ir jēga. Ātrumos līdz kādiem 100 km/h tiešām var just to, ka vēja nav un arī braukšana ir klusa. Lielākos ātrumos, protams, efekts samazinās, taču vairs tik ļoti nepurina, kā tas bija bez šāda stikla. Šis, tāpat kā padupšnieks, noteikti bija noderīgs pirkums.

Vēl šosezon biju mocim pielicis klāt USB lādētāju, lai varu brauciena laikā uzlādēt telefonu vai ārējos akumulatorus. Šis konkrētais lādētājs maksāja ap 30 eiro un atsevišķi vēl biju sūtījis konektoru, lai varu pieslēgt to pie motocikla barošanas. Tādējādi šis lādētājs darbosies tikai tad, kad ir ieslēgta aizdedze un tādējādi samazināts risks, ka savas kļūdas dēļ izlādēju motocikla akumulatoru un palieku pusceļā. Atkārtošos, ka uz MT-07 stūres ir ļoti maz brīvas vietas šādiem pričendāļiem, tāpēc prieks, ka izdevās to ar savilcējiem stingri piestiprināt vējstikla iekšpusē. Brauciena gaitā gan izmantoju tikai kādas divas reizes, jo powerbankas un telefonu uzlādēju viesnīcās, kad tur nakšņoju. Tomēr uzskatu, ka šāds lādētājs ir ļoti svarīgs, ja vēlies būt neatkarīgs no ārējiem apstākļiem un braucot pats uzlādēt savus gadžetus.

Šosejas braukšana nav iedomājama bez ausu aizbāžņiem, tāpēc sezonas sākumā testa pēc biju nopircis Alpine MotoSafe Tour ausu aizbāžņus ar kuriem nomainīju parastos putu aizbāžņus. Maksā dārgi (ap 20 eiro), taču, manuprāt, darbojas ļoti labi — būtiski samazina vēja troksni, taču ļauj sadzirdēt citas skaņas apkārt. Ar putu aizbāžņiem es nekomfortabli jutos pilsētas satiksmē, taču ar šiem ir sajūta, ka sadzirdi vairāk. Šos noteikti pirkšu arī turpmāk.

Pirms paša brauciena nomainīju eļļu un izgāju tehnisko apskati. Līdzi man bija arī riepu remkomplekts, mazais Oxford Tool Kit Pro instrumentu komplekts, kā arī savilcēji un izolenta.

Ak, jā, kaut kur Austrijā man izbeidzās mazais ķēdes smēres baloniņš un tā kā līdz mājām vēl bija pie 1500km, nācās meklēt vietā. Ar kādu piekto mēģinājumu atradu šādu baloniņu degvielas uzpildes stacijā. Nākamreiz zināšu, ka vienkārši jāņem līdzi lielāks baloniņš. Vietu aizņem padaudz, bet vismaz nav smags.

Navigācija

Jau Latvijā mēdz noderēt navigācija, ja gribas kaut kur aizbraukt bez lielas maldīšanās. Tāpēc es uz sezonas sākumu nolēmu paeksperimentēt ar Beeline navigācijas ierīci. Šī mazā ripiņa maksā ap 160 eiro un sadarbojas kopā ar telefona aplikāciju. Aplikācijā ievadām galamērķi, tā izrēķina maršrutu (ko varam pielāgot) un tad Beeline mazajā displejā rādīs tikai pašu nepieciešamāko informāciju — braukšanas virzienu, attālumu līdz nākamajai maršruta maiņai un virzienu, kur būs jāpagriežas. Tā ir diezgan specifiska pieeja pie kuras ir jāpierod, taču tas ir izdarāms. Pozitīvais ir tas, ka ierīce prasa ļoti maz enerģijas un principā var braukt divas pilnas dienas no rīta līdz vakaram un ierīce vēl nebūs izlādējusies. Tā arī ir ūdensizturīga un spēj izgaismot displeju, ja jābrauc tumsā.

Es ar Beeline biju nobraucis pāris tūkstošus kilometru pa Latviju, tomēr 100% drošs par ierīces spējām nebiju, tāpēc pavasarī nopirku krietni pierastāko QuadLock telefona turētāju. Toreiz man vēl bija iPhone 8 Plus un patīkams bija mans pārsteigums, kad vecā aifona vāciņš derēja arī manam šobrīd lietotajam iPhone 11 Pro Max. Tāpēc turētāju piestiprināju uz stūres kā rezerves variantu. Tiesa, telefona navigāciju izmantoju tikai vienā mazā posmā, kad braucu iekšā Budapeštā. Šķita, ka ar Beeline minimālistisko pieeju varētu pietrūkt.

Kopumā secinu, ka ar Beeline var braukt arī tālākos ceļojumos. Manas bažas par sarežģītākiem ceļiem ar atzariem, kas paši atzarojas vairākos virzienos bija veltas un Beeline tiešām mācēja parādīt, ka vajag nobraukt no bāņa, tad kādu brīdi turēties joslā, kas ved blakus bānim un tikai pēc kāda gabaliņa griezties nost no ceļa. Pašam ir jāpieskata aplikācijas izplānotais maršruts un aplikācijā varam iebarot savus veidotos GPX failus.

Vienīgā problēma bija tāda, ka nenoskaidrotu iemeslu dēļ ierīce pārtrauca dot norādes kaut kur ap Varšavu. Tajā brīdī gan man telefons bija pieslēgts pie powerbankas un ielikts bākas somā. Iespējams, kaut kas tur saspaidījās vai aplikācija detektēja, ka nav kustības. Nezinu, neizdevās neko noskaidrot. Visu pārējo brauciena laiku telefons bija bikšu kabatā un Beeline vairs negļukoja.

Bet vispār ar to navigāciju ir tā. Ja tu svešā vietā izmanto kaut kāda veida navigāciju, tev tai ir jāuzticas pilnībā un agrāk vai vēlāk tā aizvedīs tur, kur gribi nonākt. Pat ja ceļa gaitā kaut kur novirzīsies, maršruts tiks pārrēķināts un nonāksi, kur vajag. Uz šosejām der zināt lielās pilsētas caur kurām jābrauc un tad būs vieglāk interpretēt navigācijas ierīces rādīto, jo būs skaidrs, ka vismaz virziens pareizais.

Braukšanas kultūra Eiropā

Visu braucienu es pa lielam turējos uz lielajiem ceļiem, lai ātrāk varētu pārvietoties starp visnotaļ attāliem punktiem. Tādējādi dienā vidēji varēju nobraukt virs 500km. Bija dienas, kad nobraucu arī visus 800km. Man ļoti patika ātrgaitas šosejas un bija liela škrobe atgriezties Latvijā, kur viss notiek krietni lēnāk un tādējādi nedrošāk. Pa mazākiem ceļiem sanāca pabraukt Polijā, Slovākijā, Horvātijā un Austrijā.

Pa lielam visur brauc normāli un paredzami. Polijā vienu reizi mani gandrīz notrieca, jo nokļūdījos un gandrīz sāku apdzīšanas manevru vēl pēdējo reizi neuzmetot aci spogulī. It kā biju sekojis tam, kas notiek aiz manis, bet kāds polis brauca tik ātri, ka nepamanīju. Būtu savu manevru sācis par sekundi agrāk, mans ceļojums visdrīzāk beigtos kaut kur Polijas pašos dienvidos.

Nepatīkami pārsteidza Austrija. Ceļi it kā sakarīgi, bāņi it kā ātri, bet austrieši vispār neņem vērā, ka citi cilvēki brauc joslā uz kuru tie taisās pārkārtoties. Ieslēdz pagrieziena rādītāju un vienkārši mauc virsū. Vienas dienas laikā mani šādi trīs reizes gandrīz nonesa. Cik sapratu, viņi laikam uzskata, ka pagrieziena rādītāja ieslēgšana automātiski nozīmē, ka viņš tagad veiks manevru un mērķa joslas braucējiem pašiem jāuzmanās.

Ar motociklu principā ir ļoti pateicīgi ceļot, jo sastrēgumus var ērti apbraukt izlienot starp auto. Principā visās valstīs nevienam pret to nebija lielu iebildumu un autovadītāji pastūmās malā, lai palaistu mani garām. Tas lieti noderēja uz Horvātijas robežām, kad Slovēnijas virzienā rinda bija vairākus kilometrus gara. Tāpat pašā Horvātijā iekļuvu daudzu kilometru (ja ne desmitu kilometru) garā sastrēgumā uz viņu bāņa. No sākuma līdu garām starp mašīnām, bet tad viens motorollerists uzpīpināja, lai braucu tak pa to labējo rezerves (???) joslu. Neesmu drošs, ka tas ir legāli, taču vismaz nebija jānīkst sastrēgumos tajos 30+ grādos.

COVID-19 ietekme?

Tā kā esmu vakcinējies, tad biju izdrukājis vakcinācijas sertifikātu papīra formātā. To paprasīja uzrādīt tikai uz Ungārijas-Horvātijas robežas. Pasi apskatījās arī uz Horvātijas-Slovēnijas robežas. Visur citur nevienu absolūti neinteresēja ne mani dokumenti, ne vakcinācijas papīri. Atgriežoties Latvijā, digitāli aizpildīju Covidpass.lv, bet arī to man neviens uz robežas neprasīja.

Principā visās valstīs telpās ir jāatrodas ar sejas aizsargmaskām, taču reāli praksē ne visās valstīs to pilnvērtīgi ievēro. Jo vairāk uz dienvidiem, jo maskas tiek izmantotas retāk.

Izmaksas

Ja mēs brauciena izmaksās nerēķinām motocikla, aprīkojuma un ekipējuma izmaksas, tad paša brauciena laikā dārgākās pozīcijas bija nakšņošana viesnīcās, degviela, ceļu maksa, kempingi un ēšana.

Kopumā brauciena laikā es veicu 21 uzpildi un tikai degvielā samaksāju aptuveni 230 eiro. Dārgākā degviela bija Austrijā (1.67 eiro litrā), bet lētākā — Čehijā (1.20 eiro litrā). Ar šo motociklu pilna bāka aizvedīs 200–250km attālumā. Tāpēc uzpildes bija bieži. Divas reizes izbraucu bāku sausu līdz rezervei un Polijā iekļuvu aptuveni 70km garā ceļa būvniecības posmā un principā kuru katru brīdi varēju palikt ceļa malā un jau galvā modelēju sarunas ar ceļu darbu veicējiem, lai dabūtu kādu litriņu benzīna. Par laimi ar pēdējām benzīna pilēm tiku līdz uzpildes stacijai.

Motociklam vinjeti no visām apceļotajām valstīm vajadzēja Ungārijā (var nopirkt digitāli, samaksāju ap 5 eiro), Slovēnijā (uzlīme, kas maksā 7.50 eiro) un Austrijā (uzlīme, kas maksā ap 5 eiro). Šajā sakarā noderīga bija tolls.eu tīmekļa vietne, kur šī informācija ir apkopota vienuviet.

Atsevišķi maksas ceļi man pagadījās Horvātijā, kur uzbraucot būdiņā paņem biļetīti un nobraucot nost veic samaksu. To var ērti izdarīt ar karti (vai telefonu). Rezultātā divu dienu laikā šajā valstī par ceļiem samaksāju pāris desmitus eiro.

Protams, vēl atsevišķi var nākties maksāt par īpašiem objektiem. Piemēram, izbraukšana caur 7km garo Karawanken tuneli, kas savieno Slovēniju un Austriju motociklam izmaksā 7.60 eiro. Braucieni pa Alpu pārejām var maksāt arī vairākus desmitus eiro. Piemēram, maksa par Grossglockner High Alpine Road izbraukšanu ir diezgan iespaidīgi 27.50 eiro. Tas gan ir katra eiro centa vērts ceļa posms!

Ja runājam par nakšņošanu, tad kempings man izmaksāja aptuveni 10–15 eiro par nakti un viesnīcas var atrast par dažiem desmitiem eiro vai simts un vēl vairāk eiro. Tas ir atkarīgs no katra paša vēlmēm.

Līdzīgi ir arī ar ēšanu. Var ēst bulkas no degvielas uzpildes stacijām un var meklēt normālas ēstuves pilsētās. Es ar ēšanu pa ceļam pārāk neaizrāvos.

Kopā brauciena gaitā uz visām šīm lietām es iztērēju 500–600 eiro. Ja nakšņotu tikai teltī un ēstu skumjo tūristu pārtiku, varētu ietaupīt pāris simtus eiro.

Paga, bet ko tad es vispār redzēju?

Kā jau raksta pašā sākumā minēju, es nebraucu skatīties nekādas baznīcas, muzejus vai krogus. Es braucu šajā ceļojumā braukt. Man patika visu dienu braukt un no motocikla skatīties uz pasauli apkārt. Polija radīja sajūtu, ka tur visi kaut ko būvē, ražo un audzē. Slovākija ļoti patika dabas ziņā. Tas pats ar Horvātiju — ļoti, ļoti skaista valsts, kur ir vērts atgriezties. Visvairāk nepatika Austrija. Jā, skaista daba, bet ļoti jūtams tas, ka viņi tur ir baigi pareizie un pat zanudas. Un tas nevienam nepatīk.

Slovākijā ļoti patika mazais ceļa gabaliņš no Hybe līdz aptuveni Podbrezova. Apkārt ļoti skaistie Tatri un baudāms ceļa posms.

Interesanti bija pavērot, cik dažāda ir Horvātija. No vienas puses, mēs varam redzēt pasakaini skaistu dabu ar zaļiem ne pārāk augstiem kalniem līdzīgi kā Slovākijā, bet no otras puses — rietumos mums ir karsta Adrijas jūras piekraste ar tūristu pūļiem. Biju uz īsu brīdi ieskrējis Pulā, lai saprastu, ka tas nav mans un pēc īsas pauzes parkā ar skaļi trokšņojošām cikādēm, uzreiz devos prom Slovēnijas virzienā.

Kad nonācu Austrijā, biju ieplānojis izbraukt pa kādu no slavenajiem Alpu ceļiem. Tā kā man iepriekš nebija nekādas pieredzes ar Austrijas (vai jebkuru citu lielu kalnu) ceļiem, tad sāku ar Villach Alpine Road, lai saprastu, kas tas vispār ir. Motocikliem maksa ir 12.50 eiro.

Kā nākamo apciemoju Grossglockner High Alpine Road (paldies, Reini, par ieteikumu!) un tas bija jau kas krietni iespaidīgāks. Tā ir augstākā kalnu pāreja Austrijā un ļauj uzbraukt vairāk nekā 2.5km augstumā.

Āķis lūpā!

Šī bija ļoti interesanta nedēļa, kad sanāca izbraukties no sirds un apskatīt svešas zemes tieši tā, kā es to gribēju. Man patika braukt vienatnē un absolūti spontāni izlemt brauciena virzienu, pieturas punktus un naktsmāju vietu un veidu. Skaidri zinu, ka arī nākamais šāds brauciens tiks aizvadīts līdzīgā veidā. Būtu gan labi nomainīties uz kādu adventure motociklu un krietni samazināt bagāžu, jo tagad saprotu, cik ļoti maz mantu patiesībā vajag šādam ceļojumam. Dodam ručkā! ;)

Ja seko tekstiem un attēliem, ko šovasar publicēju savos sociālo tīklu kontos, tad redzēsi, ka tie vairāk vai mazāk ir saistīti ar motobraukšanas tēmu. Tam ir pagalam vienkāršs izskaidrojums — šovasar es ieguvu motociklu vadīšanas tiesības un nopirku savu pirmo motociklu.

Šī aptuveni divus mēnešus ilgā epopeja sākās pavisam nejauši, kad maija beigās nopirku ķiveri. Toreiz vēl vispār nedomāju par motocikliem un ķiveri pirku, lai nebūtu atkal jāmeklē rokā sveša ķivere ieplānotajam NIU NQi GTs Pro elektriskā motorollera testam. Un vispār, katram normālam čalim mājās ir jābūt vismaz vienai ķiverei!

Iepriekšējas motobraukšanas pieredzes man nebija

Ar nožēlu jāatzīst, ka manos 34 gados ar motorizētajiem divriteņu transportlīdzekļiem man praktiski nav bijusi pieredze. Bērnībā laukos es biju pāris reizes pamēģinājis izbraukt ar kaimiņu puiku Voshod vai IŽ motocikliem, bet tas arī viss. Man nekad nav piederējis ne motorolleris, ne motocikls. Vecāki bija gudrāki un tā vietā nopirka manu pirmo datoru un tas lielā mērā noteica manas tālāk sekojošās dzīves izvēles, kuru rezultātā es varēju beidzot tikt arī pie sava motocikla. Paldies vecākiem par to! :)

Nepārprotiet, visa veida motorizēta tehnika man patīk teju visu mūžu. Praktiski katru dienu braucu un testēju dažnedažādus auto, dažas reizes esmu braucis pat trasē un jau sen gribēju arī iemācīties braukt ar motocikliem.

Tomēr tam vajag naudu un laiku. Studiju gados bija laiks, bet nebija naudas, bet kad sāka parādīties nauda, vairs nebija laika. Tagad daudzi jautājumi dzīvē ir sakārtoti, bērni ir paaugušies un var realizēt arī šo sapni.

Ķeramies pie A kategorijas iegūšanas

Lai varētu tikt pie A kategorijas eksāmenu kārtošanas, vajag iziet teorijas un praktiskās apmācības kādā no gana daudzajām motoskolām. Mana kolēģe A kategorijas tiesības ieguva jau pērn un regulāri mudināja mani un citus kolēģus sekot viņas piemēram. Viņa ieteica aprunāties ar Rustamu Ismailovu no VIPMOTO. Viņa bija mācījusies tieši pie šī instruktora un rekomendēja arī citiem. Vienīgais moto instruktors par kuru iepriekš biju dzirdējis atsauksmes, bija Goblins (Ģirts Vilnis), tomēr nolēmu aizbraukt apskatīties Rustama laukumu un aprunāties ar viņu. Šajā brīdī es vēl nebiju 100% drošs, ka uzsākšu A kategorijas ieguves procesu.

Konkrētais treniņu laukums atrodas Krasta ielā blakus Salu tiltam. Tas ir svaigi asfaltēts un vismaz šovasar nebija pārlieku pārbāzts ar braukt gribētājiem. Rustamu noķēru, kad viņš plānoja doties pilsētā aiz pāris saviem apmācāmajiem. Tāpēc izbraucu ar viņu kopā maršrutu un uzzināju visu par apmācību procesu, nepieciešamo ekipējumu un pavēroju kā viņš rācijā komunicē ar saviem audzēkņiem. Nekliedz, nelamājas un visam pieiet loģiski un nosvērti izskaidro visas pielaistās kļūdas. Tas manās acīs bija liels pluss, jo es netaisos maksāt naudu instruktoram, kas uz mani bezjēgā brēc.

Trīs teorijas nodarbības

Tā kā man jau ir B kategorijas tiesības, tad A kategorijas iegūšanai motoskolā ir jānomācās 15 stundas un pandēmijas dēļ man vēl bija iespēja to darīt attālināti. Tagad atkal ir jādodas uz motoskolas telpām un jāmācās klātienē un es domāju, ka iespēja teoriju nokārtot attālināti mani pagrūda ķerties pie darba šovasar.

Trīs vakarus es Zoom tiešraidē klausījos pasniedzēju (Sergejs Korņijenko) un veicu pierakstus. Nekāda sačkošana nebija plānā un pasniedzējs ik pēc laiciņa pārbaudīja vai esam pieslēgušies. Lielākā daļa apskatīto jautājumu attiecās uz ceļu satiksmes jautājumiem, kas man bija skaidri jau no ikdienas braukšanas ar auto un tikai pēdējā nodarbībā pasniedzējs vairāk pieskārās dažādiem praktiskiem ar motocikla vadīšanu saistītiem jautājumiem. No lekcijām atceros, ka ļoti, ļoti jāuzmanās no smagajiem auto un uzmanīgi jāvēro apkārt notiekošais — briesmas uzglūn no visām pusēm un uz motocikla mēs esam no tām slikti pasargāti.

Noklausījos teoriju, pasniedzējs veica attiecīgo atzīmi CSDD pusē un caur e-CSDD platformu pieteicos teorijas eksāmenam, kas bija jākārto klātienē CSDD Rīgas ofisā. Laicīgi nopirku uzdevumu grāmatu, tomēr visu laiku nevarēju rast laiku tai pievērsties. Reāli tikai dienu pirms eksāmena to paņemu rokās un pa nakti izgāju cauri visiem tiem simtiem uzdevumu. Katrai kļūdai centos saprast iemeslu un teorijas eksāmena dienā bija sajūta, ka es noteikti esmu redzējis visus jautājumus (bildītes), taču vairs neatceros, kas ir kas. Sāciet mācīties laicīgi un principā pietiek ar CSDD eksāmena testu.

Pats eksāmens CSDD bija diezgan stresains, jo negribējās to izgāzt. 30 jautājumi un maksimāli pieļaujamas 3 kļūdas. Kad biju ticis līdz kādai pusei, sapratu, ka galvā tiešām ir putra un atlikušos 15 jautājumus saklikšķināju ar sajūtu, ka nebūs. Bet rezultāts bija pozitīvs, biju kļūdījies tikai vienā jautājumā, kuru iepriekš nebiju redzējis ne grāmatā, ne testa CSDD eksāmenā. Forši, teorija nokārtota un var nopietni ķerties pie praktiskajām nodarbībām.

Ekipējuma jautājums

Lai varētu piedalīties praktiskajās nodarbībās, ir vajadzīgs vismaz kaut kāds ekipējums. Principā pietiktu ar ķiveri un cimdiem, jo elkoņu, ceļu un muguras aizsargus var dabūt pie instruktora. Tomēr es izvēlējos jau laicīgi sapirkt ekipējumu, jo izmantotu gan apmācībās, gan CSDD vadīšanas eksāmenā (tur tas ir obligāts), gan pēc tam arī ikdienā.

Atgādināšu, ka man iepriekš pieredzes ar motocikliem nebija nekādas un tāpēc man nebija nekādas izpratnes arī par nepieciešamo ekipējumu. Pie tam, cik cilvēku, tik viedokļu par to, kāds ekipējums (vai motocikls) ir labs un kāds slikts. Es apmeklēju vairākus Rīgas motoveikalus (4Speed, Honda, Kawasaki, Motofavorīts un Motosports), tomēr ne vienmēr pārdevēji gribēja iedziļināties un atbildēt uz maniem iesācēja jautājumiem. Es nevaru dot nekādas rekomendācijas par ekipējuma iegādi, jo man vēl ir pārāk maz pieredzes šajā jautājumā, tomēr vismaz pagaidām es joprojām turpinu izmantot startā sapirkto ekipējumu un klāt esmu piepircis dažas papildus lietas — balaklavu, termoveļu, garos cimdus, lietus kārtu un mugursomu.

Zemāk dažos attēlos parādīšu ekipējumu, kuru izmantoju un kas man pagaidām der.

Ķiveri pirku pirms izlēmu iegūt A kategoriju, bet man prieks, ka pietika prāta izvēlēties full-face tipa ķiveri. Nolan N87, skaitās normāla vidējās klases ķivere, maksā ap 200 eiro, pirku louis.eu.

Tekstila ekipējums skaitas modernāks, bet es gribēju ādas jaku. Tas ir arī vairāk gaumes jautājums. Maksā nepilnus 400 eiro.

Lēti (ap 30 eiro) cimdi, ko nopirku BikerToyz veikalā. Apmācībām labāk noder plānāki un mīkstāki cimdi. Lietoju arī tagad, esmu ienēsājis un vairs nav tik neērti kā sākumā.

Kad praksē sapratu, ka vēsākā laikā vējš pūš piedurknē, nopirku šādus garos cimdus. Tagad nesalst rokas vēlos vakaros/agros rītos braucot. Maksā nepilnus 100 eiro.

Es gribēju tieši ielas tipa moto apavus ar kuriem nav grūti pastaigāt. Šie ir ērti, ļauj labi sajust pārnesumu pārslēgšanas sviru un pagaidām neplānoju mainīt. Maksā ap 160 eiro.

Bikses man ir moto džinsas. Pa gabalu izskatās pēc parastām džinsu biksēm, bet ceļos ir sargi un vēl papildus ar kevlaru spēcināts sietiņš, lai kritiena gadījumā neizberžu dibenā caurumu. Maksāja mazliet virs 100 eiro.

18 praktiskās nodarbības

Oficiāli praktiskajās nodarbībās ir jāpavada vismaz 10 stundas un instruktors ir tas, kas izlemj vai laist apmācāmo uz eksāmenu. Tā kā man iepriekš ar motocikliem pieredzes nav bijis, pareizi paredzēju, ka šis nebūs vienkāršs process. Kopā man bija 18 praktiskās motobraukšanas nodarbības, katra 1.5h gara. Tas arī neskaitot paša motocikla (un ekipējum) iegādi, bija visdārgākā šī stāsta daļa, jo katra šāda nodarbība maksā 45 eiro.

Attēlā augstāk vari redzēt motobraukšanas laukumu uz kura ir salikti konusi un sazīmētas figūras. Lai veiksmīgi nokārtotu CSDD vadīšanas eksāmenu, ir jāspēj korekti izbraukt šīs figūras un tikai tad notiek braukšana pilsētā. Ļoti daudzi izkrīt tieši figūrās un nemaz netiek līdz braukšanai pilsētā. Figūras tikai uz papīra liekas vienkāršas un esmu diezgan drošs, ka liels vairums motobraucēju ar stāžu tās diez vai tagad izbrauktu visas ar pirmo reizi. Motocikls kustībā pats ir diezgan stabils, taču lēnos manevros vajag prast ar to tikt galā.

• “iestumšana gabarītvārtos” — saglabājot līdzsvaru, no apzīmēta sākumstāvokļa atpakaļgaitā iestumt motociklu gabarītvārtos, kur uzlikt motociklu uz stāvbalsta, kā arī izstumt motociklu no gabarītvārtiem līdz apzīmētajam sākumstāvoklim;

• “astotnieks” — saglabājot līdzsvaru un vienmērīgu braukšanas ātrumu, izbraukt figūru. Iebraucot figūrā un izbraucot no tās ar roku jārāda pagrieziena signāls;

• “laipa” — saglabājot līdzsvaru un kontrolējot motociklu, ar vienmērīgu ātrumu pārbraukt pāri laipu aizvietojošam elementam;

• “čūska” — saglabājot līdzsvaru un kontrolējot motociklu, vispirms secīgi gar labo un gar kreiso pusi apbraukt šos figūras elementus;

• “izvairīšanās no šķēršļa nebremzējot” — braucot bez bremzēšanas ar ātrumu vismaz 50 km/h (II vai III pārnesumā), saglabājot līdzsvaru un kontrolējot motociklu, pie pirmā figūras elementa sagāzt motociklu pa kreisi, apbraukt figūras otro elementu un atgriezties iepriekšējā braukšanas virzienā, neizbraucot no figūrai noteiktām robežām;

• “izvairīšanās no šķēršļa bremzējot”– braucot ar ātrumu vismaz 50 km/h, ne ātrāk kā 7 m pirms pirmā figūras elementa sākt bremzēšanu, pie pirmā figūras elementa sagāzt motociklu pa kreisi, apbraukt figūras otro elementu un atgriezties iepriekšējā braukšanas virzienā, neizbraucot no figūrai noteiktām robežām;

• “stoplīnija” — braucot ar ātrumu vismaz 50 km/h, noteiktā vietā sākt bremzēšanu un pilnīgi apturēt motociklu pirms stoplīniju aizvietojošā elementa apstāšanās zonas robežās;

• “slaloms” — braucot ar ātrumu vismaz 30 km/h (II vai III pārnesumā), saglabājot līdzsvaru un kontrolējot motociklu, ar vienmērīgu ātrumu secīgi gar labo un gar kreiso pusi apbraukt pārējos figūras elementus.

Braukšanas nodarbībās instruktors pastāsta un arī parāda kā ir jāizbrauc katru figūru. Dažkārt iedod kaut kādus praktiskus padomus kā to darīt labāk un pakomentē, ja kaut kas nesanāk. Un tad apmācāmais dricelē apli pēc apļa tās figūras līdz sanāk. Pašā sākumā motobraukšana ir tik sveša, ka ir grūti instruktoram uzdot pareizos jautājumus par (pret)stūrēšanu, bet ar laiku jau rodas kaut kāda pieredze un tad sanāk runāt jau līdzīgākā valodā. Plus, laukumā parasti ir arī citi apmācāmie un visai ātri ir jāiemācās vienmēr skatīties apkārt, ievērot konkrētas trajektorijas, lai nesaskrietos.

Konkrēti man visgrūtāk gāja tikai ar trīs figūrām. No sākumā es nekādīgi nevarēju saprast kā pareizi ir jāsagāž motocikls izbraucot “izvairīšanās no šķēršļa” figūras, bet vienā brīdī kopā ar instruktoru beidzot saredzēju kas ir jādara ar stūri un tālāk spēju to darīt arī nepieciešamajā ātrumā. Otra visgrūtākā figūra (ar ko cīnās daudzi) bija stoplīnija. Tur gluži vienkārši ļoti īsā laika posmā ir korekti jāpaveic daudz darbību. Godīgi sakot, vēl pēdējā nodarbībā dienu pirms CSDD eksāmena es nebiju 100% drošs, ka neizkritīšu tieši šajā figūrā. Trešā grūtākā figūra man bija lēnā čūska, taču to es iemācījos praktizējoties neskaitāmas reizes atgriežoties no stoplīnijas figūras. Te galvenais āķis ir ļoooooooooooti uzmanīgi strādāt ar stūri un sajūgu. Vispār arī pēc tam ikdienas motobraukšanā ir svarīgi ļoti uzmanīgi strādāt ar akseleratora, sajūga un bremžu elementiem. Motocikls nepiedod straujas un pārlieku spēcīgas kustības un es uzskatu, ka to uzmanīgo braukšanu vislabāk iedod mīcīšanās lēnajās figūrās motoskolu laukumos. Tur ar ātrumu neko neizdarīsi. Starp citu, ātrumu instruktori un arī eksaminators pārbauda ar radaru, tāpēc tev reāli būs jāspēj ieskrieties līdz nepieciešamajam ātrumam un neies krastā atrunas, kas spidometrā taču bija piecdesmit. Te nav nekādas iespējas nožuļīties vai apiet sistēmu. Tu vai nu vari, vai nevari izbraukt figūru.

CSDD eksāmenus A kategorijai pieņem ar Yamaha MT-07 vai Kawasaki Z650, kas ir normāli, pilnvērtīgi ielas motocikli un arī motoskolās treniņiem ir pieejami tieši šādi motocikli. Pirmajā nodarbībā gan instruktors mani uzsēdināja uz 125cc KTM motocikla, lai vispār apgūtu pamatiemaņas. Tas motocikls man nepatika, jo apvienojumā ar strauju akseleratora roktura grozīšanu (jo toreiz es citādāk nemācēju) bija baigā šūpošanās uz priekšu un atpakaļ. Pēc tam jau vienlīdz bieži braucu gan ar Yamaha, gan Kawasaki.

Pēc kādām 5–6 nodarbībām laukumā instruktors pateica, ka būs jābrauc arī pilsētā. Šo brīdi biju gaidījis ar bažām, jo nemaz tik braši uz motocikla vēl nejutos.

Praksē tas notiek tā, ka uzģērbj šādas vestes un līdzi iedod rāciju (austiņu iebāz ausī zem ķiveres) pa kuru instruktors dod komandas no mašīnas ar kuru brauc pēc apmācāmajiem. Parasti braucām divi apmācāmie un pa priekšu brauc tas, kam tuvāk eksāmens un vairāk pieredzes. Otrs cenšas turēties līdzi un korekti izbraukt visus krustojumus. Te arī bilde no pirmās braukšanas reizes un mana pirmā reize uz Kawasaki motocikla. Ne es biju atcerējies spoguļus pieregulēt, ne laukumā tālāk ticis par kādu otro pārnesumu. Tas viss bija jāmācās pilsētā. Bet es izdzīvoju un palika tikai besis par krustojumiem un tramvaja sliedēm :) Bija dažas braukšanas reizes, kad rācija gļukoja un nebija labi sadzirdams, ko instruktors saka. Tas braukšanu padara diezgan stresainu.

Nezinu kā ir citos gados, bet šovasar Rīgā uz CSDD vadīšanas eksāmenu ir aptuveni mēnesi garas rindas. Tu e-CSDD piesakies un mēnesi gaidi savu rindu. Vai arī mēģini apiet sistēmu visu laiku atjauninot grafiku un piesakoties uz tuvāku datumu, ja kāds atsakās (šādi pāris nedēļu laikā eksāmenu nokārtot dabūja mans kolēģis). Otrs variants ir pieteikties kārtot eksāmenu kādā citā pilsētā, bet tad var būt čakars ar izmantojamo motociklu un arī sveša pilsēta būtu jāpārzina (kāds cits mans paziņa šādi izkrita tieši pilsētas braukšanas daļā).

Kad tuvojās mans nospraustais eksāmena datums, meteo.lv skatījos, ka tieši eksāmena laikā sola lietu. Mani bažīgu darīja fakts, ka gandrīz visās 18 praktiskajās nodarbībās biju izvairījies no slapjiem apstākļiem. Pavisam noteikti negribēju pirmo reizi slapju asfaltu piedzīvot maucot cauri figūras eksāmenā. Bet par laimi pāris dienas pirms eksāmena man sanāca pabraukt arī pa slapju laukumu un aptuveni sapratu, ka motocikls tiešām ir grūtāk apturams uz slapja asfalta.

Daudzi man prasa vai izdevās treniņos apgāzt motociklu. Nē, ne reizi pilnībā neapgāzos. Bija pāris brīži, kad laukumā gandrīz avarēju, bet pirmais kritiens man vēl priekšā. Citi apmācāmie gan regulāri tos motociklus gāza visos iespējamos un neiespējamos veidos. Tāpēc mani neizbrīnīja tas, ka instruktori nesteidzas palīgā katrā šādā gadījumā un ļauj audzēkņiem pašiem pamēģināt to motociklu piecelt.

Braukšanas eksāmens

Vēl pirms CSDD vadīšanas eksāmena kārtošanas es biju aizbraucis uz Biķernieku trasi paskatīties tur šogad iebūvēto eksāmenu laukumu (iepriekš tas bija pie Bauskas ielas biroja). Liels, plašs un ar raupjāku asfaltu salīdzinot ar to, kas ir mācību laukumā. Braukšana pilsētā šobrīd notiek Mežciema/Purvciema/Teikas apvidū, kas man ir ļoti pazīstams, jo es pats te dzīvoju. Plus, instruktors pāris reizes izveda pa ieliņām, kas varētu būt iekļautas eksāmenā un uzskatāmi parādīja, kurā vietā eksaminators var pārbaudīt kādu tieši elementu. Un šiem braucieniem bija liela nozīme, jo eksāmenā es varēju smīnēt ūsās, jo šos ceļus jau zināju.

Ja runājam par pašu eksāmena norisi, tad tā bija ļoti, ļoti stresaina. Manuprāt, manu abu bērnu dzimšanas brīžos man nebija tāds satraukums, kā šajā eksāmenā. Noteiktajā laikā laukumā ierados es un kāds cits eksaminējamais un viņš pie braukšanas tika pirmais. Tikmēr mans eksaminators iedalīja motociklu (Yamahu) un aizsūtīja uz laukuma tālāko galu iesildīties figūrām. Eksāmenā figūras tiek ieskaitītas, ja tās tiek veiksmīgi izbrauktas ar ne vairāk kā ar 2 mēģinājumiem katra. Plus, sākumā iedod vienu izmēģinājuma braucienu kādai figūrai. Ja tā sanāk, tad to ieskaita. Es šo iespēju izvēlējos iztērēt uz stoplīniju (par kuru bija vislielākās šaubas) un veiksmīgi izbraucu ar pirmo reizi. Un tad sākās pigori figūrās par kurām man šķietami nebija problēmu. Gandrīz nobraucu no laipas un gandrīz izgāzos šķēršļa apbraukšanas figūrā. To es nebiju gaidījis un te atziņa viena — laukumā jātrenējas, jātrenējas, jātrenējas, lai tās elles figūras var izbraukt ar pirmo reizi un katru reizi 5, 10 vai 100 reizes pēc kārtas. Eksāmens nav vieta eksperimentiem!

Kad figūras bija ieskaitītas, iekšēji gavilēju kaut vēl priekšā bija otra pasākuma daļa — brauciens pilsētā. Eksaminators brauc aizmugurē mašīnā un es rādu, kā protu braukt. Arī Rustams nebija diezko runīgs mūsu mācību braucienos, bet eksaminators bija vēl klusāks un tas radīja vēl lielāku stresu, jo no viņa nebija absolūti nekādas indikācijas par to vai visu daru pareizi. Un es labi atcerējos instruktora mācīto, ka, ja eksaminators nesaka kur braukt nākamajā krustojumā, jābrauc uz priekšu vadoties pēc zīmēm. Kopā brauciens man ilga kādas 20–30 minūtes un braucu pa ielām, kas man jau bija zināmas. Vienā vietā paspēju noslāpt, bet par laimi biju kustībā un uzspēju iestartēties vēlreiz un turpināt braucienu nevienam nepatraucējot. Atgriežoties Biķernieku trases teritorijā eksaminators atgādināja, ka eksāmens beigsies tikai tad, kad motocikls būs nolikts vietā, kur to sākotnēji paņēmu un aicināja nenogāzties pirms paša finiša :) Es to arī veiksmīgi paveicu un A kategorija iegūta ar pirmo reizi. Aleluja!

Pašās beigās vēl bija teorijas jautājums par to vai eksāmena motociklam ir ABS. Uz to atbildēt bija vienkārši, jo laukumā biju izpētījis šo motociklu un eksāmena kārtošanas brīdī man jau pašam piederēja tieši tāda pati Yamaha.

Atdodot vesti un rāciju, uzprasīju eksaminatoram atsauksmes par manu sniegumu un viņš norādīja, ka laukumā mana izpildīšanās darīja bažas, bet pilsētā atkal viss bija ļoti labi. Brīžiem varēju braukt ātrāk, bet visu pārējo paveicu lieliski. Starp citu, tagad eksāmenā vērtē nevis pēc kaut kādiem punktiem, bet pēc kompetencēm dažādos līmeņos.

• labi — kompetences līmenis atbilst nepieciešamajam, pretendents stabili iekļaujas ceļu satiksmē, nerada draudus sev vai citiem satiksmes dalībniekiem, zina un prot izmantot galvenās normatīvo aktu prasības, ievēro ceļu satiksmē vispārpieņemtās normas, izprot satiksmes situāciju un pieņem atbilstošus lēmumus;

• pietiekami — kompetences līmenis atbilst minimāli nepieciešamajam, pretendents kopumā iekļaujas ceļu satiksmē, nerada draudus sev vai citiem satiksmes dalībniekiem, zina un prot izmantot galvenās normatīvo aktu prasības, ievēro ceļu satiksmē vispārpieņemtās normas, izprot satiksmes situāciju un pieņem atbilstošus lēmumus, bet nepieciešami uzlabojumi un tālāka patstāvīga attīstība;

• nepietiekami — kompetences līmenis neatbilst minimāli nepieciešamajam, pretendents nespēj iekļauties ceļu satiksmē, rada vai var radīt draudus sev vai citiem satiksmes dalībniekiem, nepārzina vai neprot izmantot galvenās normatīvo aktu prasības, neizprot satiksmes situāciju un neprot pieņemt atbilstošus lēmumus, līdz ar to tiek vai var tikt radītas satiksmei bīstamas un traucējošas situācijas.

Un šādi izskatās mans braukšanas eksāmena protokols. Kā redzam, uzdevumu ir padaudz un ar visiem man izdevās tikt galā “Labi”.

Pirms es uzsāku A kategorijas iegūšanas procesu, man bija sajūta, ka tas būs ātrs un nesāpīgs process. Tomēr realitāte ir tāda, ka cilvēkam, kas iepriekš nekad nav braucis ar motociklu, tas var izvērsties par divu vai vairāk mēnešu darbu. Man katru nedēļu bija vairākas nodarbības un savā ekipējumā paspēju izsvīst spaiņiem sviedru un ķiverē izkliegt visu savu lamuvārdu repertuāru par kārtējo izgāzto stoplīnijas figūru. Bildē pa kreisi var redzēt, kā izskatās pabeigta praktiskā nodarbība. Slapja piere, izspūruši mati un besis, ka šāda vai tāda figūra joprojām nesanāk.

Šis tiešām bija laikietilpīgs darbs un liels paldies manam instruktoram Rustamam, kas sagatavoja mani ne tikai veiksmīgai eksāmenu nokārtošanai ar pirmo reizi, bet arī deva noderīgus padomus braukšanai reālos apstākļos. Tagad ar A kategoriju kabatā es ne tikai esmu legāls braucējs, bet arī jūtos pilntiesīgs uz ceļa sveicināt citus braucējus. Šī sveicināšanās kultūra ir viens no pārsteigumiem, ko atklāju tikai tad, kad sāku braukt ar motociklu. Tā ir tik forša kopības sajūta!

Ja tev nav pat B kategorijas un vēlies sākt ar A kategoriju, tad tas ir iespējams, bet rēķinies, ka process būs vēl ilgāks un pat smagāks. Tev būs no nulles jāapgūst ceļu satiksmes noteikumi, jāsaprot tos un tad vēl pa virsu nāks paša motocikla vadīšanas iemaņu apguve. Man ir patiess prieks, ka man jau kādus 15 gadus ir B kategorija, jo par braukšanu pilsētā principā vispār neiespringu. Un arī ar to visu man bija nepieciešams daudz darba, lai apgūtu paša motocikla vadīšanas pamatiemaņas.

Mans pirmais motocikls — Yamaha MT-07

Aptuveni pusmēnesi pirms CSDD braukšanas eksāmena es sāku meklēt savu pirmo motociklu. Ar tehniskāka kaimiņa palīdzību apskatījām vairākus street/naked tipa eksemplārus cenu kategorijā līdz 3000 eiro, bet nekas sakarīgs neatradās. Tad pamanīju, ka paziņa nopircis sev jaunu braucamo un pārdošanā izlicis savu Yamaha MT-07. Tās pašas dienas vakarā motocikls jau bija manā īpašumā. Svaigāks, modernāks un reizē arī krietni dārgāks.

Gluži tāpat kā ar ekipējuma iegādi, iesācējam nav skaidrs arī absolūti nekas par pašiem motocikliem. Tie visi nav vienādi un braukšanas pieredze būtiski atšķiras ja tu brauc ar šādu street/naked tipa motociklu vai kādu čoperi vai enduro/piedzīvojumu tipa braucamrīku.

Es skaidri zināju, ka esmu par vecu un tizlu, lai mocītos ar neērtiem un nesavaldāmiem sportbaikiem un sākotnēji gribēju kādu kruīzeri/čoperi. Tomēr pabraucot mācību laukumā ar street motocikliem, nonācu pie atziņas, ka pirmais motocikls var būt arī šāds, lai pilnvērtīgāk apgūtu braukšanu. Plus, konkrētais motocikls ir arī pietiekami viegls, lai būtu vienkārši vadāms pilsētā un ļoti saprātīgs jaudas ziņā (ap 75 Zs no nepilniem 700cc), lai jaunizceptais motociklists savā pirmajā braucienā ar to neaptītos ap koku.

Esmu ar šo motociklu nobraucis jau mazliet virs 2000km un secinu, ka vismaz pirmajai sezonai esmu izvēlējies pareizo motociklu. Man no šī braucamā nav bailes un es sāku apgūt reālai braukšanai nepieciešamās iemaņas. Jā, uz tā divatā braukt principā nav iespējams un arī tālākos ceļos diez vai dosimies, jo neapkrausim ar kravas kastēm. Bet pagaidām esmu ar to ne tikai izšvīkājis pilsētu, bet arī teju vienā rāvienā nobraucis 600km. Jo man vēl ir tā fāze, kad gribas braukt, braukt un tad vēl braukt.

Tagad atliek tikai braukt un gūt jaunu pieredzi

Pat kad tev ir motocikls un ekipējums, vēl ir tik daudz jauna, ko apgūt, kad reāli sāc braukt. Braucot ar auto tu nespēj iedomāties, cik savādāks smeķis ir braukšanai ar motociklu. Man pirmajos izbraucienos ārpus pilsētas bija šoks par to, cik ļoti jūtams ir vējš. Es biju pārsteigts par to, cik ķiverē labi jūt apkārtējās pasaules smaržas un skaņas. Braucot ar motociklu ir jāpievērš lielāka vērība apkārt notiekošajam un jāspēj paredzēt, ko var darīt pārējie satiksmes dalībnieki. Ar motociklu tu vari ļoti veiksmīgi paātrināties, bet bremzēšana var būt ļoti riskanta, īpaši avārijas situācijās. Motocikls nepatērē nemaz tik maz degvielas un vismaz mana motocikla gadījumā jāuzpildās ik pēc 200km. Eļļu jāmaina gluži kā sporta auto, ik pēc 5000km un arī ķēdes apkope ik pēc kādiem 500km ir norma. Ekipējums maksā dārgi un tu laika gaitā apaudz ar visādiem moto loriņiem.

Un šīs ir tikai dažas nianses ar kurām esmu saskāries šajās dažās nedēļās kopš reāli braucu ar motociklu. Man vēl tik daudz, ko apgūt. Katrā ziņā tas ir tā vērts un es aicinu arī tevi pievienoties šim stāstam! :)

Šonedēļ man bija tas gods kāpt uz vienas skatuves kopā ar cienījamu mediju vēl vairāk cienījamiem žurnālistiem — Dienas Biznesa Andu Aseri un Delfi.lv Filipu Lastovski. Pasākumu “Kā runāt ar medijiem?” organizēja Līva Pērkone — viena no nedaudzajiem sabiedrisko attiecību profesionāļiem Latvijā ar kuru ir patiess prieks sadarboties. Lai arī es pats neesmu žurnālists un manis veidotais tehnoloģiju blogs Kursors.lv nav valstī lielākais ziņu portāls, apbrīnojami daudz lietas sakrita visos trīs stāstos. Pozitīvi, ka pasākums bija ļoti labi apmeklēts un sanākušie cilvēki uzmanīgi klausījās mūsu teiktajā. Paldies par to!

Tāpēc nolēmu ar savu sakāmo padalīties arī brīvi pieejamā formā un tādējādi palīdzēt PR speciālistiem un uzņēmējiem saprast, kā domā un strādā mediju pārstāvji un kā ar viņiem labāk sadarboties.

Kā darbojas Kursors.lv

Pirms ķeramies pie ieteikumiem un kļūdām, īsais ievads par to, kas ir Kursors.lv un kā tas darbojas. Ja vēlies uzrunāt mūs vai kādu citu mediju, no sākuma ir labi saprast par ko tas raksta un kā tas raksta. Ja medijā strādā vairāki žurnālisti, tad labāk uzrunāt to žurnālistu, kas raksta par tēmu, kas tev ir nozīmīga. Ideāli, ja esi iepazinies ar žurnālista rakstīto un vari izdomāt, kā tavs uzņēmums/produkts/notikums (ziņa) var papildināt viņa rakstīto.

Objektīvas tehnoloģiju ziņas, apskati un attieksme

Kursors.lv darbojas kopš 2014. gada, taču tam aiz muguras ir mana tehnoloģiju izpētes un rakstu darbu pieredze vismaz 15 gadu garumā. Šobrīd mēs esam lasītākais un strādīgākais tehnoloģiju medijs Latvijā. Mēs veidojam objektīvus jaunumu rakstus un apskatus. Plus, nebīstamies lietas saukt to īstajos vārdos. Ja kaut kas nedarbojas kā solīts, mēs par to uzrakstīsim.

Mēs neesam žurnālisti, taču mums ir savs funktieris

Gatavojoties šim pasākumam, izlasīju Latvijas žurnālistu asociācijas Ētikas kodeksu un pameklēju žurnālistu jēdziena definīcijas. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka nekas nav mainījies un ne es, ne mani komandas biedri neesam žurnālisti. Kursors ir blogs, mēs esam blogeri un mums ir pašiem sava pieeja. Gatavojot saturu, galvenais uzdevums ir būt noderīgiem mūsu lasītājiem un godīgi rakstīt par tehnoloģiju un auto plusiem un trūkumiem.

Dažu cilvēku komanda (nakts darbs)

Mēs esam daži un nevienam no mums Kursors šobrīd nav pamatdarbs. Es to vērtēju kā būtisku plusu, jo tādējādi mēs neesam atkarīgi no reklāmdevējiem vai tieši otrādi — reklām-nedevējiem. Mēs izbaudām brīvību rakstīt to, ko patiesi domājam.

Mēs paši dzīvojam tehnoloģiju vidē — saprotam tēmu

Lielākā daļa Kursora autoru ikdienā strādā tehnoloģiju vidē un mēs ļoti labi saprotam tehnoloģijas par kurām gatavojam saturu. Par katru mūsu rakstu varam atbildēt un pamatot, kāpēc ir uzrakstīts tieši tā. Laipni aicināti diskutēt rakstu komentāros!

Globāls un lokāls saturs

Pamatā informējam par globāla mēroga patērētāju tehnoloģiju aktualitātēm un gatavojam apskatus dažādām populārām tehnoloģiju ierīcēm un pakalpojumiem. Diezgan bieži tiekam pie jaunumiem tikpat ātri, kā visi globālie mediji. Nereti pirms to oficiālās atklāšanas. Paldies ražotājiem, kas šādu iespēju nodrošina, jo šādi spējam mūsu lasītājiem sarūpēt noderīgāku saturu ātrāk. Vienmēr domājam par to, lai nepaliktu novārtā lokālas nozīmes tehnoloģiju jaunumi — rakstām par vietējiem jaunuzņēmumiem un ierīcēm/pakalpojumiem, kas ir pieejami Latvijā.

30–40 ziņas un 3–5 lielie apskati ik nedēļu

Šobrīd esam uzņēmuši iespaidīgu satura ražošanas tempu — katru nedēļu publicējam 30–40 īsās ziņas un gadās nedēļas, kad katru darba dienu publicējam arī pa kādam pamatīgam apskatam. Ir tik daudz interesantu tehnoloģiju jaunumu un produktu, ko gribas notestēt un aprakstīt!

Šogad sākām veidot video saturu (fu, čakars un dārgi)

Tā kā daudzi arvien vairāk sāk skatīties video formāt saturu, arī mums ir svarīgi strādāt šajā virzienā. Šogad izveidojām Kursora YouTube kanālu un publicējām kaudzi video. Sapratām, ka video radīšana ir laikietilpīga un dārga. Tomēr neskatoties uz to, turpināsim strādāt šajā virzienā un pilnveidot video kvalitāti.

Piedāvājam arī maksas pakalpojumus (baneru reklāma, saturs)

Latvija ir maza un maza ir arī šāda nišas medija potenciāli uzrunājamā auditorija, tāpēc tikai ar reklāmas baneriem nepietiek, lai uzturētu šo projektu virs ūdens. Mēs klientiem piedāvājam arī satura pakalpojumus, piemēram, Partnera materiālu veidošanu.

Kaut ko mēs visi kopā darām pareizi, jo gadu no gada Kursora auditorijas apmērs stabili pieaug. Paldies par to saku gan manai komandai, gan lasītājiem!

Kas man traucē

Katru dienu manā e-pasta kastē iebirst 50–100 e-pasti un lielākā daļa no tām ir preses relīzes, kas tīko tapt publicētas. Salīdzinot ar lielajiem medijiem, mums Kursorā šobrīd vēl ir ļoti pielaidīga attieksme pret preses relīzēm un ja tās ir sagatavotas pienācīgā kvalitātē, varu publicēt tieši tādas, kādas atsūtītas. Ilgtermiņā raugoties, gan plānoju atteikties no šādas prakses un iesūtīto saturu pārstrādāt mūsu pašu veidotos rakstos. Tas gan nozīmē arī to, ka šim procesam būs jāveltī vairāk laika un tāpēc būšu pateicīgs, ja ņemsiet vērā zemāk uzskaitītos punktus.

Mēģinājumi zvanīt un prasīt vai esam saņēmuši preses relīzi (labāk vispār pirmajam nezvanīt)

Pirmā un galvenā lieta, ko vēlos norādīt. Nezvani, ja vien mēs neesam pazīstami daudzus gadus. Īpaši, ja vēlies uzprasīt vai esam saņēmuši kādu preses relīzi un plānojam to publicēt. Vairākas reizes esmu šādu zvanu veicējām dusmīgi atrūcis, ka ar šo ziņu viņas ir panākušas to, ka šī konkrētā ziņa Kursorā netiks publicēta vispār! Lai arī e-pastu veiksmīga piegāde ir viens no tehnoloģiju pasaules sarežģītākajiem uzdevumiem, kopumā vairums no e-pastiem veiksmīgi atceļo uz manu e-pasta kasti un es katru no tiem izlasu un izlemju, ko ar to iesākt darīt. Uz šo, starp citu, norādīja arī abi pārējie pasākumā prezentējošie žurnālisti. Ja klients pieprasa zvanīt žurnālistiem, parādi viņam šo rakstu.

Saziņas mēģinājumi soc. tīklos, mesendžeros, WhatsApp

Ir žurnālisti, kas šajā ziņā ir pielaidīgāki, bet mana pieredze rāda, ka mēģinājumi sazināties ar mani sociālajos tīklos vai, nedod Dievs, WhatsApp nevainagosies ne ar kādiem panākumiem. Es knapi spēju apstrādāt e-pastus, kur nu vēl ķerstīt ziņas pa citiem kanāliem. Tāpēc viss ir vienkārši — sūtiet e-pastus uz kristaps@kursors.lv.

Neuzskati žurnālistu/blogeri par idiotu

Vismaz pāris reizes esmu saskāries ar gudriniekiem, kas nespēj noslēpt to, ka žurnālists/blogeris, viņaprāt, ir idiots, kas nesaprot viņa ezotērisko uzņēmumu vai produktu. Ar šādu attieksmi, protams, nekur tālu netiksi. Salabo attieksmi un mēģini vēlreiz. Tev kā uzņēmuma pārstāvim ir jāspēj saprotami pastāstīt par savu darbu žurnālistam/blogerim un tikai tā varēs tapt lasītājam saprotama un noderīga publikācija.

Informācijas slēpšana/noklusēšana, cherry picking, melošana

Žurnālisti/blogeri savā starpā runā un diezgan regulāri viens otram norādām uz uzņēmumu vai aģentūru atsūtītajiem briesmu darbiem. Ir pat atsevišķi zīmoli, kuru preses relīzes gaidām ar azartu, jo tie šajos rakstu darbojas visu laiku mēģina vēlamo uzdot esošo. Jā, jā, es runāju par tiem “vadošajiem”, “inovatīvākajiem”, “mīlētākajiem” zīmoliem. No sākuma šos izskaistinājumus ravējam laukā, bet ar laiku vairs nespējam zīmola teikto uztvert nopietni. Īpaši slikti iet tiem zīmoliem, kas kaut kādos prāta aptumsuma brīžos izlemj, ka ir prāta darbs medijiem un tādējādi arī sabiedrībai melot. Tādos gadījumos mums ir brīvas rokas un mute to tieši tā arī uzrakstīt. Un nevajag pēc tam stundām ilgi rakstīt dusmīgas ziņas WhatsApp’ā.

Uzmanīgi ar embargo un «ekskluzīviem» piedāvājumiem

Kursora gadījumā mums diezgan labi patīk embargo pasākumi, kad, piemēram, varam pirms oficiālās prezentācijas iepazīties ar kādu jaunu produktu vai pakalpojumu, lai mums būtu laiks par to sagatavot kvalitatīvu rakstu. Šādos gadījumos mēs esam gatavi parakstīties par to, ka klusiņām gatavosim saturu par šo jaunumu un publicēsim tikai tad, kad tas būs publiski izziņots.

Citi ekskluzīvi piedāvājumi tiek izskatīti ar pietiekamu devu skepses, jo nereti uzņēmumi un aģentūras ar šādiem ekskluzīviem piedāvājumiem iet pie visiem žurnālistiem pēc kārtas. Atgādināšu, ka mēs savā starpā runājam.

Ar ekskluzivitāti gan nevajag mēģināt mūs nopirkt. Ir pieredzēti mēģinājumi no mūsu satura izņemt laukā kaut kādus neveiksmīgus produkta aspektus tikai par to, ka mums ir iespēja tikt pie produkta ātrāk nekā citiem. Paldies, bet tas mums neder — mūsu lasītājiem piedāvājam tikai objektīvu un pilnu skatījumu par tehnoloģijām.

Iebiedēšanas mēģinājumi

Mūsu darbības vēsturē ir bijuši vairāki gadījumi, kad nācies pieslēgt juristus, lai atšūtu uzņēmumus, kam ar savu saturu esam sakāpuši uz varžacīm. Tāpat ir pieredzēti gudrinieki, kas mēģinājuši mūs iebaidīt ar tekstiem: “Paskat, kā mēs tiesā iesūdzējām šādu vai tādu mediju šādā vai tādā valstī.” Tā kā mēs ļoti skaidri saprotam, ko un kāpēc esam uzrakstījuši, šādi iebiedēšanas mēģinājumi ir pat smieklīgi. Meklējiet muļķus citur!

Pārāk aktīva «bombīšana»

Dažu atsevišķu uzņēmumu pārstāvji ir tik aktīvi, ka kļūst apnicīgi. Viņi tev teju katru dienu gribēs par sevi atgādināt. Šeku reku, mums jauna relīzīte. Šeku reku, pielieciet pie jūsu raksta mūsu komentāriņu. Ar laiku tas reāli apnīk, īpaši, ja aktīvā “bombīšana” nāk komplektā ar citiem šajā sadaļā pieminētajiem grēkiem.

Kursora šitliste

Ja uzņēmums neprot sadarboties ar medijiem un pieļauj augstāk minētās kļūdas, tas var novest pie nokļūšanas šitlistē. Ja kāds uzņēmums kļūst pārlieku apnicīgs un vairs nav vēlmes ar to karot, mēs vispār pārstājam par to rakstīt. Paši vainīgi, ja neprot uzvesties! Protams, veiksim atkāpi gadījumos, kad ir kāds lasītājiem svarīgs notikums par ko nevaram klusēt. Visām aktualitātēm sekojam līdzi kā ierasts un arī testa ierīces varam nomedīt pa citiem kanāliem, ja ir tāda vajadzība. Raksta tapšanas brīdī mūsu šitlistē ir divi uzņēmumi, kas neprot uzvesties.

Kas man palīdz

Es ceru, ka daļa no grēkiem ir saprotama un vairs netiks pieļauti. Tagad parunāsim par lietām, kas man (un citiem žurnālistiem) palīdz labāk veikt mūsu darbu — gatavot objektīvu un noderīgu saturu mūsu lasītājiem.

Vai tev vispār ir ziņa? Tiešām? Kam tā ir noderīga ziņa?

Kad esi izlasījis vairākus simtus preses relīžu, vari diezgan ātri noteikt, kāds ir bijis patiesais relīzes rakstīšanas mērķis un izdomāt vismaz vairākus veidus, kā konkrēto relīzi varētu uzrakstīt labāk. Jūs pat iedomāties nevarat, cik daudz preses relīzes ir uzrakstītas draņķīgi un pat ar lielu gribēšanu nav iespējams no tām izvilkt laukā kaut ko, ko varētu saukt par ziņu. Pirms sūti laukā preses relīzi, pamēģini ar tajā iestrādāto ziņu iemest kolēģiem, radiem un paziņām. Vai viņi to arī saprot kā ziņu?

Laicīga vienkāršā valodā sagatavota ziņa + attēls (nekādus PDF)

Nesūtiet preses relīzes PDF formātā! Nekad! Es nespēju iedomāties nevienu pašu iemeslu, kāpēc tas varētu darboties. Nesūtiet preses relīzi valodā, kas nav konkrētā medija vai žurnālista pamatvaloda, ja vien tas nav speciāli palūgts. Ja pasākums ir beidzies un nevari nosūtīt par to preses relīzi tajā pašā vai sliktākajā gadījumā nākamajā dienā, nesūti vairs neko — būs par vēlu. Ideālā gadījumā mani interesē vienkāršs, saprotami uzrakstīts un neformatēts teksts.

Pavisam noteikti katrai preses relīzei klāt ir jābūt attēlam, kas vizualizē ziņā pausto. Tā var būt uzņēmuma vadītāja fotogrāfija, ja nav nekā cita ko sūtīt un relīzē ir viņa citāts. Bet ja nav bildes, tad visdrīzāk ziņa netiks publicēta.

Ja uzrunāji, tad neslēpies un esi gatavs atbildēt 24/7

Šad un tad sanāk saņemt preses relīzes no anonīmiem uzņēmuma pārstāvjiem. Paldies, uz redzēšanos! Pie katras preses relīzes obligāti ir jābūt kontaktinformācijai cilvēkam, kas var par atsūtīto ziņu atbildēt uz jautajumiem. Es gribu zināt cilvēka amatu (lai saprastu, ko un kā tas var atbildēt), e-pastu un telefona numuru (ja nepieciešama ātra atbilde). Nav lielas starpības vai relīzi sūta uzņēmuma vadītājs (vai viņa vārdā), vai sabiedrisko attiecību pārstāvis (pat no aģentūras), svarīgi, lai kontakts spēj ātri sarūpēt atbildi uz žurnālista/blogera uzdoto jautājumu. Ja esi atsūtījis e-pastu, tad esi gatavs atbildēt pēc būtības un ātri. Mums nav laika ikdienas īsās ziņas marinēt ilgi. Mums rindā stāv vēl daži citi desmiti vai simti tēmu par kurām mēģināsim uzrakstīt.

Atklātība

Ne preses relīzēs, ne atbildēs uz žurnālistu uzdotajiem jautājumiem nevajag mēģināt noslēpt kaut kādas lietas. Pasaule ir maza, cilvēki runā un mēs arī paši spējam noskaidrot atbildes uz visiem mūs interesējošiem jautājumiem. Kursora gadījumā, mēs par to arī varam ātri un tieši uzrakstīt. Tāpēc labāk laicīgi atzīt nepatīkamas lietas un nemēģināt situāciju tikai sarežģīt. Šis attiecas arī uz dažādām finanšu ziņām. Parasti, ja jaunuzņēmums neizpauž darījuma apmēru, tas ir bijis necils. Tas ir okei, neviens nav teicis, ka jaunuzņēmumu joma ir skaista un saulaina.

Veidosim profesionālas un cilvēcīgas ilgtermiņa attiecības

Un noslēgumā es vēlos pateikt vienkāršu un visiem labi saprotamu patiesību — vislabākās attiecības ir tādas, kas tiek veidotas balstoties uz atklātības, cieņas un cilvēcīguma pamatiem. Latvijā ir uz abu roku pirkstiem saskaitāmi sabiedrisko attiecību pārstāvji un uzņēmēji, kurus esmu gatavs uzklausīt absolūti jebkurā diennakts laikā. Līdz tam esam nonākuši kopā sastrādājoties ilgus gadus, iepazīstot viens otra personiskās un darba vajadzības un spējas.

Noslēgumā vēlos ieteikt izlasīt ļoti jauku grāmatu par šo tēmu: The Burned-Out Blogger’s Guide to PR.

Teikšu kā ir, man patīk auto! Man patīk braukt ar auto. Pie tam, braukšanas prieku spēju rast gan tādos bezgala nejēdzīgos auto kā Fiat 500, garlaicīgos kā Volkswagen Passat, neuzticamos kā Opel, praktiskos kā Subaru Outback, ātros kā Porsche un bezgala dārgos kā Rolls-Royce. Jā, tiem visiem ir daudz līdzību, bet katram ir arī savs smeķis, ko man patīk meklēt un uzķert. Braukšana man sagādā baudu un es labāk braucu ar auto nekā eju kājām, braucu ar velosipēdu vai sabiedrisko transportu. Jap, tas nav ne zaļi, ne praktiski vai ekonomiski pamatoti.

Rakstot blogus esmu sastrādājis sev iespēju regulāri izbraukties ar dažādiem interesantiem auto un tas man nodrošina tik nepieciešamo auto “devu”. Tas savā ziņā rada apstākļus, ka varu savus paša auto nemainīt kā zeķes, lai tikai saprastu kā brauc tāds vai šāds auto. Tāpēc man pašam ir piederējuši tikai divi auto, viens ir gandrīz piederējis un šonedēļ nopirku trešo. Ar kādiem auto tad esmu braucis ilgstoši?

Renault Megane II

Īsti vairs neatceros kurā gadā tieši, bet, šķiet, pirms aptuveni 10 vai mazliet vairāk gadiem es tiku pie sava pirmā auto. Tas bija otrās paaudzes Renault Megane, ko tautā mēdz saukt par “gludekli”.

Tajā laikā man no automašīnām bija maz sajēgas un visnotaļ ierobežota vecāku sarūpēta budžeta apstākļos ss.lv kaut kā nonācu līdz secinājumam, ka Megane būtu jēdzīgs pirkums. Jā, zinošāki cilvēki mani brīdināja, ka nevajag. Neklausīju un nopirku labi pabrauktu Megani ar benzīna motoru un mehānisko pārnesumkārbu. Bez kondicioniera.

Īsumā — mēsls ne auto. Visi, kas mani mēģināja atturēt no šī auto pirkuma bija visu pareizi pareģojuši. Auto tik tiešām pārsvarā bija gļukains. Regulāri mira nost indukcijas spoles, juka logu pacelšanas un tīrīšanas motori, gļukoja visa veida elektronika un vienreiz komandējumā uz Lietuvu paliku ceļa malā bez eļļas motorā. No tās reizes ar auto reāli baidījos izbraukt ārpus Rīgas.

Šis ir arī mans personīgais auto ar kuru bija sanācis paviesoties grāvī. Klajš pieredzes trūkums un svaigi nogreiderētā garā līkumā iebraucot pārāk lielā ātrumā auto sanesa un vairs nepratu to noturēt uz ceļa. Par laimi visi veseli un auto arī vismaz sākumā nebija lieli bojājumi. Pēc kāda laiciņa tikai motors nokrita no stiprinājumiem.

Taisnības labad gan jāsaka, ka tajos laikos, kad auto tehniski darbojās kā nākas, braukt ar to bija tīri patīkami. Pietiekami ērts, žiperīgs un saprotams auto. Bet tā neuzticamā puse lika meklēt aizvietotāju. Megane nodevu tālāk lietošanā tētim un visu laiku sevi šaustu par to, ka viņam ar to aparātu jāmokās.

Subaru Impreza WRX STI, kas tā arī nenotika

Mani vienmēr ir saistījušas Imprezas, konkrēti to jaudīgās versijas. Vēl braucot ar Renault, biju sadomājies, ka nākamais auto būs šāds sportiskāks STIenis. Protams, nopirkt nenojātu eksemplāru toreiz bija finansiāli attāls sapnis un atradu vienu Subaru spečuku ar ko vienojāmies, ka jams man uzbūvēs vienu feinu braucamo.

Šis sapnis, protams, tā arī nekad nematerializējās. Pazaudēju krietnu žūksni naudas, vēl vairāk nervu, bet pie auto tā arī netiku. Toties guvu mācību neuzticēties svešiem cilvēkiem. Pat, ja savā jomā skaitās baigie spečuki. Tas nemaina faktu, ka kā cilvēks tas var būt pilnīgs pakaļa.

Sapni par jestru Subaru neuzskatu par izsapņotu un pirms dažiem gadiem izbraucoties ar krietni jaunāku STIeni, sapratu, ka kādreiz uz kaut kādu laiku man šāds auto būs. Lai bērni paaugas un pietuvojas pusmūža krīze :)

Volvo S60

Kad mana pacietība ar Renault sāka iet uz galu, sapratu, ka pēc mēneša savā dzimšanas dienā pats sev varētu uzdāvināt kādu citu auto. Tā kā tajā laikā jau biju sācis testēt visādus glaunus auto, sapratu, ka komfortam man ir liela nozīme un sāku raudzīties pēc zolīdiem sedaniem. Tā, lai ir automāts, pietiekami jaudīgs dzinējs un “koža roža”. No sākuma lēti un glauni izskatījās Saabi, taču tā kā auto gribēju nopirkt mudīgi un tajā laikā tirdziņā nebija sakarīgu Saabu 9–5, sāku pētīt Volvo piedāvājumu.

Uzreiz pamanīju tādu, kas pilnīgi atbilst manām vēlmēm — jestrākais D5 dīzelis, automāts, koža roža un pelēkās interjera apdares detaļas. Apskatīju dabā, aizdzinu uz servisu uz pārbaudi un pēc dažām dienām man bija cits auto.

Starp citu, man tik ļoti patīk kā izveidots pirmās paaudzes Volvo S60 interjers, ka pat neskatījos uz paaudzi jaunākiem S60. Jā, tikai un vienīgi tāpēc, ka modernāki S60, manuprāt, izskatās briesmīgi.

Jāsaka, ka šis Volvo ir mans visu laiku labākais auto! Nočipots tas ir pietiekami jaudīgs, praktiski nelūzt, komfortabls arī garos un ļoti garos braucienos, zolīds un glīts kā no ārpuses, tā iekšā. Vienīgais būtiskais mīnuss — griežas kā trolejbuss. Nezinu nevienu citu auto, kam ir tik plašs apgrieziena rādiuss. Reāli besīgi parkojoties šaurās vietās. Bet visādi citādi prieks un laime!

Kādos četros gados nobraucu ar šo auto 86 tūkstošus kilometru un sapratu, ka ir laiks kaut kam citam. Neaprakstīšu kādus divus gadus ilgo regulāro čīkstēšanu par to, ka gribu citu auto, bet nevar izdomāt uz ko mainīties. Pateikšu tikai to, ka Volvo atdevu tirgotājam ar skumju sirdi. Fak, es reāli mīlēju to auto!

Mitsubishi Pajero

Otra S60 problēma ir tāda, ka tas ir auto, kas paredzēts pusotra cilvēka pārvadāšanai. Auto otrajā sēdekļu rindā ir tik maz vietas, ka tas neder kā ģimenes auto. Un bagāžnieks it kā ir plašs, bet tā atvere neļauj iekrāmēt auto kaut cik liela izmēra mantas. Tas faktiski bija galvenais iemesls kāpēc nākamo auto noteikti meklēju lielāku.

Un tagad interesantā daļa. Gluži tāpat kā savu Volvo nopirku spontāni, arī nākamo auto iegādājos līdzīgā manierē. Un tas ir neviens cits kā 2010. gada Mitsubishi Pajero. Jep, liels ķieģelis uz riteņiem.

Pirms gada es izbraucos ar aktuālo Pajero un man tas riktīgi iepatikās. Man patika tas, ka auto ir tik brutāli vienkāršs, pat prasts. Man patika, ka tas ir milzīgs un pietiekami ietilpīgs. Man patika, ka tas izskatās zolīds un ir spējīgs arī dubļu laukā un smilšu kalnā.

Kā lasīji iepriekš, man ir bijis mazs hečbeks un ne pārāk liels sedans un tagad sagribēju pastūrēt lielāku džipu. Un nevis kaut kādu glaunu parketnieku vai nespējīgu krosoveru, bet pamatīgu normālas pilnpiedziņas agregātu. Par Land Cruiser, kas būtu vēl labāka izvēle, maksāt tos >20 tūkstošus eiro šobrīd negribu, tāpēc Pajero šķita adekvāta izvēle. Atradu vienu saistošu eksemplāru, izbraucos, noskaidroju auto vēsturi, dažas dienas padomāju un izlēmu nopirkt. Nu jau esmu ar to nobraucis pirmos simts kilometrus.

Auto tiešām ir pilnīgs traktors. Augstā sēdpozīcija ir riktīgi forša no iekāpšanas un pārskatāmības viedokļa. Tagad jāaprod ar šo auto un jāsalabo visas tehniskās problēmas. Man patīk savus auto uzturēt lieliskā tehniskā kārtībā un steidzu labot visas nejēdzības, ko pamanu. Šonedēļ paspēju savest kārtībā kondicionieri un nomainīties uz vasaras riepām. Nākamnedēļ izveikšu pilno apkopi, iztīrīšu un sākšu labot visādus citus sīkumus. Ar nepacietību gaidīšu ziemu.

Dzīve ir pārāk īsa, lai brauktu ar auto, kas nepatīk

Es nesaprotu cilvēkus, kas pērk un brauc ar auto, kas ir garlaicīgi un tiem riebjas. Dažādās cenu kategorijās un klasēs var atrast visādus interesantus braucamos un pie tam katram no mums tas būs cits auto. Ir tikai jāatrod savs īstais.

Ja kādu auto sagribas tā, ka vairs skaidri nespēj domāt, sāc plānot kā pie tā tikt. Lasi, skaties Youtube apskatus, runā ar cilvēkiem un meklē rokā auto ar kuru tev būs prieks pārvietoties, ko būs prieks apkalpot un par kuru gribēsi runāt ar draugiem!